Below are the 10 most recent journal entries recorded in zmeycharauski's LiveJournal:

Monday, July 29th, 2013
2:03 pm	Iebildums Ivetai par zinātni Iveta, ja mēs pārceltu diskusiju uz viduslaikiem, tad tu varētu teikt - 1) mēs kā kopiena esam ieinteresēti, lai Livonijā dzīvotu pēc iespējas daudz cilvēku, kam interesē reliģija un kas spēj pārbīdīt zināšanu par Dievu robežu stabiņus vienkāršo ļaužu prātos. Šādi cilvēki ir vērtība pati paši par sevi un noteikti jāuztur maksājot desmito tiesu. 2) Mēs kā kopiena esam ieinteresēti uzturēt pienācīgu baznīcas infrastruktūru – klosterus, baznīcas, garīgos seminārus.Tas ir jādara par ziedojumiem, desmito tiesu un baznīcas īpašumu peļņas, tajos nodarbinot dzimtļaudis. Ja gadījumā izrādītos, ka kāds no šiem klosteriem, garīgajiem ordeņiem īpaši uzplaukst, tad to varētu eksportēt uz ārzemēm(piemēram svēto zemi) un talantīgākos sūtīt uz Romu, lai piedalās sinodēs. 3) Reliģija ir maz prognozējama lieta, taču jo vairāk reliģisku cilvēku, jo lielāka cerība pa visiem kopā nonākt Dieva valstībā. Reliģija jau ir izskaidrojusi visu, kas notiek uz zemes un pestījusi neskaitāmu daudzumu dvēseļu. Līdz ar to katoliskā(universālā) baznīca ir mūsu visu globālais labums visām globālām kopienām(kas organizētas kā politiskas valstis, taču būtu labāk ja tās apvienotu vienā pāvesta un kardinālu kolēģijas pārvaldītā valstī, lai zinošākie valda) Grieķu un romiešu filosofus parasti neuzturēja no nodokļu maksātāju naudas, taču viņu teksti saglabājušies līdz mūsdienām, jo laikam viņi runāja par to, kas kādam bija aktuāli. Šobrīd daudz kas no zīnātnieku pētītā nevienam nav aktuāli, pat viņiem pašiem. Taču par to maksājam mēs visi. Kāpēc? Jo tas ir labi, tāpat kā klosteri viduslaikos. Varbūt veiksim klosteru reformu, bet varbūt nemaz nevajag. Arī parastie plebeji, kas nekā no zinātnes/reliģijas lietām nesaprot, argumentējot tomēr saka – tas ir zinātniski pierādīts. Pofig kas par zinātniekiem. Zinātne ir viena un autoratīva, tieši tāpat kā katoliskā baznīca un baznīckungs ir tās iemiesojums! Āmen un Lai slavēts Jēzus Kristus! (1 Comment |Comment on this)
Wednesday, October 31st, 2012
1:17 pm	Nacionālisms vai pretnacionālisms? Tuvojoties jebkurām vēlēšanām, bet arī citā laikā bieži aktualitāti iegūst dažādi “nacionālie” jautājumi. Vispopulārākie parasti ir demogrāfijas jautājums, valodas jautājums, Abrene, latviešu nākotnes un pagātnes jautājumi. Visbiežāk jautājuma risināšanai, liekas ka ķeras tikai lai sakaitinātu tautu un iegūtu kādu papildus balsi vēlēšanās. Šeit parasti gandrīz vai vienotā frontē strādā NA un SC. Ja varētu atrast kādu trešo ienaidnieku, nevis kauties vienam pret otru, tad viņi mierīgi varētu uztaisīt NA/SC un izveidot valdību. Taču cik ļoti šo jautājumu aiztikšana šobrīd nāk mūsu valstij par labu? Īstam nacionālam spēkam taču vajadzētu gribēt, lai mūsu valstij iet labāk. Taču tas kā tas tiek darīts, liek šaubīties vai daudzi no tiem tā sauktajiem nacionālistiem domā par mūsu valsts nākotni. Vairāk izskatās, ka tiek domāts par sevi un popularitāti uz naida kurināšanas rēķina. Piemēram protestēt par Abrenes atdošanu Krievijai? Kāda no tā jēga? Abrene jau tika atdota sen un tas aizsākās nacionālistu cienītā K.Ulmaņa laikā, kad viņš nolēma palikt savā vietā. Vai nacionālisti tiešām cer šobrīd dabūt Abreni atpakaļ? Viņiem svarīgākais ir juridiskais jautājums? Es arī domāju, ka juridiski Abrene varētu būt Latvija, taču vajag skatīties pragmatiski – pat ja mēs tagad to atgūtu, kas notiktu? Mēs iegūtu teritoriju ar naidīgi noskaņotiem iedzīvotājiem, kuri droši vien laiku pa laikam prasītu pievienoties atpakaļ Krievijai. Mums šo pašu nacionālistu dēļ tādu cilvēku jau tāpat pietiek. Ja tiešām vēlamies atpakaļ Abreni, tad mums vajag kļūt tādiem, kurus apskauž visa pasaule, tad Abrene pati palūgs pievienoties. Par valodu, jā es arī gribu lai latviešu valoda saglabājas un lai man vecumdienās kāds neprasītu mācīties kādu citu valodu. Taču šeit atkal valda aizvainojums par vakardienu – Kā viņi nevar iemācīties latviešu