zivs - 30. Jūlijs 2024

Nu jā, gadiem labais klients normāli ierubīja – 30 gigabaitu darba. Fuck, to man visu jāspēj apkopot, darīt.
Šodien pietiks, ka visu savācu.

Es būšu labākais, vai ar tevi Laura, vai tevi, goldie.
Es sāku pelnīt naudu rītdien. Un ne jau nauda, es zinu, bet es pats nespēju būt džeks, ja ubago kapeikas tabakai.

Cibā viss pusfeik. Reālāk ir tiešās sarakstes. Wacap ar Guntu:
"man arī viss labi. atsūtīja milzu apjomu, 30 GB failu, ka nespēšu 2 dienas saprast, kā noorientēties, kas īsti jādara. cool"

"pusfeik". Te mēs varam risināt pus, ko pārvērst uz puss, tālāk, pussy.
Man tā negribās drāzties, godavārds. Es ēdu katru dienu 2x, spēks ir, bet no pussy wanted.
Ko teikt? Tu esi vecs. Apstiprinājums seko:
Piektdien es domāju "jāpaēd" – tā es saucu to debīlo porn sesiju. Es biju jau aprijis miega zāles, un dabūju uzlikt brilles, lai redzētu telefonā, jo kompi jau biju izslēdzis. Redzēt porno, aizsniedzoties, paņemt brilles. Jā, man ir at full 50, kaut sejiņa vēl labi saglabājusies.
No. Sex es nenoraidu, bet bija, cik bija, un ļoti ok. Kamēr nav kam pieskarties. Es meklēju tikai tripa biedru, un pārējais tiks piemests. Iespējas ir divas, un man nevajag neko. Ja nebūtu sekss ar puikām (var pārprast – nav bijis un nekad negribu), būtu vēl iespējas, vairāk kā divas. Es klausos šovakar gandrīz tikai gejus. Lauru ar tādu izmisumu es nesasaukšu atpakaļ.

/Bronski Beat - Smalltown Boy/

Es nezinu, ko darīt, kontekstā kā. Goldie arī es neesmu vajadzīgs. Tas ir limits. Pilnīgi neviena cita. Būs vai nebūs, anyway, ļoti šauri, un pilnīgi.
Ja LND profesors būtu rīgā, es stabili piekristu viņa apskāvieniem, ne sex, ne skūpsti, man netīkamas ir domas par puišu mīlēšanos. Vnk pls mīli, un es mīlēšu, aizmigt apskāvušamies ar puisi, ok, neko vairāk.

ipconfig /flushdns

Ar Guntu esam muļķi. Sapņos es mīlējos, iekāroju viņu. Un patīk, esam labākie draugi, mūsu bērns, bet man viņas price man ir par mazu.
Laimīgs pārpratums

Anyway, Gunta ir neaizmirstama. Man nav aizmirstamu cilvēku dzīvē. Es nesaprotu jēdzienu "aizmirst". Tas, ka es nepieminu, piemēram, ***, nenozīmē, ka esmu viņu aizmirsis.
Gunta ir lielākais draugs.

Visi zina Verneru.
Ļoti sensitīva bilde, no Guntas aktīvā čata (man nav atļauts, viņa nezina, ka publicēju. bet who cares, te ir ciba). Mēs ar Guntu esam labākie čomi, kopš viņai ir adekvāts puisis blakus, ne Verners.
Pilnīgi mainījusies ir Gunta. No kuces, kas man rāva dzīvam ādu nost, uz kolosālu cilvēku, kāda bija lielāko daļu gadu, kad dzīvojām kopā. Es saku strong – sievieti ir LABI jāpiš, tad viņa būs mierā un staros. Guntai tas, acīmredzot, šobrīd ir.



Attēlā Verners, haha

No manis atteicās mīlulis Divas_zosis.
Tātad esmu kaut kur about, varbūt pareizi. Es pajāju uz cibu, kaut te ir mana mājvieta. Man, redzams, neko nevajag. Virginia, uztvēru to personīgi "brainrot". Man nav brain, vai sagrauztas. Esmu ar mieru te būt.

