trīs glāzes šampanieša .. un jumts aizbrauc .. tas ķieģelis kas bij uzlikts uz sirds / dvēseles jūtīgma .. palika tik viegls kā ar heliju pildīts balons .. prom bija .. un atgriezās murgi ..soļoju pār tiltu .. domas .. kā lai p[asaku savam viss tuvākajam cilvēkam to kas mani nomoka .. tekstu saliku pa burtiem .. viss sanāca .. pēc iespējas ,lai nesāp ne man ne tam visļoti ļoti tuvākajam vienīgajam manam .. piezvanīju .. sarunāju .. kamēr gaidīju .. asaras nožuva .. vārdi sasala .. atkal teātris .. bet ja nu manis vairs nebūs pēc dažiem mēnešiem .. kas būs ar viņu .. melnais caurums .. besdibeņa mala ..
neticu ka ir tādi cilvēki kas spēj dzīvot bez sāpošām domām
ja ir tad tās jau mašīnas .. bez domas .. bez sirds .. bez jūtu
to kas atlicis jāmēģina tvert pilnām saujām .. lai kausi pilni vienmēr
nožēla .. vai tāda maz ir .. par ko gan .. par nenodzīvoto dzīvi ..
vai ir vērts.. sāp .. vienādi .. tā vai šā ..