valodu? Kāpēc viņi nevar iemācīties latviešu valodu? Es uzdotu citu jautājumu – kā viņiem iemācīt latviešu valodu? Ja mēs viņus saucam par okupantiem, tad nekā. Nesen atklāju, ka vislabāk latviešu valodu var iemācīt sākot draudzēties ar kādu krievu un paralēli mācīties krieviski, man krietni piemirsusies krievu valoda. Tā mēs mācam viens otram savu valodu un process sagādā prieku. Un runājot par draudiem, ja skatās uz priekšu un nedaudz iemet acīs statistikā par nacionālā sastāva izmaiņu kopš neatkarības atgūšanas, nav grūti saprast, ka nākotnē nejau krievu valods būs draudz latviešu valodai. Bet gan angļu valoda. Tā pati angļu valoda, kur jebkurš kārtīgs latvietis apsmies jebkuru ministru, kas kaut drusku nepareizāk angliski izteiksies. Ja mēs skatamies latviešu nākotni, tad vienmēr drūmi tiek zīmēti grafiki kā latviešu skaits samazinas un kā vajadzētu ar varu cilvēkus dzīt bez prezervatīva ar seksu nodarboties. Taču pat ja mēs te iznīcinātu ekonomiku, saražotu piecus bērnus ģimenē, vai viņi būtu latvieši? Par valodu jau skaidrs ar šo politiku viņi kopā ar mūsu krieviem runātu angliski. Taču arī kultūra. Pat dziesmu svētki nevienu vairs neinteresētu. Kur ir kaut kas jauns latviešu kultūrā? Tas viss esot kaitīgs, viss kas nav pareizs, viss kas nav Blaumaņa Indrāni, kāds no daudzajiem, neapmeklētajiem muzejiem, tas viss nav īsti latvisks. Tikai pat paši īstie latvieši šo kultūru nepatērē, jo tā jau ir simts gadus veca un drusku apnikusi. Varbūt nevajag pretoties jaunai latviešu kultūrai! Mainās arī latvieši. Arī atgriežoties pie valodas, atliek tikai vienu vārdu uzrakstīt ne tā, kā tiek saukts, ka tas neesot pareizi! Pareizi var uzrakstīt tikai mirušā valodā, dzīvās attīstās, tāpat kā kultūras. 19.gs. Latviešu valoda bija pilna ar barbarismiem, tā bija dzīva, attīstījās, tāpat arī kultūra. Tad to visu normēja un kopš tā laika mēs mirstam. Jo kautkas velk mūs visu laiku atpakaļ uz to 19.gs. Un tas mūs žņaudz nost. (6 Comments |Comment on this)
Thursday, July 19th, 2012
10:27 pm	Eksperiments īsumā Sākotnēji bija iecerēts cilvēku grupai dzīvot kādu laiku bez valodas un līdz ar to arī bez kontaktiem ar ārpasauli kādā noslēgtā vietā. Kāpēc? Lai rekonstruētu laiku kādus 70-200 tūkstošus gadu atpakaļ, kad sarežģīta valoda vēl nebija radusies. Interesanti bija paskatīties kā tas ietekmēs domāšanu, kā mēs domāsim, kad netiks izmantota valoda. Pirmkārt eksperiments īsti neizdevās kā bija iecerēts, otrkārt tas noteikti bija viens no pieciem interesantākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Daļa dalībnieku bija sapratuši, ka ir aizliegta tikai sazināšanās esošās valodās, bet jaunu vārdu izdomāšana ir ok un ātri sāka meklēt vārdus dažādām lietām un darbībām. Tie kuri gribēja klusēt, turpināja klusēt un valodošanā nepiedalījās. Taču jau otrajā dienā valoda bija tik tālu attīstījusies, ka neiesaistīties būtu pārāk bīstami, lai nekļūtu par svešinieku šajā kopienā. Un tad sākās - otrajā dienā jau notika samocītas sarunas, trešajā jau tika veidoti salikti teikumi un tika dziedātas dziesmas. Bail iedomāties, kas notiktu, ja eksperiments, kurš sākās Svētdien, nebeigtos jau Ceturdien. Kā tas viss notika. Pavisam piedalījās septiņi cilvēki, kuri eksperimenta laikā vai nu paši sev izdomāja vai viņiem tika dots vārds - pieci vīrieši(Dringa, Uho, Ššššš, Ka un Kopti) un divas sievietes(Ūce un Rati). Eksperimentu novēroja un katru dienu vairākas reizes ieradās, kopienas dzīvē iejaucās un visu filmēja vadītāja kurai tika dotas Dieva tiesības un vārds(Rilke). Svētdienas vakarā varēja vēl sarunāties, pirmdienas rīts sākās klusumā. Pirmās stundas vismaz man bija neērtas. Tu pieej klāt cilvēkam, bet teikt nav ko. Var skatīties virsū, var novērsties, bet komunikācija notiek. Pēc tam komunikācija sākās. Visvairāk ar žestiem un skaņām - e, mm, ee, utmldz. Ikdienas nepieciešamie darbi līdzīgi kā akmens laikmetā aizņēma 2-3 stundas - ēst taisīšana, malkas sagāde un pa kādam uzdevumam ko deva Rilke. Uzdevumi bija doties pāri upei(Nometne atradās Maltas