Saka, ka nopuvušas zobu saknes struto, un izplešās strutas uz smadzenēm. Ne gluži don't care. Es nejūtu, ka kas strutotu. Bet brain nav.
Es ņirdzu, kamēr vien esmu darbos līmenī.

Man nespīd nomirt skaisti, 27 gados

/Sisters of Mercy/

es nelieku reklāmu, bet saprast mani var tikai live. arī redzēt nopuvušos zobus.
un tad var redzēt, ir worth or not. es pats to nezinu, jo tie kas mani pazīst ilgāk, jau ir pieraduši, un nezinu, ko viņi domā, bet satikt uz laiku ir priecīgi, labi kopā pavadīt laiku. ceru, ka labi, thou

Es minu. Ja tu raksti speciāli nepareizi "ononētājam", viss pārējais ir no. Par sevi vairs nerunāju. Iztaisnoju rokas uz otru pusi.
Es zinu tikai, ka jānopelna Abba nauda. Es runāju par eiro. Pirms tam tikai teksti.

Sestdien, braucot pie puikas, gaidīju busu. Nāca skaista meitene, un es arī nebiju pusrublis. Novietojis spieķi pret stabu, paildzināti rakņājos somā, labi sakopies, es nevarēju pieļaut viņas klātbūtnē izvilkt no somas jau sen atrasto 200, ieraut šļuku. Viņa nāca smaidīdama, es viņai patiku. Kam nepatīk tāds vecs perdelis, kurš joprojām ir lvl. Nokāris galvu somā, pat nepaskatījos, tēlojot, kad gāja garām, jo es nodarbojos ar onānismu – pagaidīt, kamēr skaistā meitene paiet garām, un tad izvilkt, un ieraut šļuku.

Tālāk viss bija labi. Kāds esmu dzīvē, pirmo reizi satiktiem, nezinu. Laura, piemēram, laikam ir atteikusies, ilgi pazīstot.

Par Lauru viss ir about skaidrs. Viņa deva visu, bet nebija vērts. Ļoti sāp viņai, ka tā.
Es nevaru pārkāpt, kas es esmu, lai cik gribētu. Un tas nav alko, es pats jau varbūt esmu dmg.

Man brain damage iebaroja Lauras tētis, par kura adekvātumu ir šaubas, ne man vienam.
"Jā, tas ir piz*c, ja tev ir neizrautas zobu saknes, tas viss ies uz smadzenēm. Obligāti piesakies sarkanajā krustā, kur to dara par velti (neko tur nedara par velti, bet neesmu čekojis)". Sarunu sazvanā pārķēra uzreiz uz maniem puvušajiem zobiem, un norunāja pusstundu tikai par to. Laikam nebija cita, ko teikt. Bet mani sarunās ar viņu, interesē tikai informācija par Lauru. Pārējais ir čomiskums. Nav tā, ka viņš man būtu vienaldzīgs.

Mani aizķēra, jo biju tikko pēc mega kodiena, kurā rakstīju pilnīgu ārprātu cibā, un domāju, vai man vispār ir smadzenes vēl.
Es truly noticēju, ka varbūt zobi to dara. Jo es vairs neesmu es. Bet nu pamēģiniet kost tā, ka neēd dienām, un lej galvā, cik vari saliet, mēnesi, divus. Tur hu*u zobi. Cat-power to izturēt. Milzīgs resurss ir man. Vairs neatceros ko rakstu, ko gribēju teikt.

Vēl, Feitas un Lauras izliktās taro kārtis, ka neiespējami, neredzēti laba kombinācija. Abām atklājās līdzīgs taro sets, ka esmu vienmēr uzlecoša saule.
Jau stāstīts – Laurai veltītajā cibā es rakstīju "esmu mūžam zaļojoša zāle". Tā notiek. Es piesaku draugiem, pirms satikšanās, ka nu gan esmu down, lai rēķinās, es gandrīz nepiedalīšos, un pēdējā (recent) no tām reizēm, kad skrēju apkampties, pilnīgi on, bez jebkādām drogām. Es mīlēju, un saucu "es atkopjos vienā setā", smaidot priekā. Es uzaustu, kad ir mīļi cilvēki. Mīļie ir enerģija, atdzīvošanās.
Es esmu tas, ko taro kārtis pateica, arī bez tās informācijas. Mani nav reāli nogruzīt, nogalināt, vairāk, kā uz brīdi.

