Comments: |
Nav bijis un nevajag kaut kā. :)
Man arī. Pirmo es pavadīju slimnīcā un vispār aizmirsu, un pārējās... Nav jau smuki teikt, bet nav sanācis naudas pat adventes vainagu nopirkt. Lai gan runa jau nav naudā, visu izšķir prioritātes.
Kristiešu tradīcija. Man neko neizsaka.
re kā, es jau domāju, ka tikai uz mani Advente nerunā.
| From: | skuka |
Date: | 4. Decembris 2005 - 22:40 |
---|
| | | (Link) |
|
man tas vainags ir, sveces ar aizdedzinu, bet agrāk jau ne, padomju laikos... tad tikai Ziemsvētkus svinējām, atceros - "izmeta" tak šādas tādas eglītes arī pirms Ziemsvētkiem tautai... tās īstās nāca pirms jaunā gada. Bet nu es aizmuldējos, gribēju teikt, ka to vaiņagu nolieku, svecītes iededzu, bet ar to runāšanu tā ir kā ir, nu tik vien kā sveču gaisma tumsā vispār var uzrunāt. lai gan par Jēzu es pēdējā laikā daudz vairāk domāju, sevi par kristieti uzskatu, tomēr kaut kā šīs lietas nesasaistu, proti, dekoratīvi adventes vainagu un pārdomu laiku pirms gaismas atgriešanās un Kristus dzimšanas.
sveces mūsmājās deg, bet par vainagu vienmēr aizmirstam, man vienlīdz cienījami šķiet Kristus, Muhameds, Buda un citi Dieva Vēstneši, bet ticība vienas noteiktas konfesijas izpratnē prāta bruņām cauri tā arī nav tikusi, savulaik gribēju vismaz bērnus nokristīt, bet tad nodomāju, ka es viņiem to sajūtu tāpat nevaru dot, tā nu viņiem tās arī nav. Ļoti ceru, ka katram ir dota iespēja ticību iemantot arī bez vecāku starpniecības, ja viņš pēc tās tiecas, citādi nebūtu godīgi.
Tad jau tev ir tuvi baptistu uzskati. ;) Viņi arī domā, ka bērnus nevar kristīt, tikai pieaugušos, kuri jau skaidri apzinās, kam viņi tic un vai vispār tic.
es nedomāju, ka nevar, lai katrs dara kā uzskata par pareizu. Mana mamma ir baptiste, bet tieši viņa gribēja, lai mazbērni tiktu kristīti. Varbūt tāpēc, ka padomju laikos baidījās kristīt mūs.
Bet kāds tad sakars ticībai ar rituāliem - svecēm, vainagiem un citām pasaulīgām lietām?!?
Šito tu pārliecinātiem kristiešiem uzprasi, viņiem tas liekas svarīgi. Es arī nesaprotu, kāpēc.
pazīstu pārliecinātus kristiešus, kam tas neliekas svarīgi.
Kā vispār mūsdienās iespējams būt pārliecinātam kristietim - ticēt tām pasakām kā patiesi notikušai vēsturei un uzticēties tām pasakām kā patiesi gaidāmai nākotnei?
Nu tas nav jautājums man :)
Nu viņi vienkārši tic un neprasa, kā tas iespējams. Skaidrs, ka mūsdienu domājošs cilvēks netic baltajam dieviņam ar bārdu, elles katliem un eņģeļiem debesīs. Un ir visai loģiski, ka ticība iekļaujas tradicionālā gadsimtiem piekoptā tradīcijā. Zini, man šai jomā nav īstu balstiesību :)
te nu es Tev nepiekrītu - tieši šajā jautājumā katram ir balstiesības!!! Un par to dieviņu ar balto bārdu - reiz jau Tev vai mizantropam šito laikam klārēju - nu nevaram taču mēs būt tik naivi un uzskatīt, ka viss notiek tikai šajā brīdī... Tās neskaitāmās paaudzes pirms mums - tās dzīvoja daudz tuvāk sākumam, tātad viņu rīcībā bija daudz patiesāka un ticamāka informācija par to, kā bija, kas notika un kā būs galā... tādēļ esmu pārliecināta, ka pirmatnējās tautas ar savu mitoloģiju un dievapziņu ir daudz tuvākas patiesībai. Vienīgā nelaime - mūsdienu cilvēks ir zaudējis to dvēseles nevainību, lai spētu šos kodus uztvert... Tā, lūk, sanāca gari, bet vienīgais, ko gribēju teikt - patīk man tā doma par dieviņu, kas vasaras dienas pusdienlaikā iet tos rudzu laukus apraudzīt - kaut kas dikti mīļš, tīrs un, ceru, arī īsts tajā ir P.S. Vai tik nekļūšu par panteisti vai kā tos dabas pielūdzējus sauca;)
Ja tu uzskati, ka visa realitāte savā būtībā ir dievišķa, tad tu tik tiešām esi panteiste. ;)
Nu ta beidzot zinu, kas es esmu;))) ja vēl es zinātu, kas tie panteisti tādi par zvēriem (Šai jautājumā manas zināšanas ir krietni vājākas nekā kodolfizikā)...
