apēd mani

es sasodīti gribu atpūsties. nomierināties un apsēsties, izgulēties un sakārtoties. bet tā dzīve, tas tev nav klēpī murrājošs runcis. vilku kuce tā ir - skriet un rauties nost no siksnas
es gribu kaut ko sev, bet nemāku neko citu, kā darīt vienu un to pašu dienu no dienas. gribu beigt skriet un apstāties. gribu sarunāties vienā frekvencē un atrasties vienādā augstumā (metros virs jūras līmeņa) ar citiem. savādāk kamēr viens ir uz zemes, otrs jau ir kalnos.
es negribu neko citu kā brīvu laiku, lai varētu netraucēti pamosties, paklaiņot, strādāt mazas muļķības vai nedarīt neko (idlot). bet nedrīkst - proletārietim paša intereses ir jāliek pēdējā vietā, aiz sabiedrības interesēm. tāpēc sakodīsim zobus, savilksim jostas ciešāk un turpināsim aizvadīt dienu no dienas
merry crisis

pag. gada 31. decembrī ap plkst. 19 atrados darbā - dzēru balzamu un rakstīju gada atskaiti sev pašam. aizvakar par šo lietu atcerējos - interesanti gan, kur es to *.txt liku, droši vien backupos kaut kur ir. nu, lūk. tuvojas kārtējā gada beigas, kad vieni atskatās atpakaļ uz padarīto, bet citi skatās uz priekšu, ko vēl darīt
es neatceros, ko es pagājušajā gadā sev sarakstīju (tikai atceros, ka apraksts bija distributēts pa mēnešiem) un es nezinu, ko es sev rakstīšu šogad. bet visvairāk ir bail no tās sajūtas, kas rodas to visu rakstot - pie tam vēl 31.12 vakarā ar melno samtu rokā! nav nekā tirpinošāka par to, nav nekā aizraujošāka kā ielīst sevī un pēc tam burzīties sabiedrībā, nesasmērēties un reizē nenošķaudīt citus
es kā pa miglu nojaušu, ko esmu darījis un darīšu šogad. viss gads ir nogulēts uz peldmatrača, skatoties saulē un plūstot pa straumi šad tad uzduroties krācēm. saulē ir par karstu, derētu aiziet nopeldēties, pārplīst matracim uz kāda akmens šķautnes vai arī līdakām dejot man acu priekšā. bet tam visam es esmu par slinku un kuslu

mazliet pārmainīsim vērtību sistēmu un padzīvosim pēc moto "не тот дорог, с кем хорошо, а тот, без кого плохо"
savādāk jau mūžam netikt vaļā no stepes vilka sindroma. negribu, lai viss mans mūžs "varētu noderēt par piemēru tam, ka, nemīlot sevi, nevar mīlēt citus un ka pašnoliegsme ne par mata tiesu neatšķiras no galēja egoisma un galu galā noved pie tās pašas baigās nošķirtības un izmisas"

mandra mani ņēma un šodien nogāza no kājām. blaukš! un gatavs, atpakaļ trešdienā, bet varbūt tomēr uz priekšu. sen jau vajadzēja aizmirst sent-ekziperī. jāmēģina noslēpties, nepieķerties
ripot pa asfaltu, sagaidīt zaļo, rāpot pa bruģi uz kuģi, satikt freniju, satikt banānzivtiņas. sasodītais zirneklis man ir viltīgi piezadzies, liegi aptīdams ar sava tīkla stīgām. bet tas visam cauri es redzu tā sarkano krustu uz muguras un žokļus (kā tos attēlo hanna&barbera multfilmās)
lietus ir iezīdies manī kā inde, lēnām sākdams iedarboties
'and, oh my god, i can't believe it - i've never been this far away from ...'

my finger tips are holding onto the cracks in our foundation

nu lūk, atkal esam šeit, sēžam pie loga ar visiem saviem imaginārajiem draugiem. ar freniju un boniju. bet īstenībā jau bez, sen jau kā bez. bez-spēcība ir izdīgusi, vakardienas alkohols to nav saminis, tā aug griezdamās kā nezāle. zeļ un dzeļ kā nātre