Jūtos cibā viens. Jo mani diennakts pulksteņi. Vēl nesen, skaidrs, es nevarēju dienā neko sākt darīt, pienāca pusnakts, un tāds energy kick.
I'm doomed to the night. Es mēģinu pārkārtot, bet bez panākumiem, man pieder tikai nakts.
Esmu dzimis naktī, ceturtdienā, un ceturtdienas man arī ir vislabākās dienas nedēļā. 15 minūtes pirms pusnakts. Rušdī, ja to var ņemt par pilnu, no Pusnakts Bērniem, ko kāri izlasīju, ir dzimis pusnaktī. Kopš bērnības es dievinu naktis, lai arī mamma mani lika gulēt normāli – uz nakti, un mosties no rīta.
Es ļoti fantazēju naktī, bērns. Pie mājām, Sarkanarmijas ielā (tagad Bruņinieku) bija dzirnavas, kuras dūca visu nakti, cauri visu dienu, nepārtraukti, prožektori apspīdēja apkārtni, logos neielauzās, bet supervide, sapņot, redzēt apspīdētos māju stāvus logā, iztēloties jebko (negribu censties atcerēties, tas nesanāks kvalitatīvi). Kamēr es aizmigu, es ļoti nomodā sapņoju. Man bija ļoti silta bērnība.

We're flying high
Watching the world passes by

Never let me down

See the stars shining bright

/Depeche Mode/

Vecās mājas ir iespaidīgi.
Dzerot, jau kāds 30-nieks, es staigāju pa Rīgu, dzerot brendiju, un ja slāpa, izvilku brendiju, un uzdzēru slāpēm, noskurinoties.
Pāris reizes iemaldījos vecajās mājās, iegāju koridora tualetē, pačurāt. Izstaigāju sētu. Ko tik es, bērns un pusaudzis nedarīju tajā sētā. Pilnīgi stuck uz pure sintētiku – ķieģeļi, ugunsmūri, smiltis. Es nekad neredzēju dabu. Lauki bija nesasniedzams sapnis.

2023. 2. maijā, kad aizgāja Lauras un mans kaķītis, pilnīgi pāršņaukušies amfetamīnu, es aizvedu ar Guntu un viņas puisi uz Sarkanarmijas ielu 119, izvazāju pa visurieni. Es klusēju, tikai lūdzu, lai viņi saprot, kā esmu veidojies. Man tur nav ko piebilst, jo stāsti būtu aumaļām, un uz speed es negribētu pat sākt.
Viņi izturējās ar cieņu, varbūt arī apjauta. Tas bija milzīgi.

Es ik pa laikam esmu tur crucial sapņos. Pat vēl pirms dienām pāris.
Mēmākā no reizēm, kad esot ar Lauru, es nosapņoju, ka atveru durvis, un priekšā ir veca sieviete, ne gluži dzīva, drausmīgā halātā, acis nedzīvas. Es tā pārbijos sapnī, rāvu durvis ciet, viņa rāva pretī, neļaut. Ar visu spēku es aizrāvu ciet, knapi, aizslēdzu, pilnīgi pārmīzis.
Laura teica "tu redzēji nāvi, un paldies Dievam, ka varēji aizvērt". Ļoti konkrēti uzsvēra. Tieši tā es jutos sapnī.

Tā vieta nekad neapstājas. Domāju gan, visa mana dzīve, kopš piedzimšanas, līdz 18 vai 17, neatceros precīzi, kad ievācāmies ziepenē.

Nāvīti esmu sapņos redzējis, dažādos veidos. Ar to esmu īpašs. Ja es mācētu rakstīt.
Tāpat kā Kristīne, kurai ir David Lynch pat nomodā, neko nevaru iesākt ar fakenī informāciju, ko man dod sapņos.

