30.. Jul, 2024 | 05:04
cibiņš ≡: zivs
Vecās mājas ir iespaidīgi.
Dzerot, jau kāds 30-nieks, es staigāju pa Rīgu, dzerot brendiju, un ja slāpa, izvilku brendiju, un uzdzēru slāpēm, noskurinoties.
Pāris reizes iemaldījos vecajās mājās, iegāju koridora tualetē, pačurāt. Izstaigāju sētu. Ko tik es, bērns un pusaudzis nedarīju tajā sētā. Pilnīgi stuck uz pure sintētiku – ķieģeļi, ugunsmūri, smiltis. Es nekad neredzēju dabu. Lauki bija nesasniedzams sapnis.
2023. 2. maijā, kad aizgāja Lauras un mans kaķītis, pilnīgi pāršņaukušies amfetamīnu, es aizvedu ar Guntu un viņas puisi uz Sarkanarmijas ielu 119, izvazāju pa visurieni. Es klusēju, tikai lūdzu, lai viņi saprot, kā esmu veidojies. Man tur nav ko piebilst, jo stāsti būtu aumaļām, un uz speed es negribētu pat sākt.
Viņi izturējās ar cieņu, varbūt arī apjauta. Tas bija milzīgi.
Es ik pa laikam esmu tur crucial sapņos. Pat vēl pirms dienām pāris.
Mēmākā no reizēm, kad esot ar Lauru, es nosapņoju, ka atveru durvis, un priekšā ir veca sieviete, ne gluži dzīva, drausmīgā halātā, acis nedzīvas. Es tā pārbijos sapnī, rāvu durvis ciet, viņa rāva pretī, neļaut. Ar visu spēku es aizrāvu ciet, knapi, aizslēdzu, pilnīgi pārmīzis.
Laura teica "tu redzēji nāvi, un paldies Dievam, ka varēji aizvērt". Ļoti konkrēti uzsvēra. Tieši tā es jutos sapnī.
Tā vieta nekad neapstājas. Domāju gan, visa mana dzīve, kopš piedzimšanas, līdz 18 vai 17, neatceros precīzi, kad ievācāmies ziepenē.
Nāvīti esmu sapņos redzējis, dažādos veidos. Ar to esmu īpašs. Ja es mācētu rakstīt.
Tāpat kā Kristīne, kurai ir David Lynch pat nomodā, neko nevaru iesākt ar fakenī informāciju, ko man dod sapņos.
Dzerot, jau kāds 30-nieks, es staigāju pa Rīgu, dzerot brendiju, un ja slāpa, izvilku brendiju, un uzdzēru slāpēm, noskurinoties.
Pāris reizes iemaldījos vecajās mājās, iegāju koridora tualetē, pačurāt. Izstaigāju sētu. Ko tik es, bērns un pusaudzis nedarīju tajā sētā. Pilnīgi stuck uz pure sintētiku – ķieģeļi, ugunsmūri, smiltis. Es nekad neredzēju dabu. Lauki bija nesasniedzams sapnis.
2023. 2. maijā, kad aizgāja Lauras un mans kaķītis, pilnīgi pāršņaukušies amfetamīnu, es aizvedu ar Guntu un viņas puisi uz Sarkanarmijas ielu 119, izvazāju pa visurieni. Es klusēju, tikai lūdzu, lai viņi saprot, kā esmu veidojies. Man tur nav ko piebilst, jo stāsti būtu aumaļām, un uz speed es negribētu pat sākt.
Viņi izturējās ar cieņu, varbūt arī apjauta. Tas bija milzīgi.
Es ik pa laikam esmu tur crucial sapņos. Pat vēl pirms dienām pāris.
Mēmākā no reizēm, kad esot ar Lauru, es nosapņoju, ka atveru durvis, un priekšā ir veca sieviete, ne gluži dzīva, drausmīgā halātā, acis nedzīvas. Es tā pārbijos sapnī, rāvu durvis ciet, viņa rāva pretī, neļaut. Ar visu spēku es aizrāvu ciet, knapi, aizslēdzu, pilnīgi pārmīzis.
Laura teica "tu redzēji nāvi, un paldies Dievam, ka varēji aizvērt". Ļoti konkrēti uzsvēra. Tieši tā es jutos sapnī.
Tā vieta nekad neapstājas. Domāju gan, visa mana dzīve, kopš piedzimšanas, līdz 18 vai 17, neatceros precīzi, kad ievācāmies ziepenē.
Nāvīti esmu sapņos redzējis, dažādos veidos. Ar to esmu īpašs. Ja es mācētu rakstīt.
Tāpat kā Kristīne, kurai ir David Lynch pat nomodā, neko nevaru iesākt ar fakenī informāciju, ko man dod sapņos.