no ht konferencēm (21.01.2006)
6th.Feb.2007 | 12:18 am
From:: zooey
es ceru, ka jūs vēl mani vispār uztverat nopietni, ka jums ir kāda miniatūra kripatiņa, kā teiktu lū rīds, kura pazemīgs klausītājs es šajā neapzinātajā mirklī esmu, busload of faith. es šobrīd jūtos kā kaut kas sasodīts starp donu kihotu un ostapu benderu
(šeit būtu jāveic zemsvītras piezīme, taču, tā kā HT konferenču redaktoram nav īsti laba atsauču sistēma, tad man tevi, dārgo lasītāj, nāksies apbēdināt un būt nepieklājīgam. un nē, šeit es nepavisam nedomāju tādu nepieklājību kā atraugāšanās pie galda (mati pilnīgi saceļas stāvus) vai, dievs, jēzu, atpestī, lamuvārdu lietošanu, es runāju par sasodīti prastu zemsvītras piezīmi, kura ir rūpīgi ievīstīta iekavās kā rozā cukurvates tūtā. kāda tad īsti ir tā brutāli aizskartā zemsvītras, atvainojos, apaļiekavu piezīme? es ar prieku un neviltotu sajūsmu varu jums pavēstīt, ka savā mūžā neesmu turējis rokā divpadsmit krēslus vai dona kihota piedzīvojumus, tāpēc izmanīgais ostaps man ir tikpat līdzvērtīgs kā, piemēram, mana labākā draudzene inese, kura mācās vācu valodas eksāmenam).
vai jums šķiet, ka jūs, dārgo lasītāj, esat ticis garām grūtākajai daļai? nebūt ne! kāpēc, kārli, kāpēc, velns parāvis, jūs vaicāsiet. un es lepni atbildēšu, ka tāpēc, ka šeit sākas tas, ko skolās sauc par iztirzājumu, bet augstskolās jau smalkāk - par esejas bodypart. kičīgi, ne? nu labi, labi, pie malas visus sasodītos literatūras teorētiķus, esmu pārliecināts, ka jūs noteikti šobrīd neinteresē pilnīgi nekas cits kā tikai uzzināt, kāpēc es pieminēju šos divus pavisam nepopulāros un nevienam nezināmos literāros mīkstčauļus. ko jūs teicāt? jūs domājat, ka šīs necilās personības tika pieminētas, jo man tā tikai gribējās? protams! protams, ka nē, lasītāj, kas par muļķībām. katram sasodītam literāram darbam ir savi sasodītie literārie varoņi ar savām literārām nozīmēm. bet man nav. jo šis nav literārs darbs. un dons kihots tika pieminēts tikai tāpēc, ka viņš bija traks, nu, es domāju tā forši traks un, dod dies', man būt forši trakam, nu tā tikai mazliet, lai nav visu laiku jāpīpē, jādzer līdz baltām pelītēm un jāsēž zem ripām. paklau, lasītāj, tu vēl atceries kā sauca to otru šmurguli, kuru es pieminēju? es neatceros, bet minēšu, un, sasper mani jods!, precīzi minēšu, ka es noteikti runāju par to glumo muļķi ar spīdīgajām acīm, oskaru, nē, pardon, ostapu benderu. un es šobrīd tiešām jūtos kā ostaps. kāpēc? kā kāpēc? kāpēc lai es nejustos kā bendera kungs? man arī trūkst viens sasodīts krēsls, un es visu šito penteri rakstu stāvot kājās (ai, kā melo, ai, kā melo), jo mans krēsls skumst pēc manis virtuvē kopā ar maigi dzeltenu krāsu, acetonu un jau lietotu otu (otrreiz taču krāsoju). nu tādi tie pigori visā visumā, pamazām sāku apzināties, ka sestdien visu laiku sēdēšu ar seju sarkanu kā tādu pārgatavojušos tomātu vai arī jūs sēdēsiet un klusu sačukstēsities, it kā neviļus pametot skatus uz mani (šeit kārtējo reizi būtu jāraksta kāda zemsvītras piezīme, taču iedomājoties, cik tu, dārgo lasītāj, varētu šobrīd būt nikns par visu šo nolāpīti garo penteri, centīšos izteikties pēc iespējas īsāk, tātad, par ko es gribēju rakstīt šo zemsvītras piezīmi? protams, ka par jāni, kurš noteikti nesačukstesies un pat nemētās tos savus zvērīgi cietos un oranžos lodes (firmas nosaukums) ķieģelus, bet visticamākais gulēs uz vai zem galda (zemsvītras piezīme domāta, lai nocirstu jāņa ironiju jau pašā saknē).
nobeiguma nebūs, man sāp pirksti, bet jums, visticamāk, - sirds.