upes krastā, pāri mežs) un salasīt spaini melleņu, doties pāri upei atrast paslēptus labumus un nirt upē pēc maisos ieliktiem labumiem. Pirms eksperimenta mani pēdējā brīdī pārmāca pesimisms, ka brīvajā laikā visi dalībnieki gulēs un garlaikosies, taču tā nenotika, pārējo laiku dalībnieki pavadīja spēlēs, instrumentu radīšanā, komunikācijā, sacensībās un pat pseidoreliģiskās izdarībās. Notika lietus aizbaidīšana, kopienas smīdināšana un sacensības improvizētā teātrī, olimpiskās spēles, zīmēšana, cirvja mešana mērķī, skaistumpriekšmetu taisīšana un daudzas citas izklaides. Taču pats interesantākais laikam bija valoda. Kā jau teicu, tā radās spontāni un laikam pirmais cilvēks kurš pateica pirmo vārdu bija Dringa, viņam pievienojās Uho, Rati un Ūce, vēlāk arī pārējie. Es sākumā pieturējos pie klusuma, bet kad sapratu, ka izvairīšanās no valodas man liegs lielu daļu komunikācijas, iesaistījos un drīz arī tiku pie vārda, kopiena mani nosauca par Kopti. Kāpēc? Es nezinu. Vispār vārdi radās divos veidos.Kad tika radīts vārds "runāt" - lala, parasti tika norādīts uz kādu lietu vai darbību un prasīts pārējiem - lalā? Tad tika domāts kā lai to nosauc. Vārds parasti izdzīvoja, ja pie tā radīšanas klāt bija vismaz trīs cilvēki, citādi tas aizmirsās un neiegājās. Liela daļa vārdu bija onomatopoētismi, piemēram - cirst - čok čok, arī cirvis iet - cok cok akmens - tgdk(tika zemē mests akmens lai dzirdētu kā tas skan) droši vien arī - šu šu - "ūdens". No šiem vārdiem vēlāk tika atvasināti daudzi citi vārdi, piemēram - roka - čok kāja - cok Taču daudzi vārdi tika veidoti tāpat, kā liekas pēc to līdzības saknē ar citām valodām, no zemapziņas asociācijām. Hut - telts un ārī māja džanga - kopiena, cilvēks dinga - puika dinga dinga - vīrietis dinga dinga dinga - večuks vikce - meitene viset - sieviete vikce vikce - veca sieviete juška - mest kuplis - koks musti - ēst ruā - mīlēt kvekt - nogalināt, beigas, izbeigt ekvekt - radīt, uzcelt, dzimt Pluzga - lapas Donga - zeme himā - sāls ļerpa - lamuvārds, slikti, nelabs pupce - dibens fa - uguns Tad radās salikteņi Džanga tgdk(galva) donga cok - kurpe Rua tgdk - sirds Donga dgdk - kartupelis šu šu džanga - zivis Pu džanga - putni Fa kuplis - malka utt. Sarunas kļuva arvien sarežģītākas un līdzīgas tam, kā parasti atdarina kādu cilšu sarunas, lai pateiktu, ka es eju peldēties, lai meitenes pieskata uguni, es teicu - Kopti(es) cok cok(eju) šu šu cok cok(peldēties), Rati, Ūce(meitenes) džangapiska(skatās) fā(uguni). Pēdējā vakarā mēs sēdējām pie tī fā(mazā ugunskura), kas bija iekurts pie nojumes, kur mēs slēpāmies no lietus un dziedājām dažādas dziesmas, ļerpa lala(citu valodu) vārdus nomainot ar džanga lala(kopienas valodas) vārdiem. Tika radīta arī interesanta skaitīšanas sistēma, kas balstīta uz trīs skaitļiem - 1 - i, 2 - bi, 3 - ki. No tiem tika atvasināti pārējie - 4 - bibi 5 - biki 6 - ibiki 7 - bibiki 8 - kibiki 9 - bibibiki 10 - bikibiki 11 - bikibiki i 12 - bikibiki bi Vēlāk tika radīta arī nullē - pļukš. Pļukš nozīmēja arī - nav, nekā. Ar šiem skaitļiem pilnīgi pietika lai viens otram nosauktu savu telefona numuru. Ar to arī pietika lai pateiktu cik ir pulkstens, vai kura diena šobrīd ir - ipufā - pirmdiena, bipufā - otrdiena. vikce vikce pufā(veca sieviete, diena - vakardiena, jo pufā - mūsu diena, vikce pufā - meitene, diena, rītdiena). Pēc vairāk skaitļiem nebija nepieciešamības, tos varēja aizviedot ar - Lo(daudz, kas nozīmēja arī labi) Lo musti - ļoti garšīgi. Lo Pufā (labdien, labrīt, Pufā - diena un saule). Interesanti bija novērot, ka līdzīgi kā ekstrēmās situācijās lietojot jebkuru citu valodu(mūsu gadījumā veicot uzdevumus, kur nepieciešams ātrums), valodu atkal nomainīja žesti un neartikulēti izsaucieni. Lai pateiktu sarežģītākus teikumus bija nepieciešams domāšanas laiks. Kā izmainījās domāšana? Jau pirms eksperimenta, eksperimentējot ar sevi, es secināju, ka sarežģītas domas galvā ienāk daudz ātrāk pirms to var noformulēt valodā, tā arī notika šoreiz. Pie tam esot vienatnē mēs parasti tomēr