30.. Jul, 2024 | 19:42
Mammas "vērība" sen vairs nepārsteidz. Arī pirms insulta viņa tā darīja. Piedāvā man cienāties gaļu. Cik simtiem reižu esmu teicis "mammu, iegaumē reiz, ka es gaļu (putni un zivis neskaitās) neēdu kopš 2001. Not at all". Bez rezultātiem.
Esmu izsalcis, brokastis vēl nav bijušas, un kārdina pasmelt karotes no viņai savārītā frikadeļu zupas katla. Bet es nezinu, no kā ir tās frikadeles. Pilnīgi extrēmos apstākļos es gan jau ēstu visu. Bet, ja tas ir tuvākajās nedēļās (šoreiz tikai vienā stundā) atrisināms bez gaļas, never.
Kā mūs ar Guntu negribot appisa Trijos vīros laivā. N-reizes nesa gaļēdienus, kaut bijām tincinājuši viesmīli, vai tur ir kas no gaļas. Gunta neēd pat vistu kopš 2000. Es viņai sekoju. Kas man atlika, ja gatavoja viņa, un izcili garšīgus veģetāros ēdienus. Es 9 gadus neēdu arī vistu. Kad stipri pievērsos kodienam, ķermenis pats norādīja, ka FAK, MAN PIETRŪKST uzturvielu, jo prom no Guntas (finally at 2010), es ēdu tikai makaronus ar majonēzi – visa ēdienkarte. Ķermenim likās, ka viņš ir izsmēlis visas rezerves, un jau sāk nevarēt. Es metos Rimi, un sagrābos karstas griletās vistas. Tad viss sāka izlīdzināties.
Ēst gan veģetāri, gan kvalitatīvi, uzturvielās pilnvērtīgi, ir paliela nauda, loģistika un ieguldāmais laiks, lai tas būtu arī garšīgi.
Bet tagad, ar ienākumiem 39,5 darba stundas 4 mēnešos, vista un zivs ir ļoooti rets pasākums. Cenšoties būt labs paps, pieskatīt uz 2 dienām vienu atstāto puiku, es nopirku visu garšīgai vistas sagatavošanai. Sauklis "man neko, bet bērnam jā". Tas ir miserable, ka bērnam ikdienā gandrīz nekādu finansiālu atbalstu nespēju sniegt, un paldies Dievam, ir tās retās reizes, kad to cenšos kompensēt.
Manu ēdienkarti izvelk olas (no pun, and not funny), kuras gan ir gandrīz katrās brokastīs.
Esmu izsalcis, brokastis vēl nav bijušas, un kārdina pasmelt karotes no viņai savārītā frikadeļu zupas katla. Bet es nezinu, no kā ir tās frikadeles. Pilnīgi extrēmos apstākļos es gan jau ēstu visu. Bet, ja tas ir tuvākajās nedēļās (šoreiz tikai vienā stundā) atrisināms bez gaļas, never.
Kā mūs ar Guntu negribot appisa Trijos vīros laivā. N-reizes nesa gaļēdienus, kaut bijām tincinājuši viesmīli, vai tur ir kas no gaļas. Gunta neēd pat vistu kopš 2000. Es viņai sekoju. Kas man atlika, ja gatavoja viņa, un izcili garšīgus veģetāros ēdienus. Es 9 gadus neēdu arī vistu. Kad stipri pievērsos kodienam, ķermenis pats norādīja, ka FAK, MAN PIETRŪKST uzturvielu, jo prom no Guntas (finally at 2010), es ēdu tikai makaronus ar majonēzi – visa ēdienkarte. Ķermenim likās, ka viņš ir izsmēlis visas rezerves, un jau sāk nevarēt. Es metos Rimi, un sagrābos karstas griletās vistas. Tad viss sāka izlīdzināties.
Ēst gan veģetāri, gan kvalitatīvi, uzturvielās pilnvērtīgi, ir paliela nauda, loģistika un ieguldāmais laiks, lai tas būtu arī garšīgi.
Bet tagad, ar ienākumiem 39,5 darba stundas 4 mēnešos, vista un zivs ir ļoooti rets pasākums. Cenšoties būt labs paps, pieskatīt uz 2 dienām vienu atstāto puiku, es nopirku visu garšīgai vistas sagatavošanai. Sauklis "man neko, bet bērnam jā". Tas ir miserable, ka bērnam ikdienā gandrīz nekādu finansiālu atbalstu nespēju sniegt, un paldies Dievam, ir tās retās reizes, kad to cenšos kompensēt.
Manu ēdienkarti izvelk olas (no pun, and not funny), kuras gan ir gandrīz katrās brokastīs.