|
|
|
Novembris 26., 2004
11:02
Kaut es cepos un vāros, kad katru vakaru māja ir apgriezta otrādi, ka nav laika pasēdēt godīgi un pacibot, jo ik pa brīdim draud, ka no virtuves atskanēs plīstošu stiklu šķindas, jo kāds jau atkal uzstīvējis ķebli uz galda un lien trauku skapī pēc šokolādes, kad gribas ar steigu meklēt "normālu" darbu, kur varētu pelnīt pieklājīgu "piķi", kaut arī mūsu vieta bērnudārza rindā "mītiskā" veidā no devītā kartas numura nokritusies uz piecpadsmito, tomēr no rīta redzot uz bērnudārza pusi pa siegu kūņojamies samiegojušos tupučus, kurus ved, vairak gan stīvē, nigrās mammas, kurām loki zem acīm nomaskēti ar pabiezu tonālā krēma kārtu, nākas secināt, ka ir labi kā ir. Un pārnākot no darba ielīst gultā blakus siltam kunkulim, kas apmierināti sņākuļo.
|
Comments:
Es tā sešus gadus mājās nosēdēju, un nenožēloju nemaz.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/9652/1729) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum |
|---|
| Date: | 26. Novembris 2004 - 12:00 |
|---|
| | | (Link) |
|
Nevaru saprast kā būtu labak. Bet šorīt viens sīcis, kas parasti bija kluss un ar likteni samierinājies, kā likās gar zemi pie bērnudārza vārtiem, tie mums netālu no mājas, un sāka kliegt "ņeļzjā, neļzjā!', kādi divi gadiņi šim tikai, palika pavisam neomulīgi :(
Es izmēģinājos abus savējos sūtīt, kad dēlam bija 2, meitai 5 gadi un negaidīti nomira mana omīte, kura viņus vāķīja, kamēr es biju darbā. Izturēju 2 mēnešus. Katru rītu justies kā... pat nezinu kā, kā noziedzniecei, ļoti slikti justies, burtiski bēgot ārā no bērnudārza grupiņas, tas man bija par smagu. Un cerība, ka kaut kas ar laiku būs labāk, arī nepiepildījās. Bet, kā jau teicu, es šo mājās nosēdēto un dažādu kursu vadīšanā patērēto laiku nenožēloju itin nemaz. Vismaz mani bērni no rītiem vinemēr varēja izgulēties līdz desmitiem. Tāpat kā es bērnībā.;-)
Vai ku prozaiski. Nekas, nekas, kā saka "rastut detki, rastut bedki". :) |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