vēl domājām latviski, izņemot veicot vienkāršas darbības - ejot peldēties, cērtot malku, gatavojot ēst. Gandrīz visiem dalībniekiem zaudējot modrību, pa kādai reizei sanāca ierunāties latviski - ļerpa lala(slikta valoda, jebkura cita valoda, kas nav džanga lala - mūsu valoda). Es iekritu spēlējoties ar suni(vukce vukce), aizmetot akmeni ūdenī(kuram suns parasti leca pakaļ), uzsaucu Rati - ātri atrodi vēl kaut metamu. Džangalala(mūsu valodā) mēs daudz runājām par cilvēkiem un attiecībām. Kopti(es) vicet(sievietes) pupce(dupsi) ee rua( ne mīlu), Kopti rua vicet rua tgdk(Es sievietes sirdi mīlu). Uho rua vicet džanga tgdk(Uho mīl sievietes galvu(prātu). Dinga dinga vicet - džanga - Sieviete, vīrietis - ģimene. Džangā! - sekss. Eksperiments bija aizraujošs piedzīvojums, šodien atgriežoties ir sajūta, ka ir pagājušas nedēļas vai mēneši, kaut arī pagājušas tikai dažas dienas. Šis ir tikai īss apraksts, apsolos uzrakstīt vairāk un droši vien mēs arī publiskosim uzfilmēto materiālu, kas nedaudz atgādina filmas par ciltīm Andamanu salās. P.S. Man visu laiku bija sapnis kopā ar kādu iemācīties kādu senizmirušu valodu, ar kuras palīdzību varētu sarunāties citiem nesaprotot. Tas nu beidzot ir piepildījies - Šobrīd pasaulē ir septiņi cilvēki, kuri var sarunāties džanga lala un varbūt vēl Rilke kaut ko saprot un var to pārtulkot ļerpa lala. (12 Comments |Comment on this)
Wednesday, November 23rd, 2011
9:17 am	Par krievijas investīcijām Man nepatīk, ka saka tagad - redzat, kas notiek, kad krievus ielaiž! Redzat! Jā Krievijā braucot pa ceļu jūs apturēs policists un teiks - sods jāmaksā! Jūs teiksiet - Par ko? Viņš teiks - Sods jāmaksā. Beigās jūs sapratīsiet, ka ir jāmaksā. Pilsoņi tur brauc tad kad deg sarkanais un gājējus brauc nost. Bankas viņiem strādā pēc kautkādas padomju sistēmas, tur pārvedumi nedēļu iet. Ar zirgu laikam ved. Ja tur uz gadu izņem aktīvus no vienas bankas, acīmredzot neviens neko nepamana, ja atliec atpakaļ viss forši, vēl SAAB var paspēt nopirkt. Ja nē, tad kuli nost un uz Irkutsku. Kas ir vainīgs pie tā, ka notiek problēmas ar mūsu dārgajiem krievu investoriem. Problēma ir tāda, ka mēs pirms 10 gadiem bijām tādi paši. Un tagad esam drusku labāki, bet tāpat zogam visi cik tik var. Un kad atnāk bagātais Antonovs, tad visiem acis iedegas - WOW. Visa zeme laimīga, katram kaut kas atlec. Nu un kad viņš ieminas par kaut ko tādu, ko pie mums nedara, tad liekas - A vosj praidjot? Pašam pirms 10 gadiem izgāja cauri. Tagad mēs esam Eiropā. Lai cik mēs nebūtu tizli un slikti nestrādātu, viņus noķers. Viņus visus noķers, jo 10 gadīgs fokuss vairs neiet cauri. Un nevajag būt idiotam naudas dēļ. Nepārkāpiet likumus lai nopirktu sievai drusku labāku mēteli, jūs visus izķers. Pat pēc jaunās sistēmas. Jā, kāds izšpruks, kāds nē. Bet bagātajam ir grūti, tu nemaksā nodokļus, priecājies. Vai paņem kukuli bankā. A tevi noķer. Pirms tam tu biji turīgs, tērēji tūkstošus audzināji bērniņus, uzturēji sieviņu. Nu un ka drusku zagi? Ar nodokļiem tāpat nevar izdzīvot, tā pat Onufrijs latgalē domā. Taču kad tevi noķer, tad tu zaudē visu. Tevi ieliek cietumā un tev ir mantas konfiskācija. Pēc tam tu vairs nevari strādāt ar finansēm. Nu varbūt nobēdzināji 100 tūkstošus Kiprā. Bet arī tos atradīs. Un kā tu pabarosi savu sieviņu un bērniņus ar darbu par 200 latiem, ko tu nemaz nemāki darīt? Varbūt iekrīt ne visi, bet mūsdienās ir redzams gandrīz viss. Agri vai vēlu atnāk no FIB un paņem pie kules. Onufrijs Latgalē paliks pēdējais no vecās gvardes. Onufrijs ir praktiski neredzams pat priekš FIB. Viņš gan zog 100% atšķirībā no tevis, kas tikai 5%. Taču tu zaudēsi visu un daudzi raudās par tevi un tavu ģimeni, bet par viņu neviens neraudās, pat ja viņu beidzot noķers kaimiņu Juris uz dakšām, pie pēdējā kredītreformas piedāvājuma noraides. Padomā pirms pārkāpt likumu. Bagātos neviens nemīl. Nākošo reizi kad atbrauc krievu investors saki - mīļais draugs, forši, bet mēs šeit darīsim tā. Pie mums tā nedara kā pie jums. Godīgi. P.S. Es ceru, ka Onufrijs nav sācis zagt internetu. (1 Comment |Comment on this)
