Es izmēģinājos abus savējos sūtīt, kad dēlam bija 2, meitai 5 gadi un negaidīti nomira mana omīte, kura viņus vāķīja, kamēr es biju darbā. Izturēju 2 mēnešus. Katru rītu justies kā... pat nezinu kā, kā noziedzniecei, ļoti slikti justies, burtiski bēgot ārā no bērnudārza grupiņas, tas man bija par smagu. Un cerība, ka kaut kas ar laiku būs labāk, arī nepiepildījās. Bet, kā jau teicu, es šo mājās nosēdēto un dažādu kursu vadīšanā patērēto laiku nenožēloju itin nemaz. Vismaz mani bērni no rītiem vinemēr varēja izgulēties līdz desmitiem. Tāpat kā es bērnībā.;-)

(Reply to this) (Parent)