kas dzimis uz vēdera līst, tas nekad nelidos. un tas, kurš lido, nekad nepiezemēsies. šeit nebūt nav domāta 'mārča nepiezemēšanās', kā es reiz izteicos annei, bet gan konstanta atrašanās citur, burtiski atraušanās no tā, ko... es pats nezinu no kā un ko
vispār pēdējā gada laikā esmu degradējies uz akadēmisko/nepārliecināto nūģi, pat nesalīdzināt, kā bija pirms gada, kad viss bija slikti, bet iekšēji es jutos kā septītajās debesīs
bet tagad man ir viss, ko es gribēju, cerēju dabūt pirms gada, bet tagad es braucu vilcienā - drebu, darbā raustos konvulsijās, nemaz nerunājot, cik slikti un nožēlojami jūtos naktīs, atrazdamies pat blakus tam cilvēkam, kuram visu laiku gribu atrasties blakus
nu, nespēju es adaptēties, nespēju es pārkāpt pāri sabiedrības un savam pašapziņas līmenim, ar grūtībām panesu aizvainojumus un bērnišķīgu ņirgāšanos. it kā bērnībā neesmu ne sists, ne lamāts, ne apcelts, bet tā uztvere ir tik saasināta un daudznozīmīga, ka esi visu saprotu vismaz trijās uztveres dimensijā. ja sevis un citu mīlestība ir kā maiga un patīkama stīgas vibrācija, tad šobrīd es jūtos kā sapluinīta kuģa tauva, kuru griež ap savu asi divas meitenītes, izmantodamas to kā lecamauklu
varbūt es no sevis par maz prasu vai esmu slinks prasīt vairāk, taču tiklīdz notiek klikšķis tajā funkcionālajā, pragmatiskajā pasaulē, tā es sabrūku kā kāršu namiņš
skatos apkārt un mācos no tā, kas notiek, no tā, no kā pamatā cilvēki mācās - no pieredzes; gan savas, gan apkārtējo cilvēku. bet no tā laikam labāk nekļūst, apkārt saskatu vienas vienīgas negācijas
kā saka, esmu nožēlojamāks par lauku suņiem

( i'm only happy when it rains )

šovakar ir viens no tiem mierīgajiem vakariem, kad apkārt valda harmonija. no rīta noskatījos crank (filma tikpat nebaudāma kā skaņa, ko rada nagu vilkšana pāri skārdam) - par to, kā adrenalīns atļauj (iz)dzīvot
mājās nākot ieraudzīju ezīti šķērsojam ceļu. paņēmu nelaimes čupiņu rokās un pārnesu. bet viņš, savukārt, pārnesa manī visu savu drebelīgumu un klusumu, nemanāmi injicējot ar savām kažoka adatām pilnīguma un sāta sajūtu. tāds sava veida morālais adrenalīns. fiziski esmu gatavais miera mika - stumjams, bakstāms, apčubināms, nožēlojams. bet morāli mani pulsē adrenalīns. nespēju ne sakarīgi domāt, ne spēju pavēlēt savai ārējās izturēšanās manierei (fiziskajam līmenim). sirds sitas arvien straujāk un straujāk, bet tu esi maziņš robotiņš, slēpta pelēkās masas daļiņa ar savu lēno, lācīgo gaitu un viltīgo smaidu uz sejas
dzīve piš* visās jomās, hehe

*atvainojos par rupjību, frenij

tā saucamie tangerines ir viena sasodīti interesanta (ēdam)lieta. lai kā es neciestu mandarīnveidīgos, pēdējā laikā skaistākajās dzirdētajās dziesmās ir tieši šie augļi pieminēti. ak, spektore, ak, džordža. un tās dziesmas burtiski gāž nost no kājām... liegi noguldinot un pēcāk nolīdzinot ar zemi
tie ir pieskārieni. tik maigi un mīļi, ka nogalina, nē, liek 'mirt nost', tirpām skrienot no pēdām līdz pat kaklam. jo maigāk, jo labāk, jo atvērtāk, jo sāpīgāk. (un šeit, bonij (piedod, frenij, man šodien virsū no zila gaisa uzkrita bonija ar savu pozitīvisma un mīlestības kampaņu), es atzīstos, ka pēdējās divas nedēļas esmu bijis ĪGŅA). šķiet, ka visa pēdējo mēnešu nožēlojamības, prieku, asaru, klusuma un stikla lausku putra lēnām ir samaisījusies un izveidojusies par tomātu sulu (lieki piebilst, lasītāj, ka man riebjas tomātu sula), kura pa mazam malciņam tagad ir jārij nost. un es riju, un es, šķobot savu ģīmi, pieciešu katru pretīgo malku, katru maigo pieskārienu. bet no otras puses - varbūt man visa tā (pieskārienu, asaru un klusuma) ir par maz, tāpēc es arī sitos pret gājējiem-bojāgājējiem un cilvēkiem-līdzcilvēkiem, iekšēji kliedzot pēc pieskāriena, harmonijas un p(a)rastām, triviālām emocijām. kā teiktu grehems no 'the crash':