4:58 am	Kā valsts visiem izmaksās līdz 100 tūkstošiem. Šodien visi bija palikuši debīli. Mašīnas brauca debīli, riteņraucēji tā pat un pat es paliku histērisks. Kurš velns zina kā likvidē banku? Ā??? Kas tagad būs? No rīta man jau zvanīja agri un prasīja vai jāatver citā bankā konts, ja grib naudu tagad dabūt. Tik daudz es zināju, ka ir jāatver. Bet tālāk.. kurš ikdienā zina kā likvidē banku? Nu Tihomirovs zina, bet nevienam nesaka. Kāds zina, bet nemāk izstāstīt. Fuktukā steidzīgi pēta dokumentus. Visi stresā, ka kādu drāzīs. Komunikācijas problēmas mums visiem. Aizeju ekskursijā no rīta uz lkb, tur apmēram rakstīts - Finanšu komisijas lēmuma dēļ banka slēgta. Tikpat labi varēja uzzīmēt cinci. Vecenes stāv un raud, runā kautko par fašistiem, tviterī visi drudžaini raksta glupības(mani ieskaitot), žurnālisti medī vainīgos un ar zvērojošām acīm mēģina kādu pakārt - patiesību sakiet, patiesību, sitīsim. Orki(mēs) skatamies un bļaujam - sitīsim, sitīsim. Kuru? Atbildīgie mēģina neatbildēt uz tel.zvaniem, vai arī atbild satraukti un runā glupības un nemāk cilvēku valodā runāt. Komunikācijas problēmas mums ir. Es jau izpētīju visus savus riska aktīvus, nomocījos kā suns. Parunājos ar Tihomirovu, palasīju to garantiju likumu stulbo. Padomāju. Sūds tā likvidācija. Forši viss. Nomierinājos, nolēmu padalīties, miegs vienalga vēl nenāk. Kad banku nolikvidē, tad valsts garantētos 100 tūkstošus izmaksā tā - Saskaita cik jūs esat bankai parādā, cik jums banka ir parādā(cik jums tur naudas). Izdala, sarēķina kurš kuram parādā un tad maksā. Ja jums ir 10 tūkstoši parāds un 25 tūkstoši uzkrājums, bingo, 15 tūkstoši mūsu jaukā valsts jums izsniegs. Ja jums ir hipotekārais, tad vistacamāk to kautkam cedēs(turpināsiet mierīgi maksāt citā bankā.) Uzņēmumiem ir tāpat, viņiem arī līdz 100 tūkstošiem visu naudiņu atdod(teiksim parādi 80k, un depozītā 180k, 100 tūkstoši jums). Ir divas kategorijas kuri zaudēs. Tie, kam vajag naudu tūlīt, jo stāv viss uz konta, mājās tukša konservu bundža un makā lats. Šai kategorijai pieskaitāmi arī uzņēmumi, kam visa, vai gandrīz visa nauda atrodas tieši šajā bankā, bet alga jāmaksā, piegādātājam un vēl nezin kam. Šiem ir grūti. Un neko nevar darīt, jo tur viss kārtīgi jāsarēķina kurš kuram parādā. Vēlāk varēs izēsties ar naudu, kas ietaupīta ar neēšanu. Tikai sākiet lēnām ēst, pēc bada nevar uzreiz ātri. Vai arī ejiet uz zupas virtuvēm ir tādas, kur jebkurš var ēst bez maznodrošinātā statusa par velti(paldies mūsu Valstij). Otra kategorija kuri zaudēs ir bagātie. Nu ir tāds likums, ka tikai līdz 100 tūkstošiem. Pirmkārt jau bagātie nepatīk, otrkārt bail, ka valstij naudas nepietiks. Nu gadās. Arī lielie uzņēmumi zaudēs, kam virs 100 tūkstošiem, Snoras bankā esot 260 Lietuvā, mums noteikti ka mazāk, jo LKB ir daudz mazāka. Cik naudas, nezinu. Un visi cilvēki zaudēs, arī tautā mīlēti mākslinieki. Par cilvēkiem es varu pateikt tikai to, ko jau esmu teicis agrāk - nauda ir maiņas talons, lai iemainītu to pret desu, briljantu mīļākajai vai jebko citu. Gribat uzkrāt, pērkat valsts obligācijas, piemēram Latvijas, mīļi un tās nepieder bankai. Akcijas pērkat, ieguldījumu fondus. Tie visi iet ārpus bankas bilances. Nu ok, par obligācijām es neesmu pilnīgi drošs, bet es kad pamodīšos precizēšu. Ja jums tuvākajā laikā nepietiks ar simts tūkstošiem, gadās.. nu ielieciet vairākās bankās, nav taču tik grūti. Un zārka naudai nepietiks tikai tām, kuras krājušas karalienes Viktorijas cienīgām bērēm. (1 Comment |Comment on this)
Monday, November 21st, 2011