Citāts no taga "kaķa sapņi". 16. Feb, 2017

Virszeme. Netīrs, apledojis sniegs uz mūriem, zem kura atrodas pagrabs. Kāds no Rīgas pagalmiem, ar sen izdegušu ugunskuru uz sodrējaina sniega. Palielā rādiusā mētājas līdz galam neizdegušas koka atliekas un ledū iesalušas ogles. Tur mētājas arī liels apģērba fragments, kādreiz šūts no balta, spīdīga auduma, līdzīga tam, ko izmanto baleta kurpēm, tagad apdzeltējis, pleķains un stīvs. Tik pat labi, tā var būt cilvēka izmēra lelles daļa. Uzrodas Vikingu Floki, un nokritis uz ceļiem, apķēris "lelles" paliekas, šņukst par savu Helgu. Kad viņš piecēlās kājās, un ar zobenu pāri galvai atvēzējās pret zemē pamesto auduma veidojumu, es apsviedos un kliegdams metos bēgt. Es kliedzu vēl pamodies, un drīz rimies, atradu veidu kā no tā distancēties, minūti pavadot lūdzoties.

Tas notika vecās mājas pagalmā.
Es apliecinu, ka tajā vidē sapņos notiek pilnīgi krēzī. Man nebija tur slikti, ne tāpēc tur krēzī sapņi. Tad laikam es biju visdzīvākais. Es nebiju kā citi, es biju ļoti apveltīts ar dimensijām, smejos. Nezinu kā to nosaukt.

Mjā, vakar, sanāk, biju norm piepisies.
Nobiedēju goldie, divas_zosis paņēma vagu. Ticami, viņu (2_z) sašķebināja gan brainrot, gan spēlēšanās ar geju tekstiem. Žēl gan, man viņš šķiet saprotams.

Bet tas brainrot, ir vai nav reāls, nezinu.
Psihiatram reiz izstāstīju šo teoriju. Viņš pasmaidīja, jā, pastāv tādi viedokļi, ka drausmīgs zobu stāvoklis ietekmē sanity, taču nav nevienas zinātniskas evidences, kas to apstiprinātu.

Šodien vēl virinu mētelīti, mēģināšu arī strādāt, tā, pa drusciņai - sākt sastādīt workflow plānu. Tagad vēl pagozējos saulē, uz apmalītes.

Par manu zāli arī Feita bija priecīga. Magnolia teica "tu man varētu regulāri maksāt baltajās aploksnītēs (tā es iesaiņoju viņai ganju), un es tev dotu psy padomus." Kā joku.

Jūtu, ka līmenis jau sāk krist. Negribu vakardienu. Jāņem skūteris, un jāaizbrauc uz otru rajona galu, Boozie, kur LV labākie sidri ir riktīgi pa lēto, un tad mājup.

Mammas "vērība" sen vairs nepārsteidz. Arī pirms insulta viņa tā darīja. Piedāvā man cienāties gaļu. Cik simtiem reižu esmu teicis "mammu, iegaumē reiz, ka es gaļu (putni un zivis neskaitās) neēdu kopš 2001. Not at all". Bez rezultātiem.

Esmu izsalcis, brokastis vēl nav bijušas, un kārdina pasmelt karotes no viņai savārītā frikadeļu zupas katla. Bet es nezinu, no kā ir tās frikadeles. Pilnīgi extrēmos apstākļos es gan jau ēstu visu. Bet, ja tas ir tuvākajās nedēļās (šoreiz tikai vienā stundā) atrisināms bez gaļas, never.

Kā mūs ar Guntu negribot appisa Trijos vīros laivā. N-reizes nesa gaļēdienus, kaut bijām tincinājuši viesmīli, vai tur ir kas no gaļas. Gunta neēd pat vistu kopš 2000. Es viņai sekoju. Kas man atlika, ja gatavoja viņa, un izcili garšīgus veģetāros ēdienus. Es 9 gadus neēdu arī vistu. Kad stipri pievērsos kodienam, ķermenis pats norādīja, ka FAK, MAN PIETRŪKST uzturvielu, jo prom no Guntas (finally at 2010), es ēdu tikai makaronus ar majonēzi – visa ēdienkarte. Ķermenim likās, ka viņš ir izsmēlis visas rezerves, un jau sāk nevarēt. Es metos Rimi, un sagrābos karstas griletās vistas. Tad viss sāka izlīdzināties.

