frenijai
4th.Feb.2007 | 10:59 pm
From:: zooey
mazliet prologa. pirmkārt, atvainojos par to, ka trešdien sanāca tik mežonīgi piedzerties, līdz ar to tas sasodītais zaķausu stāsts tika noslīcināts melnajā balzamā. otrkārt, šis nebūs zaķausu stāsts - es ceturtdienas vakarā sapratu, ka zūijam nepietiks ar divu nolāpīti īsu rindkopu fantāziju par baltajiem trušiem, to ausīm un sniegu, tāpēc zūijs rakstīs frenijai vēstuli, nu, ja ne tādu kā badijs zūijam, tad vismaz tādu kā bubu badijam (atceries par kāzām un spoguli?). diemžēl es esmu nožēlojams vēstuļu rakstītājs un neprotu abstrahēties lietās, kuras nepārzinu (godīgi sakot, neprotu abstrahēties arī lietās, kuras pārzinu), tāpēc stāsta (vēstules?) darbības laiks un vieta tiek pārcelti no ņujorkas un 'piecesmitajiem' uz rīgu un pēdējo pusgadu*. un vēl - kad tu izlasi, tad ieraksti vismaz 'ei' (re, re, es tev pat atbildi neprasu!)
mīļo frenij!**
pulkstenis ir sasodīti četri naktī, bet acu ne vella nevar aizvērt to nolāpīto kravas vilcienu dēļ. lai gan istaba ir diezgan vēsa, tas man netraucē sēdet halātā un smēķēt tos, kā besija izsakās, 'pēc grauzdētām plūmēm smirdošos cigārus'. muļķa besija! es smējos, vēderu turēdams, kad pirmo reizi izdzirdēju šo salīdzinājumu, bet viņa savā sasodīti zilajā un nobružātajā kimono tikai purpināja kaut ko par to, cik smirdīgas ir žāvētas aprikozes un arī plūmes, līdz ar to man ir aizdomas, ka besija uztraukumā vienkārši pārteicās, sagādādama man astmas smieklus un sev vēl četru cigarešu trūkumu (man vajadzēja trīs cigaretes, lai nomierinātos, besijai - vienu, lai pārtrauktu pukoties)
runājot par manu astmu, tā, šķiet, tikai rāpjas augstāk par manu nolāpīti nedabīgo traheju, liekot naktis pavadīt tualetē, trenējoties izpildīt 'l'amento della ninfa' spalgākās ārijas ar savu basa balsi. kaimiņi (nēģeru ģimene smiti) gan ar to nav mierā un caurām dienām sit maniem nakts gārdzieniem ritmu, radot savdabīgāko un ausīm šausminošāko kanonu, kādu pasaule vien spētu pieredzēt. paldies dievam, ka tie idioti naktīs guļ, līdz ar to duets mums gluži nesanāk, jo dienā es vis neklepoju, bet gan, nuja, pīpēju tos smirdošos cigārus. ja es pīpētu naktīs vai smiti naktīs negulētu, tad droši vien viņi mani nožmiegtu ar neieziepētu virvi. man šķiet, ka gan smiti, gan arī visi pārējie (arī besija, ak, mīļā besija!) nesaprot baudu un piepildījumu pieticībā un sava veida askētismā. un pareizi dara
man šķiet, ka es ar katru dienu izaugu un pamazām tuvojos sīmora līmenim, ar visiem viņa neciešamajiem dzenbudisma izgājieniem un banānzivtiņu stāstiem (kas nenoliedzami smird pēc ceptiem sīpoliem, varbūt tāpēc, ka sīmors ar badiju potēja visas savas stulbības man galvā tieši virtuvē, un vienīgais, ko tāds kretīns kā sīmors prata pagatavot, bija cepti sīpoli). es nepavisam negribu pazaudēt badiju vai tevi, bucīt, šajā šizofrēnijas jūrā, jo tas, dieva-goda-vārds-sasodīts, var beigties kā tādai annai kareņinai zem nožēlojamas metāla konstrukcijas, ko vīri melnās ūsās un papirosiem mutēs par lokomotīvēm sauc.
bet mainīties es vairs nevaru (arī tu(, brut)!), tas man ir sasodīti iepotēts, visa tā atturība. ja nebūtu sīmora, tad mēs noteikti būtu izauguši par normāliem bērniem, kas nespēlējas ar vārdiem, nedzīvo savā demiurģijas pasaulē un neuzvar gudrības spēlēs radio ēterā.
tie radio raidījumi, goda vārds, mūs sabojāja. atceries to vienu ziemas vakaru, kad man nācās gaidīt, kamēr tu apausi tos savus sasodīti dzeltenos zābakus? neatceries. nu lūk. toreiz sniga, ja ne pirmais sniegs, tad otrais vai trešais. un es stāvēju ārā un pīpēju. es, protams, kā tāds baltais purvs, uzpūties un īgns, stāvu un pīpēju. tricinos pie visām miesām, kā jau TRUSIM pienākas. un tā kā es esmu baltais purvs, tad tas sniegs, protams, nepamana manas zaķausis un krīt virsū. dumjais sniegs, ai, ai, ai, sajauca mani ar zemi un sāka kust, liegi tecēdams aiz ausīm, lejā pa auss ļipiņu un sūkdamies iekšā matos. bet es stāvēju un gaidīju, kad tu apausi tos savus sasodītos zābakus. man šķiet, ka katram vajadzētu reizi pa reizei būt baltam purvam un ļaut sniegam sevi apklāt, lai izjustu to patieso atveldzējumu askētismā.
