par kristīšanu. pati neesmu kristīta, jo mamma(pati kristīta, ne baptiste) uzskatīja, ka man būtu pašai jāpieņem lēmums, ko tā arī vēl neesmu izdarījusi. ne jau tāpēc, ka neticu.
Kristietība, manuprāt, ir ļoti individuāla katra paša sajūta, ko nevar nedz uzspiest, ne kā savādāk. tas ir jāsajūt.

bet par potēm runājot..jā, bēdīgi..bet nevar arī pārmest cilvēkam viņa pārliecību, kuras dēļ nepotējās vai kā. te jau jautājums ir, cik un kas tiek darīts, lai, zinot, ka mazulis nav potēts, pasargātu viņu no "briesmām" vismaz pašā viņa dzīves sākumā.

(Reply to this) (Thread)

Jā, es arī tieši domāju par tiem aizsardzības pasākumiem - ja reiz vecāki pieņem tādu lēmumu pret potēm, tad kā viņi domā pasargāt sīcīti no agresīvām slimībām?

Es esmu kristīta gandrīz apzinīgā vecumā - man bija 7 gadi. Kad zināju, ko tas nozīmē un kā tas mani turpmāk ietekmēs. Bet ja līdz tam vecumam nebūtu nodzīvojusi, es būtu gribējusi, kaut vecāki (abi neticīgi vēl šo baltu dien) būtu mani vismaz baznīcā kristījuši. Tāpēc šodien domāju, ka savus bērnus kristīšu kā zīdainīšus (ja vien viņu tēvs nebūs baptists, karojošs ateists vai musulmanis). Kristību nomazgāt nevar, bet no ticības atsacīties gan var, un ja tas būs manu bērnu ceļš, tad to viņi varēs pieņemt apzinīgā vecumā.

(Reply to this) (Parent)