zivs - Komentāri

Beidzot pa divām dienām ko paēdu. Nav taču laika. Izgāju pēc ļoti viesmīlīgo tumšādaino gatavotā donera. Tur tikai savstarpējas laipnības, un atvadoties abas puses pārliecinās vai otrs ir spējis pieņemt, ka "have a good night!" nav dežūrfrāze, bet vismaz manā gadījumā patiesi vēlēta. Iestiepos arī pēc puslitriņa ukraiņu vodkas. Nu jā, tas vairs netiek uzņemts ar ieplestām rokām, manos jaunajos settingos, jo esmu tiešām iztukšojies desmitgažu dzeršanās, un nespēju elpot pēc kodieniem – ne jau paģiras, bet tu taču nevari nomirt ar knipi, bet lai dzīvotu tālāk, nav pilnīgi nekā, kā vien motoriska elpas ievilkšana. Tu esi grausts, un sātanisms ir tāds, ka tev apstājas viss, bailes, emocijas. Griba, ticība kaut vai jebkam (sev vari necerēt), sevis vērtība nav definējama vispār. "Gandrīz pilnībā nojaukts grausts" var pateikt tikai jau atkal "piecēlies" cilvēks par sevi. Tā nav komunikācija, bet poēzija. Tas ir kosmoss, neaizsniedzams tajā maindsteitā. Nav tik traki, kā karos pieredzēt tavus mīļos nogalinam. Man dzīvē nekad nav bijis pa īstam traki. Bet tas, kas pat nav aprakstāms ar tukšumu. Durvis vējā klaudzinās, un tu nespēj izdomāt neko. Maksimālais potenciāls ir uz nākamo darbību, pilnīgi jebkāda lai tā būtu – aiziet pakakāt, vai sazvanīt kādu radinieku, kam sen solīji. Tevis paša pasaules vairs nav, bet tu elposi un dzīvosi. Tā man šņabītis ir nodarījis.

Nolieku malā burvīgo maltīti, iesāktu. Uztaisu nelielas 3. nakts amfetamīna strīpiņas, aizžmiedzu acis un ar gārdzienu izpišu šņabja glāzīti, ka uguns noskrien pa iekšādu, atkrītu darba krēslā, vēlreiz nosēcoties, jau ar pievienotu "Paldies!", Tēvam.