(šeit būtu jāveic zemsvītras piezīme, taču, tā kā HT konferenču redaktoram nav īsti laba atsauču sistēma, tad man tevi, dārgo lasītāj, nāksies apbēdināt un būt nepieklājīgam. un nē, šeit es nepavisam nedomāju tādu nepieklājību kā atraugāšanās pie galda (mati pilnīgi saceļas stāvus) vai, dievs, jēzu, atpestī, lamuvārdu lietošanu, es runāju par sasodīti prastu zemsvītras piezīmi, kura ir rūpīgi ievīstīta iekavās kā rozā cukurvates tūtā. kāda tad īsti ir tā brutāli aizskartā zemsvītras, atvainojos, apaļiekavu piezīme? es ar prieku un neviltotu sajūsmu varu jums pavēstīt, ka savā mūžā neesmu turējis rokā divpadsmit krēslus vai dona kihota piedzīvojumus, tāpēc izmanīgais ostaps man ir tikpat līdzvērtīgs kā, piemēram, mana labākā draudzene inese, kura mācās vācu valodas eksāmenam).
vai jums šķiet, ka jūs, dārgo lasītāj, esat ticis garām grūtākajai daļai? nebūt ne! kāpēc, kārli, kāpēc, velns parāvis, jūs vaicāsiet. un es lepni atbildēšu, ka tāpēc, ka šeit sākas tas, ko skolās sauc par iztirzājumu, bet augstskolās jau smalkāk - par esejas bodypart. kičīgi, ne? nu labi, labi, pie malas visus sasodītos literatūras teorētiķus, esmu pārliecināts, ka jūs noteikti šobrīd neinteresē pilnīgi nekas cits kā tikai uzzināt, kāpēc es pieminēju šos divus pavisam nepopulāros un nevienam nezināmos literāros mīkstčauļus. ko jūs teicāt? jūs domājat, ka šīs necilās personības tika pieminētas, jo man tā tikai gribējās? protams! protams, ka nē, lasītāj, kas par muļķībām. katram sasodītam literāram darbam ir savi sasodītie literārie varoņi ar savām literārām nozīmēm. bet man nav. jo šis nav literārs darbs. un dons kihots tika pieminēts tikai tāpēc, ka viņš bija traks, nu, es domāju tā forši traks un, dod dies', man būt forši trakam, nu tā tikai mazliet, lai nav visu laiku jāpīpē, jādzer līdz baltām pelītēm un jāsēž zem ripām. paklau, lasītāj, tu vēl atceries kā sauca to otru šmurguli, kuru es pieminēju? es neatceros, bet minēšu, un, sasper mani jods!, precīzi minēšu, ka es noteikti runāju par to glumo muļķi ar spīdīgajām acīm, oskaru, nē, pardon, ostapu benderu. un es šobrīd tiešām jūtos kā ostaps. kāpēc? kā kāpēc? kāpēc lai es nejustos kā bendera kungs? man arī trūkst viens sasodīts krēsls, un es visu šito penteri rakstu stāvot kājās (ai, kā melo, ai, kā melo), jo mans krēsls skumst pēc manis virtuvē kopā ar maigi dzeltenu krāsu, acetonu un jau lietotu otu (otrreiz taču krāsoju). nu tādi tie pigori visā visumā, pamazām sāku apzināties, ka sestdien visu laiku sēdēšu ar seju sarkanu kā tādu pārgatavojušos tomātu vai arī jūs sēdēsiet un klusu sačukstēsities, it kā neviļus pametot skatus uz mani (šeit kārtējo reizi būtu jāraksta kāda zemsvītras piezīme, taču iedomājoties, cik tu, dārgo lasītāj, varētu šobrīd būt nikns par visu šo nolāpīti garo penteri, centīšos izteikties pēc iespējas īsāk, tātad, par ko es gribēju rakstīt šo zemsvītras piezīmi? protams, ka par jāni, kurš noteikti nesačukstesies un pat nemētās tos savus zvērīgi cietos un oranžos lodes (firmas nosaukums) ķieģelus, bet visticamākais gulēs uz vai zem galda (zemsvītras piezīme domāta, lai nocirstu jāņa ironiju jau pašā saknē).
nobeiguma nebūs, man sāp pirksti, bet jums, visticamāk, - sirds.