Turpinaam mirdzeet
Nemiers atkal dzimst manī,
Rodas jaunas sāpes, bailes, nedrošība.
Prāts vairs nevalda pār jūtām,
Jūtas gūst virsroku.
Dzimts manī nāves garša,
Kura mani vilina to nobaudīt,
Izjust paniku, kārdina kaut ko redzēt sarkanu,
Bet vai man būtu jāpakļaujas?
To var izlemt tikai mans prāts,
Bet prāts atsakās,
Un es nobaudu nāves garšu,
Izjūtu tādas sāpes,
Kuras vēl nebiju jutusi.
Un man no sevis pašas paliek bail.
Bail par to,
Ko jūtas vēl spēj darīt ar manu ķermeni,
Kā to kontrolē,
Kas sekos aiz nāves garšas?
Vai pati nāve?