It's the sense of touch. In any real city, you walk, you know? You brush past people, people bump into you. In L.A., nobody touches you. We're always behind this metal and glass. I think we miss that touch so much, that we crash into each other, just so we can feel something.

tēja parasta
kafija melnā
karote astotā
cukura velna
---
pieci seši septiņi astoņi
notīs karājas divarpus pustoņi
diēzs sasodīti pazemināts
bekars sirdij piekabināts
---
astoņas potes
pret cauro miegu
astoņas balsis
pār skaņu liegu

es ceru, ka jūs vēl mani vispār uztverat nopietni, ka jums ir kāda miniatūra kripatiņa, kā teiktu lū rīds, kura pazemīgs klausītājs es šajā neapzinātajā mirklī esmu, busload of faith. es šobrīd jūtos kā kaut kas sasodīts starp donu kihotu un ostapu benderu
(šeit būtu jāveic zemsvītras piezīme, taču, tā kā HT konferenču redaktoram nav īsti laba atsauču sistēma, tad man tevi, dārgo lasītāj, nāksies apbēdināt un būt nepieklājīgam. un nē, šeit es nepavisam nedomāju tādu nepieklājību kā atraugāšanās pie galda (mati pilnīgi saceļas stāvus) vai, dievs, jēzu, atpestī, lamuvārdu lietošanu, es runāju par sasodīti prastu zemsvītras piezīmi, kura ir rūpīgi ievīstīta iekavās kā rozā cukurvates tūtā. kāda tad īsti ir tā brutāli aizskartā zemsvītras, atvainojos, apaļiekavu piezīme? es ar prieku un neviltotu sajūsmu varu jums pavēstīt, ka savā mūžā neesmu turējis rokā divpadsmit krēslus vai dona kihota piedzīvojumus, tāpēc izmanīgais ostaps man ir tikpat līdzvērtīgs kā, piemēram, mana labākā draudzene inese, kura mācās vācu valodas eksāmenam).
vai jums šķiet, ka jūs, dārgo lasītāj, esat ticis garām grūtākajai daļai? nebūt ne! kāpēc, kārli, kāpēc, velns parāvis, jūs vaicāsiet. un es lepni atbildēšu, ka tāpēc, ka šeit sākas tas, ko skolās sauc par iztirzājumu, bet augstskolās jau smalkāk - par esejas bodypart. kičīgi, ne? nu labi, labi, pie malas visus sasodītos literatūras teorētiķus, esmu pārliecināts, ka jūs noteikti šobrīd neinteresē pilnīgi nekas cits kā tikai uzzināt, kāpēc es pieminēju šos divus pavisam nepopulāros un nevienam nezināmos literāros mīkstčauļus. ko jūs teicāt? jūs domājat, ka šīs necilās personības tika pieminētas, jo man tā tikai gribējās? protams! protams, ka nē, lasītāj, kas par muļķībām. katram sasodītam literāram darbam ir savi sasodītie literārie varoņi ar savām literārām nozīmēm. bet man nav. jo šis nav literārs darbs. un dons kihots tika pieminēts tikai tāpēc, ka viņš bija traks, nu, es domāju tā forši traks un, dod dies', man būt forši trakam, nu tā tikai mazliet, lai nav visu laiku jāpīpē, jādzer līdz baltām pelītēm un jāsēž zem ripām. paklau, lasītāj, tu vēl atceries kā sauca to otru šmurguli, kuru es pieminēju? es neatceros, bet minēšu, un, sasper mani jods!, precīzi minēšu, ka es noteikti runāju par to glumo muļķi ar spīdīgajām acīm, oskaru, nē, pardon, ostapu benderu. un es šobrīd tiešām jūtos kā ostaps. kāpēc? kā kāpēc? kāpēc lai es nejustos kā bendera kungs? man arī trūkst viens sasodīts krēsls, un es visu šito penteri rakstu stāvot kājās (ai, kā melo, ai, kā melo), jo mans krēsls skumst pēc manis virtuvē kopā ar maigi dzeltenu krāsu, acetonu un jau lietotu otu (otrreiz taču krāsoju). nu tādi tie pigori visā visumā, pamazām sāku apzināties, ka sestdien visu laiku sēdēšu ar seju sarkanu kā tādu pārgatavojušos tomātu vai arī jūs sēdēsiet un klusu sačukstēsities, it kā neviļus pametot skatus uz mani (šeit kārtējo reizi būtu jāraksta kāda zemsvītras piezīme, taču iedomājoties, cik tu, dārgo lasītāj, varētu šobrīd būt nikns par visu šo nolāpīti garo penteri, centīšos izteikties pēc iespējas īsāk, tātad, par ko es gribēju rakstīt šo zemsvītras piezīmi? protams, ka par jāni, kurš noteikti nesačukstesies un pat nemētās tos savus zvērīgi cietos un oranžos lodes (firmas nosaukums) ķieģelus, bet visticamākais gulēs uz vai zem galda (zemsvītras piezīme domāta, lai nocirstu jāņa ironiju jau pašā saknē).
nobeiguma nebūs, man sāp pirksti, bet jums, visticamāk, - sirds.

