apēd mani -

šonakt nesatiku nevienu, nevienu pašu (un arī ne mašu, sašu vai kādu citu, dārgais lingvinistiski-piekasīgais lasītāj), ar ko dalīties naktī. tikai kādu vientulīgu kūmiņu, kurš apstājās ceļa malā, uz mirkli pārvēršot savas acis par zaļgani irgojošām uguntiņām tālo starmešu gaismā
šķiet, atkal esmu kļuvis par nakts cilvēku - iekšēji mostos vakarā un nepārstāju domāt(?) līdz pat brīdim, kad cieši iemiegu. tikai naktī ir iespējamas tās film noir izjūtas (plandoša šalle, ejot pa vārgi apgaismotu, lāmām izraibinātu ielu). un tas dejavu! tā asociatīvā domāšana, kas sasaista kopā tagadni ar pagātni. un, lai cik labi būtu tagad, pagātne - lai cik sasodīti slikta tā būtu bijusi - liekas daudz, daudz foršāku par tagadni, jo atceras tikai to īpatnēji labo, kas silda pakrūti. un tieši šodien, taisot mājas revīziju, es atradu izprintētus msn logus ar tevi, bonij. cik sasodīti labi bija pirms diviem gadiem, kad dedlaini un desmittūkstošo vārdu robeža spieda pie zemes, bet tik un tā mēs sēdējām caurām naktīm līdz sešiem augšā, spēlēdamies ar vārdiem, dzēlīgi diskutējot par reliģiju un nelikdamies ne zinis, par to, kas būs no rīta, kas (ne)būs rīt. tagad es vairs nespēju to atļauties, es nespēju paciest nenoteiktību un kaut kā mistiska gaidīšanu. es atkal gribu izbaudīt mirkli, nelikdamies ne zinis, par to, kas būs tālāk
es gribu rutīnas darbu, lai izmantotu tikai triviālākās spējas, es gribu dzīvot naktīs, kad sabiedrības virskārtiņa guļ un dzīvo patiesums - īstā sabiedrības locekļu individualitāte, kad valda klusums un čuksti, nevis skaļas sarunas un nepanesami īsziņu signāli. naktīs mēs esam radoši un tiecamies tuvāk savai būtībai, abstrahēdamies no apkārt esošā, eksistēdami tikai sev. un varbūt vēl kādam