9:26 pm	Uguņošana Viens mans paziņa ir no tiem cilvēkiem, kas netikai mīl mašīnas, bet arī ļoti mīl viņas pats labot, guļ caurāmdienām viņai apakšā, kad kautkas ieskanas ne tā kā vajag un skumīgos vakaros mašīnu izjauc un saliek atpakaļ kopā. Vienreiz viņš bija izdomājis "salabot" izpūtēju. Acīmredzot izpūtējs nelabi skanēja, es pieņemu ka nekāda lielāka nelaime tur nevarēja būt. Nu un tad viņš iebrauca savu opelīti garāžā(garāža viņam labi, tieši lai vieglāk "labot" mašīnu, ar bedri apakš, pats ielien bedrē un nu sāks metināt to izpūtēju nepaklausīgo, metināmo jau iedarbina(vai velns viņu zin kā to aparātu sauc kas uguni taisa), bet zvana telefons un šis pagriežas neveiksmīgi, liesma pārsvilina benzīnvadu kautkādu un aiz apkakles sāk tecēt degošs benzīns. Situācija pavisam nepatīkama, bet nu mans paziņa kautkā pamanas izlīst no bedres laukā un meklē ugunsdzēšamo aparātu, aparāts izrādās bedrē palicis, atpakaļ galīgi vairs negribas līst. Nu nekas, skrien uz mašīnas priekšgalu, vaig vismaz degošo mīļumu izbraukt no garāžas laukā, lai visa saimniecība nenosvilst. Mašīna protams nedarbinas nemaz iekšā. Mans paziņa satraukts skrien pēc telefona saukt ugunsdzēsējus, pa to laiku mašīna pati iedarbojas kautkādu mistisku, sev vien zināmu, apsvērumu vadīta un ielikta ātrumā izbrauc pagalmā(kur apkārt arī gana daudz jauku māju kam nosvilt). Izbraukusi pagalmā nešķīstā mašīna sāk griezties uz riņķi, tādu to ierauga arī drīz vien atbraukušie ugunsdzēsēji un jau ķeras klāt pie darba(kaut arī mašīna jau tīri apsvilusi un nupat jau apstājusies), kad pēkšņi atskan briesmīgs blīķšķis, laikam benzīnbāka sprāgst. Bet nē, pēc mirkļa vēl viens, pie tam ļoti krāsains. Nu jā, mans paziņa atceras ka uz pakaļējā sēdekļa nolicis savam sīkajam brālim raķetes uz svētkiem un tās tad sāk šaut. Sadega mašīnīte... bet toties skaisti, ar uguņošanu.. Autors neesmu es, bet gan es pirms 6iem gadiem. (Comment on this)
7:25 pm	Es un skola Skolā iet es sāku padomju laikos, taču ilgi tie neturpinājās, es pat nemanīju pamanīt, kā kaut kas mainījās. Pat grāmatas nemainījās, tikai vairs nevajadzēja lasīt fragmentus par Ļeņinu un bērniem un par to kā fašistu maitu ērgļi izmeta melnus kunkuļus un mamma meitenītei gāja bojā. Tā kā citi lasīja lēni, es vienmēr lasīju par tiem maitu ērgļiem un Ļeņinu. Tas ar bija interesanti, tur bija par karu šis tas. A tajos ko lasīja, par kaķīšiem, dabu un visādu citu garlaicīgu draņķību. Tāpēc es arī vienmēr dabūju rājienu - Māri, kāpēc tu atkal neseko?!!! Tad es drudžaini meklēju kur tas steberētājs palicis un lasīju ātri. Pirmais pārsteigums bija mans pirmais zvans. Izrādījās, ka tas nav zvans, bet pretīgs tarkšķis. Toreiz es dabūju pirmo piezīmi - neieradās laikā uz stundu. Pirmo labo piezīmi es dabūju pirmās klases beigās - Ābecīte saka paldies par priekšzīmīgu lasīšanu. Kā var kautko tik debīlu ierakstīt? Pārsvarā man bija piezīmes - stundā runāja, nekārtīgi atstāja drēbes pirms fizkultūras. Kad man trešajā klasē netaisnīgi(pēc manām domām) ielika pirmo divnieku, es mājās uzzīmēju skolotāju un sadūru ar pildspalvu. 4 klasē es negāju, bet piektajā es biju pārvarējis skumjas par sliktām atzīmēm. Bez tam bija notikusi pāreja uz 10 baļļu sistēmu, tā ka es turpināju apmierināties ar vidējo atzīmi kautkur drusku zem piecinieka. Skolā mēs bijām orki. Kā rukši pirmajā garajā starpbrīdī bļavām pie ēdnīcas durvīm un mēģinājām atlauzt. Tad kautkāda virtuves darbiniece atrāva durvis un ātri pamuka malā, tā izvairoties no nāves sabradājot. Toreiz skolā deva ēst samazgas, tā vismaz toreiz likās. Tāpēc visi tie, kam bija kautcik nauda gāja uz kafejnīcu un pirka sūdus. Nauda gan pārsvarā nebija nevienam. Mana mamma gan bija bijusi Amerikā un man bija daudz visādu mašīnīšu(Visādi lēti sūdi, bet daudz). Tās es iemainīju pret naudu un pirku sūdus. Vēl man bija kabatas nauda, ēšanas nauda un mēnešbiļetes naudu. To visu es investēju sūdos, kreditēšanā un sava kredīta apkalpošanā. Mēs bijām mazi riebīgi augļotāji. Aizdod 50 santīmus, atdošu 60. Otrā garajā starpbrīdī, kad ēda mazāki orki mēs kāvāmies. Tāpat kā pēc stundām. Bija menedžeri, kas teica ar ko būs jākaujās. Un orku bars stāvēja apkārt, komentēja un izteica padomus. Jākaujās bija arī pēc stundām. Dažus sita arī tāpat pa starpbrīžiem. Iespējams, ka arī mani sistu(es tolaik biju sīks augumā un maz nodarbojos ar sportu), taču man bija laba humora izjūta un visi smējās par maniem jokiem. Par citiem nesmējās, bet pat apsmēja, ja nesmieklīgs