redzi, ticība ir tāda ļoti intīma lieta, nevar iet un bradāt pa citu jūtām un vicināt karogu un teikt man ir tiesības. Jā, man ir tiesības ticēt vai neticēt, prātot un šaubīties, kļūdīties utjp. Bet man nav ne mazāko tiesību teikt otram, tu esi stulbenis, tu tici māņiem, mana ticība ir labāka par tavējo.
Man riebjas fanātisms, svētulība, stulbums un manipulēšana. Un lai nesauc sevi par kristieti, kas saka, ka gejam vai noziedzniekam nav tiesību iet baznīcā.
Viss notiek šajā brīdī, vakar un rīt, Tevī un visos vienlaikus, tieši tā kā eksperimentātors to iecerējis, vot ;)
Zini, tieši kristieši jau to dara, turklāt ļoti agresīvā veidā!
Ne viss, kas rakstīts JD, ir pasakas. Protams, tur ir daudz un dažādi uzslāņojumi, bet arī caur tiem var saskatīt to, kas ir noticis patiesībā.
Bet tas taču ir tieši tā pat, kā ar jeb kuru grāmatu... Brīnumi nenotiek! Un tas, kas būs pēc šīs pasaules dzīves, tas jau, patiesi, būs pēc tam un tad jau redzēs. Vienīgais - nenosmacēt sirdsapziņu - tā pateiks ko darīt, parādīs ceļu un, cerams, izvedīs arī caur to pasauļu robežkontroles posteni, kuru, iespējams, pieskata Pēteris, bet varbūt Lucis...
Varbūt brīnumi nenotiek ar tevi, bet vienmēr atradīsies cilvēki, kuru dzīvēs kas tamlīdzīgs ir noticis. Viņi tev varētu oponēt. ;)
Viss notiek tavā galvā - gluži tā pat kā ar tiem, kas, piemēram, Kristus vēsti nav dzirdējuši, - brīnumi nenotiek, kamēr tie nav notikuši ar mani vai arī kamēr neesmu spējusi tiem noticēt neklātienē. Pārliecināt par pretējo brīnumu gadījumā - tas nav iespējams, jo pierādīt var tikai to, kas neietlpst "brīnumu" jurisdikcijā ;)
Runāt par brīnumu var tad, kad norisinājušos notikumus var interpretēt kā atbilstošus kādai ideālai shēmai, kurai priekš personības ir svarīgs vērtības raksturs. Mēs redzam brīnumus tad, kad atklājam, ka fakti ietilpst šajā shēmā. Problēma saistās ar diviem tradicionāliem priekšstatiem - ka brīnums no sevis izsaka augstākā spēka iejaukšanos, un ka brīnums ir dabas likumu pārkāpšana, t.i., ka tā ir pārdabiska parādība. Te jāņem vērā, ka parastā brīnuma kā pārdabiskas parādības izpratne uzskata to par kaut ko, kas neatbilst normai, taču tajā pašā laikā brīnumā var redzēt atbilstību un tieši atbilstību kādam ideālam.
baigi sarežģīti pateici! Vienīgais, ko sapratu - pati vainīga, ka neredzi tos sasodītos brīnumus:(
Vispār ir jāatzīst, ka pārliecinātu kristietību ar rituālu neievērošanu ir grūti sasaistīt. Piemēram, svētajam vakarēdienam kristiešu tradīcijā ir ļoti liela nozīme. Ja tas neliekas svarīgs, tad diez vai tādā gadījumā var runāt par nopietnu kristieti.
nu svētais vakarēdiens un adventes vainags laikam ir drusku dažādas lietas, vai tad ne?
Es runāju par rituāliem vispār, nevis konkrēti par adventes vainagu.
bet diskusija aizsākās ar skukas domu par aizdegtām svecēm adventes vainagā, kam nav īsta sakara ar pārdomu laiku un Jēzus piedzimšanas gaidīšanu.
tā kā es svarīgos rituālos galīgi neesmu iekšā, doma par Kristus miesas ēšanu un asins dzeršanu mani kā jau profānu drusku tā kā atbaida. Ir jau lasīta tā filosofija, bet ir un paliek tikai teorijas līmenī.