mazliet prologa. pirmkārt, atvainojos par to, ka trešdien sanāca tik mežonīgi piedzerties, līdz ar to tas sasodītais zaķausu stāsts tika noslīcināts melnajā balzamā. otrkārt, šis nebūs zaķausu stāsts - es ceturtdienas vakarā sapratu, ka zūijam nepietiks ar divu nolāpīti īsu rindkopu fantāziju par baltajiem trušiem, to ausīm un sniegu, tāpēc zūijs rakstīs frenijai vēstuli, nu, ja ne tādu kā badijs zūijam, tad vismaz tādu kā bubu badijam (atceries par kāzām un spoguli?). diemžēl es esmu nožēlojams vēstuļu rakstītājs un neprotu abstrahēties lietās, kuras nepārzinu (godīgi sakot, neprotu abstrahēties arī lietās, kuras pārzinu), tāpēc stāsta (vēstules?) darbības laiks un vieta tiek pārcelti no ņujorkas un 'piecesmitajiem' uz rīgu un pēdējo pusgadu*. un vēl - kad tu izlasi, tad ieraksti vismaz 'ei' (re, re, es tev pat atbildi neprasu!)

mīļo frenij!**

pulkstenis ir sasodīti četri naktī, bet acu ne vella nevar aizvērt to nolāpīto kravas vilcienu dēļ. lai gan istaba ir diezgan vēsa, tas man netraucē sēdet halātā un smēķēt tos, kā besija izsakās, 'pēc grauzdētām plūmēm smirdošos cigārus'. muļķa besija! es smējos, vēderu turēdams, kad pirmo reizi izdzirdēju šo salīdzinājumu, bet viņa savā sasodīti zilajā un nobružātajā kimono tikai purpināja kaut ko par to, cik smirdīgas ir žāvētas aprikozes un arī plūmes, līdz ar to man ir aizdomas, ka besija uztraukumā vienkārši pārteicās, sagādādama man astmas smieklus un sev vēl četru cigarešu trūkumu (man vajadzēja trīs cigaretes, lai nomierinātos, besijai - vienu, lai pārtrauktu pukoties)
runājot par manu astmu, tā, šķiet, tikai rāpjas augstāk par manu nolāpīti nedabīgo traheju, liekot naktis pavadīt tualetē, trenējoties izpildīt 'l'amento della ninfa' spalgākās ārijas ar savu basa balsi. kaimiņi (nēģeru ģimene smiti) gan ar to nav mierā un caurām dienām sit maniem nakts gārdzieniem ritmu, radot savdabīgāko un ausīm šausminošāko kanonu, kādu pasaule vien spētu pieredzēt. paldies dievam, ka tie idioti naktīs guļ, līdz ar to duets mums gluži nesanāk, jo dienā es vis neklepoju, bet gan, nuja, pīpēju tos smirdošos cigārus. ja es pīpētu naktīs vai smiti naktīs negulētu, tad droši vien viņi mani nožmiegtu ar neieziepētu virvi. man šķiet, ka gan smiti, gan arī visi pārējie (arī besija, ak, mīļā besija!) nesaprot baudu un piepildījumu pieticībā un sava veida askētismā. un pareizi dara
man šķiet, ka es ar katru dienu izaugu un pamazām tuvojos sīmora līmenim, ar visiem viņa neciešamajiem dzenbudisma izgājieniem un banānzivtiņu stāstiem (kas nenoliedzami smird pēc ceptiem sīpoliem, varbūt tāpēc, ka sīmors ar badiju potēja visas savas stulbības man galvā tieši virtuvē, un vienīgais, ko tāds kretīns kā sīmors prata pagatavot, bija cepti sīpoli). es nepavisam negribu pazaudēt badiju vai tevi, bucīt, šajā šizofrēnijas jūrā, jo tas, dieva-goda-vārds-sasodīts, var beigties kā tādai annai kareņinai zem nožēlojamas metāla konstrukcijas, ko vīri melnās ūsās un papirosiem mutēs par lokomotīvēm sauc.
bet mainīties es vairs nevaru (arī tu(, brut)!), tas man ir sasodīti iepotēts, visa tā atturība. ja nebūtu sīmora, tad mēs noteikti būtu izauguši par normāliem bērniem, kas nespēlējas ar vārdiem, nedzīvo savā demiurģijas pasaulē un neuzvar gudrības spēlēs radio ēterā.
tie radio raidījumi, goda vārds, mūs sabojāja. atceries to vienu ziemas vakaru, kad man nācās gaidīt, kamēr tu apausi tos savus sasodīti dzeltenos zābakus? neatceries. nu lūk. toreiz sniga, ja ne pirmais sniegs, tad otrais vai trešais. un es stāvēju ārā un pīpēju. es, protams, kā tāds baltais purvs, uzpūties un īgns, stāvu un pīpēju. tricinos pie visām miesām, kā jau TRUSIM pienākas. un tā kā es esmu baltais purvs, tad tas sniegs, protams, nepamana manas zaķausis un krīt virsū. dumjais sniegs, ai, ai, ai, sajauca mani ar zemi un sāka kust, liegi tecēdams aiz ausīm, lejā pa auss ļipiņu un sūkdamies iekšā matos. bet es stāvēju un gaidīju, kad tu apausi tos savus sasodītos zābakus. man šķiet, ka katram vajadzētu reizi pa reizei būt baltam purvam un ļaut sniegam sevi apklāt, lai izjustu to patieso atveldzējumu askētismā.