Ēst gan veģetāri, gan kvalitatīvi, uzturvielās pilnvērtīgi, ir paliela nauda, loģistika un ieguldāmais laiks, lai tas būtu arī garšīgi.

Bet tagad, ar ienākumiem 39,5 darba stundas 4 mēnešos, vista un zivs ir ļoooti rets pasākums. Cenšoties būt labs paps, pieskatīt uz 2 dienām vienu atstāto puiku, es nopirku visu garšīgai vistas sagatavošanai. Sauklis "man neko, bet bērnam jā". Tas ir miserable, ka bērnam ikdienā gandrīz nekādu finansiālu atbalstu nespēju sniegt, un paldies Dievam, ir tās retās reizes, kad to cenšos kompensēt.
Manu ēdienkarti izvelk olas (no pun, and not funny), kuras gan ir gandrīz katrās brokastīs.

Regarding mapats, es visu kovid sviestu varēju saprast, ne gluži piekrist. Taču tualetes papīrs bija kaut kas neticams, un ārpus visa izskaidrojamā. Kāpēc?! Nav pat mazāko aizmetņu. Ok, cilvēki pārsvarā ir stulbi, bet arī tas neko nespēj paskaidrot par pauniniekiem ar tualetes ruļļiem. Es tā arī nesaskatīju tam vajadzību, un nepirku, kad pats brīžam paļāvos histērijai, un pūtu ar dezinfekcijas škidrumu no veikala atnestos produktu iesaiņojumus.
Tas netraucēja ar uz ielas satiktu kolosālu krievu (atceros vārdu – Igors, jo es viņam teicu "es nekad tevi neaizmirsīšu", un puisis bija absolūti tā cienīgs), ar kuru runājām vienlaicīgi trijās valodās, dzert vīnu, no vienas pudeles kakliņa, pašā karstākajā kovid hītā.

Par aizgājušo kovid, es pirmais (haha), biju noliedzējs, jo redzēju cik debīli attīstās histērija. Es nezināju, ir, vai nav.
Nopublicēju biohazard apli, kādā img upload servisā, ļoti izteiksmīgu, agresīvu. To uzreiz tas saits aizvāca.
Pieņēmu ka varbūt ir.

Pastāv gan plakanās Zemes teorētiķi, kas uzskata, ka kovida nav vispār bijis. Nu labi, sauciet to citādi – par gripu, kas katram izpaužās individuālās damage pakāpēs. Man tās bija 2 dienas, kad bija pietiekami huyowa, un viss – mana superimūnsistēma. Guntas puisim esot noņemts no spēka 5-10%, neatgriezeniski, viņa paša vārdiem. Neminēšu visus pēc kārtas, ko tā gripa skārusi, vnk garlaicīgi būtu.
Fakts, ka hūnija bija reāla, tikai neprasīja tādu pasaules dzīšanu strupceļā, ko mums ieviesa, pilnīgi nepamatoti.

Aggression grows, jo laikam par ilgu sevi nespēju iekārot. To ir jādara kā ēšanu, bet es negribu at all. Skumji.

Triggeris ir Black_robin teksts.
Ziņās lasīju, ka bērna izvarotāju olimpiādē sargāšot no preses jautājumiem. Ja viņu pielaida spēlēm, jau ir kas neticams.
Un tad lai prese brūk virsū, ka viņš nespēj piecelties, ne startēt spēlēs, ne dzīvot tālāk.

Mudaki, ar priedes bluķi, iekārtu mežizstrādes pacēlājā, pa galvu, lai smagā galvas iekšējā asiņošanā vemj, ne paliek uz gultas (jo tad viņu vnk kops), bet nomokās neticami stundām, pirms nomirst.

Vsjo, eju taisīt brokastis, mazināt agresiju.

Man ir prieks par apolineeru, par viņa veiksmīgo atkarības pārvarēšanu.
Man ir cita pieredze ar mammu. Šovakar, liekot gulēt, es apstādināju pārāk ielaistas tā brīža emocijas, atvadoties uz nakti, dodoties prom, uz savu istabu. Viņa pateicās man, es pateicos viņai, skūpstot plaukstas iekšpusi "bez tevis es nebūtu nekas, un nebūtu vispār"