| Skaļas pārdomas par tēmu, kurā vispār neorientējos |
3. Mar 2010|18:16 |
Šodien visos ziņu portālos lasīju par to 11 mēnešus veco zīdainīti, kurš sasirdzis ar tuberkalozi, jo vecāki savas pārliecības dēļ nav potējuši bērniņu.
Man liekas skumjš šādas vecāku (bez)darbības rezultāts, bet - man viens jaunības dienu tuvs draugs pirms mēneša, kad apjautājos par viņa ceturto, pāris mēnešus veco bērniņu, atzina, ka bērniņam viss labi un viņš neslimojot, jo arī viņi ir izlēmuši nepotēt viņu. Man tas likās pārdroši, bet es par to vairāk nedomāju, jo ne tuvu neesmu mediķis. Bet vakar ziņās rādītais tas lika par to aizdomāties.
Cik lieli ir draudi bērna dzīvībai pirmajā dzīves gadā un cik no šiem draudiem palīdz novērst šīs potes?
Cik daudz ļaunuma nodara šīs potes mazajam organismam un vai zīdaiņu mirstību ietekmē pošu radītās sekas? Vai ir tādi dati?
Protams, pilns cālis un līdzīgās vietnes ar dažādiem viedokļiem un ir labi, ka māmiņas par to domā un runā. Cik tur ir emocijas un cik objektīvas informācijas? Nav ne jausmas. Bērnus tuvāko 2 gadu laikā noteikti neplānoju, tāpēc arī tagad netērēšu laiku šī jautājuma pētīšanai, kaut arī pieņemu, ka kaut kad šis jautājums aktualizēsies arī personīgi.
Man tikai nevilšus šī vecāku izvēle un pārliecība sasaistījās ar citu vecāku izvēli par/ pret zīdaiņu kristīšanu. Nē, šīm tēmām nav tiešas saistības, bet nu man prātā "saslēdzās" līdzība.
Baptistiem, tas protams, nav jautājums, jo viņuprāt kristībai ir jābūt apzinīgā vecumā paša cilvēka izdarītai izvēlei.
Bet par potēm paturpinot - ja jau ir vecāki, kuriem ir iespēja savas pārliecības dēļ nevakcinēt bērniņu, tātad šīs potes nav obligātas, tikai rekomendētas? Tajā pašā laikā mums ir Epidemioloģiskās drošības likums, kas nosaka smagāko tuberkalozes slimnieku ārstēšanu kaut vai piespiedu kārtā. Zīdaiņu pošu gadījumā ir runa par mazā indivīda dzīvotspēju, piespiedu ārstēšanas gadījumā - par sabiedrības drošību. Tikko papētīju http://www.tuberculosis.lv pieejamo statistiku tikai par tuberkalozes saslimstību Latvijā un esmu mērenā šokā. Vecāki, kuri paši nedzīvo mazā būdiņā meža ielokā kā minimums 50 km no pilsētas un 5 km no kartē atzīmēta ceļa, cerams apzinās, ka esot ekonomiski un sabiedriski aktīviem, atnest līdz zīdainītim visādas herņas ir baigi vienkārši. Un nezinot mazās radībiņas imūnsistēmu, kuru šīs potes ietekmē - varbūt sākotnēji pavājina, bet tomēr ar mērķi stiprināt - pakļauj bēbja veselību lielam riskam.
Latvijā zīdaiņu mirstība (mirušo bērnu vecumā līdz 1 gadam skaits uz 1000 dzīvi dzimušajiem) ir 8.77 (http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_infant_mortality_rate), kas pagaidām ir tikai provizorisks rādītājs no 2009. gada. Ar šādu rādītāju Latvija pasaules valstu starpā ieņem 64./65. vietu. ES vidējais rādītājs - 5.72.
Vai 8.77 bērni uz tūkstoti dzīvi dzimušajiem, kuri 2009. gadā bija 21 840 (www.csb.gov.lv), ir daudz vai maz? Manuprāt, ļoti daudz (2490 nāves gadījumu, ja vēl protu rēķināt).
Es te varu paspēlēties ar skaitļiem, ja būtu pastiprināta interese, varētu vēl faktus pameklēt par galvenajiem zīdaiņu mirstības cēloņiem Latvijā, bet pagaidām es to nedarīšu. Man nav skaidra viedokļa, kā vispareizāk stiprināt bērnu imūnsistēmu, īpaši laikā, kad tā tikai turpina veidoties. Es tikai ceru, ka vecāki savu izvēli izdara apsverot visus plusus un mīnusus, mēģinot pasargāt neaizsargāto, visvājāko. |
|