1.. Feb, 2025 | 22:41

Beidzot pa divām dienām ko paēdu. Nav taču laika. Izgāju pēc ļoti viesmīlīgo tumšādaino gatavotā donera. Tur tikai savstarpējas laipnības, un atvadoties abas puses pārliecinās vai otrs ir spējis pieņemt, ka "have a good night!" nav dežūrfrāze, bet vismaz manā gadījumā patiesi vēlēta. Iestiepos arī pēc puslitriņa ukraiņu vodkas. Nu jā, tas vairs netiek uzņemts ar ieplestām rokām, manos jaunajos settingos, jo esmu tiešām iztukšojies desmitgažu dzeršanās, un nespēju elpot pēc kodieniem – ne jau paģiras, bet tu taču nevari nomirt ar knipi, bet lai dzīvotu tālāk, nav pilnīgi nekā, kā vien motoriska elpas ievilkšana. Tu esi grausts, un sātanisms ir tāds, ka tev apstājas viss, bailes, emocijas. Griba, ticība kaut vai jebkam (sev vari necerēt), sevis vērtība nav definējama vispār. "Gandrīz pilnībā nojaukts grausts" var pateikt tikai jau atkal "piecēlies" cilvēks par sevi. Tā nav komunikācija, bet poēzija. Tas ir kosmoss, neaizsniedzams tajā maindsteitā. Nav tik traki, kā karos pieredzēt tavus mīļos nogalinam. Man dzīvē nekad nav bijis pa īstam traki. Bet tas, kas pat nav aprakstāms ar tukšumu. Durvis vējā klaudzinās, un tu nespēj izdomāt neko. Maksimālais potenciāls ir uz nākamo darbību, pilnīgi jebkāda lai tā būtu – aiziet pakakāt, vai sazvanīt kādu radinieku, kam sen solīji. Tevis paša pasaules vairs nav, bet tu elposi un dzīvosi. Tā man šņabītis ir nodarījis.

Nolieku malā burvīgo maltīti, iesāktu. Uztaisu nelielas 3. nakts amfetamīna strīpiņas, aizžmiedzu acis un ar gārdzienu izpišu šņabja glāzīti, ka uguns noskrien pa iekšādu, atkrītu darba krēslā, vēlreiz nosēcoties, jau ar pievienotu "Paldies!", Tēvam.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories

Comments {2}

Paldies Tēvam

from: [info]disel
date: 2.. Feb, 2025 - 08:40
│Ҩ│

Ja vien šodien nav tā, ka negirbas vispār neko. Visi, kas sevī kaut nedudz rakņājas, mokās šaubās. Manas mokas izbeidzās ar insultu, ratiņkrēslu un nespēju parunāt. Tad, kad atguvu spēju patstāvīgi aizsteberēt uz tualeti, bērni pārveda uz laukiem. Dabūju jaunu telefeonu ar jaunu nummuru, lai ne es, ne mani nevar sazvanīt. Gluži no nulles jau nesāku, jumts virs galvas, pods zem pakaļas. Nu jau pieci gadi, kā nedaru to, ko darīju pirms tam. Daru to, par ko tikai varēju sapņot pirms tam un kam nekad nebija ne laika ne gribasspēka. Šis ir jau otrais 180` pagrieziens manā dzīvē. Pirmais bija aiziešana no konservatorijas. Bija čuja, ka vairāk par viduvējību nekļūšu. Tagad skatos uz saviem studiju biedriem, kuri mani toreiz nespēja saprast un nenožēloju nemaz. Neārstēju, drīzāk lielos. Drīksti maķukoties un apsaukāties, pārdzīvošu.

atrīt | ₸ sākums

zivs

Re: Paldies Tēvam

from: [info]zivs
date: 13.. Feb, 2025 - 23:21
│Ҩ│

Wow! Super, ka esi tik labi atguvies. Pēc ierakstiem spriežot, pilnīgi formā.

Nezinu, kas labs aizešanā no konservatorijas, arī ja domā, ka nesanāks būt izcilam, bet ok. Būšana kontaktā ar to vidi, man šķiet, labi ietekmē skatpunktu, savas koordinātes.

Un pagrieziena punkti laikam ne reti notiek kādās traģiskās situācijās.
Man notika joprojām līdz galam nediagnosticēts sūds, kas savērpa mani neatejošā kroplībā. Taču dzīve ļoti izmainījās uz ko neiedomājamu – pirmkārt jau nolika uz bremzēm pilnīgu ripošanu bomža bedrē, un, nesaprotami, jaunas attiecības sākās sērijveida birumā. Attiecības arī bija viens no iemesliem, kāpēc vēl veselam esot neko vairs negribējās – vnk nodzerties lupatās.
Nu, faktiski, tik zemu, cik es jau biju nonācis saslimstot, tālāk var uzskatīt, ka līkne radikāli mainīja kursu. Nu gan es atkal dzeru, un ir bijuši ļoooti zemi punkti, bet ja es nebūtu saslimis, meibi būtu jau uz ielas. Nekādi nevaru savu slimību nosaukt par nelaimi.

atrīt | ₸