zūijs

*jau pirmā zemsvītras piezīme, stāstam vēl nemaz nesākoties, - 'visi tēli un notikumi ir autora izdomāti un nekādā mērā nav ņemami par pilnu'. tāda gļēva attaisnošanās vēl pirms rakstīšanas, ieroču nolikšana vēl pirms kaujas sākšanās
**pirmā un pēdējā (tāda, ka varu atviegloti nopūsties, rakstot šo divzvaigžņu (nekvalitatīvo?) tekstu) zemsvītras piezīme - es tiešām jūtos kā beatrise

mozaīka, mozaīka
caur un cauri nobružāta, līka
vienu mazu akmentiņu
sviedu es pret viņu viņu viņu
plīsa rūtis, šķīda stikli
zūij, acu plakstiņi tev mikli

un ir tik viegli, viegli ķepīgā sniega dēļ
sajūtas saasinās, psihodēlija un smaids uz sejas nevilšus piezogas klāt, nelaizdams vaļā visu dienu
un pēkšņi viss apkārt ir tik smeldzīgi foršs, tik traģisks un skaists, bet šoreiz es tajā visā nepiedalos. hamlets palika vakardienā

'par to es domāšu rīt'

nespēju paciest rudeni - visu laiku esmu pārklāts ar nomācoši smagu šķidrautu, kurš liek par sevi manīt brīžos, kad prāts nav nodarbināts ar praktiskām problēmām, problēmām, vienādojumiem un to risinājumiem
konvulsīvi drebu tumšajos rītos izdzirdot coldplay-clocks, nespēju noskatīties uz norasojušajām, oranžajām lapām, kas, zemē pūdamas, jau sāk sačokuroties, nespēju naktīs gulēt murgu dēļ
pats skaistākais, kas vien var būt, ir traģēdija, nāve vienmēr būs le grand finale, vienmēr kaut kas sadalās pa gabaliņiem un pazūd, atstājot šķebīgi saldu pēcgaršu
lapas, virpuļodamas man apkārt, sačukstas, vējš dzen miglas pilienus sejā, un es nejauši sajūtos kā ierauts hamletā, kā rozenkrancs vai gildenšterns. traģēdijas var baudīt no malas, kā skatītājs un procesu analizētājs, sāp tiem, kuri veido un piedalās traģēdijās. tiklīdz mēs par daudz iedziļināmies (tiekam ierauti) traģēdijā, tā paši kļūstam par tās daļu. es negribu kļūt par hamletu, tāpēc regulāri piespiežu roku, lai pārbaudītu, vai hamlets jau nav ieperinājis manī traģiskuma dīgli. un, tikko kāds manam rokasspiedienam atbild, es atkal jūtos, kā sēdētu teātra zālē un skatītos, kā ziņnesis paziņo - 'rozenkrancs un gildenšterns ir miruši, ser'