joks. Bez tam man no laukiem bija āboli vienmēr un draugiem es devu veselus, pārējie stāvēja rindā pēc serdēm. Pēc stundām gājām "staigāties". Taisījām karaļūdeni(sajaucām sērskābi ar sālskābi), šāvām ar gaiseni pa bomžiem, dauzījām logus un meklējām nepatikšanas. Jā arī mocījām dzīvniekus. Taču kad Krišjānis nosita mazu kaķīti, viņu piekāvām. Robežas ir jāzina. Vēl mēs sākām dzert piektajā klasē. Visi sameta visu naudu, kas bija un visi varēja dzert cik gribēja. Nu tie kas draugi. Dažiem bija vairāk naudas, citi bija asprātīgāki, citi atkal bija garāki un varēja kādu atspārdīt pēc vajadzības. Mājās es pa kluso mācījos latīņu valodu(diezgan nesekmīgi) un centos nevienam pārāk nestāstīt, ka es daudz lasu grāmatas, piekautu vēl vai par lohu uzskatītu. Vispār es nevarētu teikt, ka man skolā ļoti patiktu, tāpēc es uzzināju lielisku metodi - padauzot termometru pret celi lēnām uzkāpj temperatūra. - "Mammu, man liekas, ka es esmu slims". Mamma bija gādīga un atļāva neiet jau pie 37 un 4. Man arī vienmēr bija 37 un 4, nekad nevajag pārspīlēt, vēl liks dzert zāles. Parasti es slimoju tikai piektdienās. Taču kad bija kāda aizraujoša grāmata vai datorspēle, es slimoju nedēļu vai divas. Tad gan arī vajadzēja dzert visādas pretīgas zāļu tējas ar medu. 5 klasē arī sākās diskotēkas. Vispirms visi izgāja ārā iedzert. Tad gāja iekšā dejot. Vajadzēja uzlūgt meiteni, tā bija baigā saņemšanās. Un tad varēja lielīties - redzēji, es turēju viņai roku uz dibena! Bija arī tādi, kas nedejoja, tie staigāja visapkārt un mēģināja kādam uzgrūsties virsū. Pēc tam atnāca viņa pārstāvis, atrāva tevi no meitenes un teica - Janka sauc tevi ārā parunāt. Bija skaidrs, ka parunāšana būs kaušanās. Pie tam parasti ar kādu stiprāku. Toties mums diskotēkā bija Prāta vētra un dziedāja "Kur ir manas lidmašīnas". Pirmajās diskotēkās puikas stāvēja vienā zāles pusē, meitenes kā teles sēdēja rindā pretī. Tad gāja uzlūgt. Nesmukākās neuzlūdza. Tad citas nāca klāt un ar smaidu teica "Nekas, gan jau tevi uzlūgs".(To man māsīca stāstīja, viņa gan laukos mācījās, bet tur bija tieši tāpat kā Rīgā) Toreiz pie skolām nebija policistu. Pie durvīm un vestibilā vienmēr sēdēja vecā gvarde - tādi, kas izmesti vai paši neiet uz skolu, bet nodarbojas ar interesantākām lietām - tādām ko mēs tikai brīvajā laikā, tikai drusku trakāk. Daudzi no vecās gvardes tika atspārdīti, jo vecā gvarde bija īpaši gudra un parasti sita mazākos un vājākos. Tā kā viņi bija jau diezgan veci, tad viņi sita visus. Man paveicās, jo es tīri labi saprotos ar cilvēkiem, pat drusku runājos ar veco gvardi. Dažreiz mēs kāvāmies ar krievu skolu. Vienu reizi atbrauca policija un visiem atņēma ieročus - kastetes, gāzes baloniņus un pat vienu virtuves nazi. Teica arī ka sitīšot ar slapju dvieli, ja mēs vēl tā darīšot. Ka policijai esot līdzekļi. Vienreiz mēs ar vienu draugu bijām sākuši regulāri mocīt vienu mazu krievu, kas dzīvoja netālu no mums. Vienu dienu atnāca divi lieli draugi un sadeva pa purnu. Teica, ka nākošo reizi līšot asinis. Kopš tā laika es esmu par tautu draudzību. Nu vispār aizraujoši bija, taču tad... 10 klasē es pārcēlos uz franču liceju. Pirmajā dienā uzmanīgi pētīju ar kuru būs jākaujās. Jauniņos vienmēr sit, pie tam parasti stiprākais, nevis pēc rangu tabulas samērīgs. Taču nesita. Vēlāk izrādījās, ka nav jārunā speciāli vienkārši, visi saprot tāpat ko es gribu teikt. Franču valodās es gāju uz kapiem dzert alu ar Raimondu. Mums pat bija savs mironītis ar soliņiem priekš katra. Kad piebiedrojās vēl kāds klasesbiedrs, viņiem vajadzēja sēdēt uz kapakmeņa. Vienu reizi mēs ar Raimondu kapos uzspridzinājām grāmatu.(Es Bauskā regulāri nelegāli pirku kautko spridzināmu, tas tāds hobijs man bija). Tas tik bija skats! Lapas līdz koku galotnēm uzlidoja, tante skriešus aizmuka un blīkšķis! Pirmās šķiras. Kapos ir laba akustika. Vairāk gan laikam skolā nekas nenotika. Mācības? Vai tad skolā ir jāmācās? To es nepamanīju. (1 Comment |Comment on this)
