bezemocija
ir tādas dienas, kuras velkas. tu nevari sagaidīt sekundes beigas un minūte liekas kā stunda, un līdz pēcpusdienai jau šķiet, ka esmu paguvusi nosirmot un līdz vakaram jau nomirt.. un tad ir arī tādas dienas, kuras gribas saķert paturēt, bet tās asinīm šķīstot raujas ārā no rokām un izgaist. un tad vēl ir tādas nulles dienas, kas uzsēžas viduspunktā starp + un - , ieslīgst dziļi normālībā un viss apkārt kļūst pelēcīgā pastelī krāsots. un šī bija viena no tām. viena no tām daudzajām pelēcīgā pastelī krāsotajām bezpreika un bezasaru, un pārmērīgas normālības dienām. Riebjas, riebjas, riebjas man tās pastelīgās pelēcīgās bezemociju ainavas!