mazliet pārveidots (piedod, katij)

naktī apsaluši sāni
sirds kā seši piromāni
aizdegties un aizsvilināt
visus tiltus nodedzināt

uzrāpties pēc eklēriem un kūkām
rokām tulznas, kājas - tūkās
lejā nerāpties nekad
'зуий... ти - ужасний гад'

izskalošu smadzenes
acu plakstiņus un radzenes
izgaršošu zobupastas salkmi
ziepju burbuļus un ūdens valgmi
apēd mani
apēd mani tā kā zivi
es jau nekad neesmu divi

sīkumi kā mazi, raibi un glazēti stikla mozaīkas gabaliņi veido manu pasauli krāsaināku. iespīd saule un gaisma caur daudzkrāsaino stiklu sāk spēlēties - tad var skraidīt ar basām kājām un ķert raibos gaismas spektra zaķīšus. bet dažkārt mozaīka saplīst un nākas skraidīt pa stikla lauskām. mazās, sāpīgās skabargas saduras pēdās un sāp katru reizi, kad sper soli
un tad ir bail staigāt, jo var sāpēt. bet var arī nesāpēt
es nolādu visus vienaldzīgos un lempīgos garāmgājējus, kuri nejauši saplēš stiklu, noskatās: 'eh, kas tā par daiļu bildi bija' un turpina savas gaitas, kā arī sevi par to, ka staigāju apkārt basām kājām, neredzēdams asos stikla pīķus. un pats stulbākais - man nemaz neienāk prātā izraut pēdās jau sadūrušās lauskas
nešķaidiet, lūdzu, stiklus, man jau ir apnicis līkloču laipot cauri dzīvei ar naivu cerību neuzdurties kādam sen atpakaļ nomestam stikla gabalam

šonakt nesatiku nevienu, nevienu pašu (un arī ne mašu, sašu vai kādu citu, dārgais lingvinistiski-piekasīgais lasītāj), ar ko dalīties naktī. tikai kādu vientulīgu kūmiņu, kurš apstājās ceļa malā, uz mirkli pārvēršot savas acis par zaļgani irgojošām uguntiņām tālo starmešu gaismā
šķiet, atkal esmu kļuvis par nakts cilvēku - iekšēji mostos vakarā un nepārstāju domāt(?) līdz pat brīdim, kad cieši iemiegu. tikai naktī ir iespējamas tās film noir izjūtas (plandoša šalle, ejot pa vārgi apgaismotu, lāmām izraibinātu ielu). un tas dejavu! tā asociatīvā domāšana, kas sasaista kopā tagadni ar pagātni. un, lai cik labi būtu tagad, pagātne - lai cik sasodīti slikta tā būtu bijusi - liekas daudz, daudz foršāku par tagadni, jo atceras tikai to īpatnēji labo, kas silda pakrūti. un tieši šodien, taisot mājas revīziju, es atradu izprintētus msn logus ar tevi, bonij. cik sasodīti labi bija pirms diviem gadiem, kad dedlaini un desmittūkstošo vārdu robeža spieda pie zemes, bet tik un tā mēs sēdējām caurām naktīm līdz sešiem augšā, spēlēdamies ar vārdiem, dzēlīgi diskutējot par reliģiju un nelikdamies ne zinis, par to, kas būs no rīta, kas (ne)būs rīt. tagad es vairs nespēju to atļauties, es nespēju paciest nenoteiktību un kaut kā mistiska gaidīšanu. es atkal gribu izbaudīt mirkli, nelikdamies ne zinis, par to, kas būs tālāk
es gribu rutīnas darbu, lai izmantotu tikai triviālākās spējas, es gribu dzīvot naktīs, kad sabiedrības virskārtiņa guļ un dzīvo patiesums - īstā sabiedrības locekļu individualitāte, kad valda klusums un čuksti, nevis skaļas sarunas un nepanesami īsziņu signāli. naktīs mēs esam radoši un tiecamies tuvāk savai būtībai, abstrahēdamies no apkārt esošā, eksistēdami tikai sev. un varbūt vēl kādam