Es neapgalvoju, ka tur ir kāds sakars. Vienkārši diskusija izvērtās mazliet plašāka, un es minēju piemēru ne saistībā ar ZS gaidīšanas laiku. :)
es tak saprotu.
miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts :)
nuja, tas arī ir galvenais - mīlestība un miers, un labs prāts... un saskaņa pašam ar savām domām un iekšējo sirds balsi, jo (ka tik tagad nesarunāju visādus ērmus) "tava patiesā griba būs mana griba tev"... vienīgais, uz ko vērts tiekties - sadzirdēt, saprast un nenozudēt to savas patiesās gribas apziņu, es to saucu par sirdsapziņu, un tā nav tikai godaprāta kritērijs.
Nu bet, kāda gan tam jēga - vienotība, ticība atdzimšanai caur kristu? Bet kas tad notiks ar visiem tiem, kas i dzirdējuši par šito padarīšanu nav??? Viņiem, ko, iedalīs citu paradīzi, elli vai kas nu tur galā būs vai arī nebūs???
Par to ir kaismīgas diskusijas pašu teologu starpā un pie kopsaucēja tur nenonākt. Dažādas teorijas, kuras uz doto momentu nav iespējams pierādīt. Tukša muldēšana, manuprāt.
lai gan vai tad nav svarīgāk tikt skaidrībā ar sevi nevis visu laiku mēģināt visus saskaitīt, kā kazlēns, kas mācēja skaitīt līdz demit;)
Zini, man tā drusku dīvaini - no vienas puses man gluži vienalga, kādas reliģijas pikritējs ir mans sarunu biedrs, no otras - besī mani jel kāda piederība kādai reliģijai. No sakiet, ļaudis, ko gan tas maina???? Domā, kad pienāks tā lielā stunda, prasīs pēc pases, pieraksta un baznīcas nodokļa nomaksas kvīts??? Nu stulbi tas ir, manuprāt. Reliģija ir kā karte nezinātājam, lai atrastu ceļu, ja ej pirmo reizi vai esi nomaldījies, bet vai tad pie tēva kāds brauc ar karti padusē?
mani gan nebesī ārā kāda piederība pie konkrētas reliģijas, mani besī ārā "neskaties uz maniem darbiem, klausies manos vārdos". Es cienu patiesi ticīgus cilvēkus. Reizēm liekas, viņiem ir kāda dziļāka gudrība ko mans lepnais plikais prāts nespēj sagremot.
mani traucē apsēstība ar jebkādu ideju. Svešu ideju pārņemšana vēlamā vai piespiedu kārtā ierobežo manu brīvību
kas Tev liek pārņemt? Nepārņem. Kāpēc traucē? Neņem pierē! Brīvība, kā zināms, ir visai relatīva lieta. Nekas nespēj ierobežot īsti brīvu cilvēku, visbiežāk to dara viņš pats, tāpēc ka ir brīvs to atļauties darīt.
Aha - tikai neaizmirsti, ka Tava brīvība BEIDZAS tur, kur sākas kāda cita cilvēka (grupas, tautas, valsts utt.) brīvība:(((
tai brīdī sākas Tava brīvība to akceptēt vai ne, Kants un daudz citu ļaužu te savu pateikuši :)
laikam jau tradīcijām vajadzētu uzturēt dzīvu ideju, bet visbiežāk notiek tā, ka tiem, kam svarīga ideja, neko daudz neiztaisa no rituāliem, bet tie, kas turas pie tradīcijām, ir visai tālu no idejas. Man vienmēr bijusi balta skaudība pret tiem, kam riti ir pašsaprotami un jēgpilni. Daudz gan tādus nepazīstu :)
Man ideja šķiet svarīgāka par aklu rituālu ievērošanu. Tiem bieži vien nav nekādas dziļākas nozīmes. Es pat dievkalpojumus nespēju nopietni uztvert, mani tie neuzrunā un šķiet bezjēdzīgi.
Man jau arī, bet ir taču cilvēki, kas tos neievēro akli un redz tiem jēgu, citādi viss pārvēršas par farsu.
Protams, jēgu rituāliem var piemeklēt, ir taču kristiešiem galu galā savi priekšraksti par to, kāpēc tie tiek ievēroti. Bet mani tas viss kaut kā nepārliecina un neaizķer.
From: | buks |
Date: | 5. Decembris 2005 - 10:34 |
---|
| | | (Link) |
|
Nuss, ja advente sāktu runāt, tad, man domāt, jāiet pie daktera. :)
Gavēnis pirms Lieldienām man šķiet nozīmīgāks. | |