30.. Jul, 2024 | 04:39

Jūtos cibā viens. Jo mani diennakts pulksteņi. Vēl nesen, skaidrs, es nevarēju dienā neko sākt darīt, pienāca pusnakts, un tāds energy kick.
I'm doomed to the night. Es mēģinu pārkārtot, bet bez panākumiem, man pieder tikai nakts.
Esmu dzimis naktī, ceturtdienā, un ceturtdienas man arī ir vislabākās dienas nedēļā. 15 minūtes pirms pusnakts. Rušdī, ja to var ņemt par pilnu, no Pusnakts Bērniem, ko kāri izlasīju, ir dzimis pusnaktī. Kopš bērnības es dievinu naktis, lai arī mamma mani lika gulēt normāli – uz nakti, un mosties no rīta.
Es ļoti fantazēju naktī, bērns. Pie mājām, Sarkanarmijas ielā (tagad Bruņinieku) bija dzirnavas, kuras dūca visu nakti, cauri visu dienu, nepārtraukti, prožektori apspīdēja apkārtni, logos neielauzās, bet supervide, sapņot, redzēt apspīdētos māju stāvus logā, iztēloties jebko (negribu censties atcerēties, tas nesanāks kvalitatīvi). Kamēr es aizmigu, es ļoti nomodā sapņoju. Man bija ļoti silta bērnība.

We're flying high
Watching the world passes by

Never let me down

See the stars shining bright

/Depeche Mode/

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}