5:20 pm	Rietumu krīze, jeb kāpēc nav naudas? Kādreiz valsts neapmaksāja zinātniekus, studentus, skolas, pabalstus visiem kas grib no tādiem dzīvot, muzejus. Tolaik nodokļi bija mazi. Vajadzēja tikai armiju un valdību. Dažreiz kādu ceļu. Tagad nodokļi ir lieli. Jāuztur milzum daudz studentu, cilvēkus kuri paliek veci un vairs nestrādā(Viņi dzīvo arvien ilgāk). Jāuztur zinātniekus, kas braukā pa konferencēm, lasa viens otram referātus un raksta atskaites valstij. Jāuztur skolotājus, vienalga kā strādā sistēma. Jāuztur muzeji no kuriem lielākā daļa ir tukši vienmēr, lai kad tur es ienāktu. Taču mums ir vērtības - mums patīk kultūra(pat ja mēs to nelietojam), mums patīk nabadzīgi cilvēki, pat ja viņi neko netaisās darīt ir slinki, stulbi un mīl alkoholu. Mums patīk skolotāji nevis mūsu bērnu izglītība. Mums patīk zinātne, pat ja izgudrojumus rada nevis zinātnieki, bet apple kompānijas darbinieki. Neivsai patīk biznesmeņi, ja vien tie nav zemnieki, kas pat ar subsīdijām nevar izkonkurēt ar Kanādas un Jaunzēlandes zemniekiem. Mums riebjas bagāti cilvēki, bankas un politiķi ja mēs viņus ievēlam(citādi tv tik daudz saslavē, ka iepatīkas). Politiķi visu laiku pļurkst par ļaunajiem, par ēnu ekonomiku un tikai stāsta par to cik tagad valsts vairāk mums dāļās naudu. Mums vienmēr ir par maz un mēs viņus reizi četros gados apmainam ar tiem, kas sola vairāk. Vienu vārdu sakot mums patīk tādas tīri kristīgas vērtības, tikai foršāk - nav jātic, var lamāt to kas dod un var iekārtoties, ka var luni laist un dabūt naudu. Naudas paliek arvien mazāk, jo nodokļiem ir robeža - 100% ir maksimums. Vēl paliek ofšori un tie kas izvairās no nodokļiem, taču arī viņiem paliek arvien mazāk naudas absolūtos skaitļos. Protams Stīvam Džobsam tagad bija vairāk miljardu par Rotšildu 19.gs, taču valsts arvien vairāk miljardus savāc un izdāļā tiem, kas to grib. Beigsies arī ofšori un nodokļu nemaksātāji, viņus izķers vai viņi aizbēgs pavisam dzīvot uz kādu āzijas valsti kur cilvēki strādā. Un tad? Un ko tad darīs mūsu daudzās mazās pasaulītes, kas neko prātīgu nedara, bet iztērē arvien vairāk naudu? Nosākuma viņi atbrauks ar teļa galvu, tad sēdēs teltīs, tad noštopēs Bauskas tiltu un beigās nositīs valdību. Uzminat vai tas viss palīdzēs? (3 Comments |Comment on this)
Sunday, November 20th, 2011
9:23 pm	Pats romantiskākais teksts II 1814. gada 2. janvārī(miris)Ādam(s), no Franča Cessavas Muižas Kurlu mājām - 122 gadus vecs - Savā 40-tā dzīvības gadā iedevās viņš svētā laulībā ar vienu godīgu meitu no 20 gadiem, vārdā Grieta, ar kuras(kuru) Dievs viņam vēlēja 82 prieku gadus sadzīvot iekš labas saderēšanas, iekš krietnas piepildīšanas visu laulības likumu, iekš nemitējamas baudīšanas pašu saldāku laulības prieku. No tiem 7 bērniem viņa laulības tagad vēl dzīvi 2 dēli, 2 meitas. Pats cienīgs Cessavas dzimts kungs, Francs(Vai tomēr Frants, grūti saprast), paša rokas rakstā abiem šiem laulātiem draugiem to labu slavu cēlis, ka viņi līdz nāvei ne mitējušies(tā arī rakstīts atsevišķi) dievbījīgiem taisniem cilvēkiem būt, ka viņi nemitējušies, iekams spējot, ar pašu rokas darbu maizi pelnīt, ka pats Ādams vēl pašā savas dzīvības nobeigā pie ratiem, kamanām un miroņa šķirstam, ar cirru(laikam jau tak cirvi) un ēveli bez apnikšanas strādājot redzēts tapis, ka vēl pāru gadu priekš viņa nāves viņa acis jau bija patumšas un viņa ausis kurlas palikušas. Pats cienīgs Kungs viņu bij mežā atradis, sausus zariņus salasot priekš savu mīļu sieviņu. Pats cienīgs Kungs apliecina, ka šie laulāti draugi savu godu tai mērā cienījuši, ka muiža nespējusi viņiem to dzīes uzturu uzspiest, bez vien ar varu. (Comment on this)
9:20 pm	Pats romantiskākais teksts 1814. gada 10. Janvārī, Grieta, no Franča Cessavas Kurlu mājām, tā virspieminētā Ādama godīga laulāta draudzene, 102 gadus veca. Dažu reizi bija šie laulāti draugi to sirds vēlēšanu gaismā nesuši, ka no abiem viens otru nepārdzīvotu. Dievs ir darījis pēc viņu sirds vēlēšanās. Abi top glabāti kopā vienā kapā, vienā dusēšanas kambarā, uz priecīgu augšamcelšanu pie mūžīgas dzīvošanas debesīs. (1 Comment |Comment on this)