zūijs
*jau pirmā zemsvītras piezīme, stāstam vēl nemaz nesākoties, - 'visi tēli un notikumi ir autora izdomāti un nekādā mērā nav ņemami par pilnu'. tāda gļēva attaisnošanās vēl pirms rakstīšanas, ieroču nolikšana vēl pirms kaujas sākšanās
**pirmā un pēdējā (tāda, ka varu atviegloti nopūsties, rakstot šo divzvaigžņu (nekvalitatīvo?) tekstu) zemsvītras piezīme - es tiešām jūtos kā beatrise
mīļo frenij!**
pulkstenis ir sasodīti četri naktī, bet acu ne vella nevar aizvērt to nolāpīto kravas vilcienu dēļ. lai gan istaba ir diezgan vēsa, tas man netraucē sēdet halātā un smēķēt tos, kā besija izsakās, 'pēc grauzdētām plūmēm smirdošos cigārus'. muļķa besija! es smējos, vēderu turēdams, kad pirmo reizi izdzirdēju šo salīdzinājumu, bet viņa savā sasodīti zilajā un nobružātajā kimono tikai purpināja kaut ko par to, cik smirdīgas ir žāvētas aprikozes un arī plūmes, līdz ar to man ir aizdomas, ka besija uztraukumā vienkārši pārteicās, sagādādama man astmas smieklus un sev vēl četru cigarešu trūkumu (man vajadzēja trīs cigaretes, lai nomierinātos, besijai - vienu, lai pārtrauktu pukoties)
runājot par manu astmu, tā, šķiet, tikai rāpjas augstāk par manu nolāpīti nedabīgo traheju, liekot naktis pavadīt tualetē, trenējoties izpildīt 'l'amento della ninfa' spalgākās ārijas ar savu basa balsi. kaimiņi (nēģeru ģimene smiti) gan ar to nav mierā un caurām dienām sit maniem nakts gārdzieniem ritmu, radot savdabīgāko un ausīm šausminošāko kanonu, kādu pasaule vien spētu pieredzēt. paldies dievam, ka tie idioti naktīs guļ, līdz ar to duets mums gluži nesanāk, jo dienā es vis neklepoju, bet gan, nuja, pīpēju tos smirdošos cigārus. ja es pīpētu naktīs vai smiti naktīs negulētu, tad droši vien viņi mani nožmiegtu ar neieziepētu virvi. man šķiet, ka gan smiti, gan arī visi pārējie (arī besija, ak, mīļā besija!) nesaprot baudu un piepildījumu pieticībā un sava veida askētismā. un pareizi dara
man šķiet, ka es ar katru dienu izaugu un pamazām tuvojos sīmora līmenim, ar visiem viņa neciešamajiem dzenbudisma izgājieniem un banānzivtiņu stāstiem (kas nenoliedzami smird pēc ceptiem sīpoliem, varbūt tāpēc, ka sīmors ar badiju potēja visas savas stulbības man galvā tieši virtuvē, un vienīgais, ko tāds kretīns kā sīmors prata pagatavot, bija cepti sīpoli). es nepavisam negribu pazaudēt badiju vai tevi, bucīt, šajā šizofrēnijas jūrā, jo tas, dieva-goda-vārds-sasodīts, var beigties kā tādai annai kareņinai zem nožēlojamas metāla konstrukcijas, ko vīri melnās ūsās un papirosiem mutēs par lokomotīvēm sauc.
bet mainīties es vairs nevaru (arī tu(, brut)!), tas man ir sasodīti iepotēts, visa tā atturība. ja nebūtu sīmora, tad mēs noteikti būtu izauguši par normāliem bērniem, kas nespēlējas ar vārdiem, nedzīvo savā demiurģijas pasaulē un neuzvar gudrības spēlēs radio ēterā.
tie radio raidījumi, goda vārds, mūs sabojāja. atceries to vienu ziemas vakaru, kad man nācās gaidīt, kamēr tu apausi tos savus sasodīti dzeltenos zābakus? neatceries. nu lūk. toreiz sniga, ja ne pirmais sniegs, tad otrais vai trešais. un es stāvēju ārā un pīpēju. es, protams, kā tāds baltais purvs, uzpūties un īgns, stāvu un pīpēju. tricinos pie visām miesām, kā jau TRUSIM pienākas. un tā kā es esmu baltais purvs, tad tas sniegs, protams, nepamana manas zaķausis un krīt virsū. dumjais sniegs, ai, ai, ai, sajauca mani ar zemi un sāka kust, liegi tecēdams aiz ausīm, lejā pa auss ļipiņu un sūkdamies iekšā matos. bet es stāvēju un gaidīju, kad tu apausi tos savus sasodītos zābakus. man šķiet, ka katram vajadzētu reizi pa reizei būt baltam purvam un ļaut sniegam sevi apklāt, lai izjustu to patieso atveldzējumu askētismā.
zūijs
*jau pirmā zemsvītras piezīme, stāstam vēl nemaz nesākoties, - 'visi tēli un notikumi ir autora izdomāti un nekādā mērā nav ņemami par pilnu'. tāda gļēva attaisnošanās vēl pirms rakstīšanas, ieroču nolikšana vēl pirms kaujas sākšanās
**pirmā un pēdējā (tāda, ka varu atviegloti nopūsties, rakstot šo divzvaigžņu (nekvalitatīvo?) tekstu) zemsvītras piezīme - es tiešām jūtos kā beatrise