Mainās gadalaiki, matu krāsas un garumi, uzskati, puiši, gultasveļa un ikdiena, kaut kur tam visam pa vidu arī es. Vispamatīgāk no iepriekšminētajiem. Naudu neskaitu kokteilīšos, nesajūsminos par aizpampušajiem rītiem, sapņošana kļuvusi niancētāka, agrākais haotisms aizmirsts, attieksme pret lietām, prioritātēm un sevi nelīdzinās man, kas bija. Un izbija. Ballīte vairs nav ikdiena, līdzarto tā iegūst savdabīgāku, noteikti patīkamāku nokrāsu. Mazāk citu, vairāk sevis. Noteikti vairāk ģimenes. Un izpratnes par to. Mazie auskaru, burbuļļbumbu, sajūtu mūzikas un īsto cilvēku prieki. Gandarījums, ka bijis dullums, ārprāts, daudz nesakarīgas spontanitātes un uzspļaušanas uz visu. Citādāk nāktos to izdzīvot vēlāk. Vairs neizvairos no sabalansēšanas, cenšos savas galējības mazliet sablurot. Esmu tieši tur, kur man jābūt. Es un Miers. Miers un es. "Esmu bagāts - man pieder viss, kas ar mani ir noticis."