zivs - 23. Marts 2024

Atnācu paēst, a viss komisariāts guļ. Tie paši apgrābstītie šķīvji no vakarvakara.
Man nav žēl, mēģināju gatavot arī šodien. Pagaršoju, izspļāvu, kaut kāda zampa, nav gatavojamā diena. Izgāzu podā, kopā ar lielāko daļu nakts.
Viss ok, vienīgi, kurš gatavos, ja visi guļ.

Labi, ka ciba ir virtuāla, un esmu gandrīz skaidrā. Ja ciba būtu atbraukušajiem pilsētas talciniekiem atvēlētā kultūras nama zāle, ar metāla atspergultām, un mēs būtu arī Kārli, laikos agrāk, kad Kārlēns piedalījās, mēs stabili paliktu augšā līdz piepistos, un tad iegrieztos soft synerģijas kombo "tu man, es tev" – Kārlim būtu skatītājs šovam, un kas viņu uzpasē un vāc, un es nevarot apvaldīt smieklus, mēģinātu iebilst un atturēt Kārli no pārspīlējumiem, kad viņš ejot starp gultām, izlases veidā, kādām uzspertu pa metāla kāju, pietiekami smieklīgā un neurliskā veidā, atrodot ko pateikt no miega iztraucētajiem. Viņš nudien nav uz mutes kritis. Es būtu guilty izņirdzies, neko nedarot, un Kārlis būtu dabūjis auditoriju šovam, – mēs varētu iet sadzerties vēl, un mostos, kad jau daļa iztraucētās cibas ar mums vairs nerunātu.
Taču, Kārlēna Mega-Wafeles gadījumā, kad pēc viņa sejas vairs nevar noteikt, cik tieši minūtes atlicis līdz vakara Zen apgaismības mirklim (pēkšņai došanās atpūtā, par guļvietas izvēli un ķermeņa konfigurāciju miegā, parūpējoties gravitācijai), kultūras nama aktu zālē šobrīd iedegtos gaismas augstajos garajos logos, sāktos sašutusi, purpinoša rosība.

Varētu jau sadzerties viens, bet tad vēl vairāk nav ko darīt. Meh(āniķis), neproduktīvs laiks, nekas īsti labi šonakt neiet.

Darīt man ir uima ko, bet tas nav apmaksāts darbs, tas ir ieguldījums, strādāju pats pie sevis, un mums labi iet, viens zina detalizēti, kas nākamais jādara, otrs klusējot dara, jo apzinās, ka pats neko neizlemtu.
Šodien ienāca prātā, kāpēc gan es cenšos atteikties no fantāzijas, ka funkcionēju kā divu komanda, ja tā man labi iet, ar pienākumu dalīšanu, un tas vispār kā tā man strādā. Tā neesot pareizi, vēl kāds trešais viedoklis, no kaut kādas caurules izklausās izlīdis. Zen, bez krišanas pāri atzveltnei, pēc kritiena minimāli pārkārtojoties, dūnu jakā noguļot nekustīgi līdz pēcpusdienai. Zen ir veselums, un jo sīkāk esi sašķēlies, jo korumpētāks. Kompjiem jau tas pats.

Vienīgi, pie sevis strādājot, neredzu vajadzību sev likt deadlinus. Ķēķī ir tam aptuveni pamatojumi, bet vairāk tomēr trauku lupatiņas, pārbraukt šķīvim, lai nav jāmazgā.

Labāk. Tā apnika sēdēt, neko neuzsākot, ok ok – tad jau labāk atkāpties uz ziņas pirmo teikumu. Atā

Izgāju ložžijā starta cīgu. Atgriezos, apsēdos, nē, lego šobrīd drīzāk. Man vajag terapiju, ne ārstu. Mājās ir tikai pagasta filiālīte no Jāzepa koka kastes ar daudziem izjauktiem setiem.

Lai saprotama loģistika, tas bija vēl Tallinas ielā, dzīvojot ar abiem tuvākajiem no gados jauno sugas, kopā. Manās rokās, kad Jāzeps gulēja, bija ne wonderland, jo tomēr tie ir tikai daži lielie komplekti, un daži mazie, bet absolūti pietiekams klāsts, lai neslinkotu. Tomēr, fun ir tas, ka jo mazāk pieejams detaļu, jo vairāk kompis jādarbina, bezcerīgi sliktos gadījumos gan atmestu ar roku, ja būtu piejami 30 kubiņi, 2 riepas, un stikliņš. Tas būtu lego elles trešais loks, nošķebinos. Tad labāk sēdēt taisnu muguru, uz ceļiem saliktām rokām, skatīties sienā.

Tallinas ielā bija liela viesistaba, un man dienas darbs, uz kuru jāiet, bet vakars brīvs. Sāk vakaru ar visa izbēršanu kontrolētā kaudzē uz ērta būvlaukuma, tīra, gluda parketa, lēnām ar plaukstu kaudzi izratojot, pārskatāmībai. Neko citu vakaros nedarīju kādu mēnesi. Man toreiz bija cik, 36, nu ja. Pa 8-ām stundām, – viens vakars vienai konstrukcijai. G teica, un arī izskatījās katru reizi arvien pārsteigta, ka neticami, ka var un var no vienām un tām pašām detaļām, savākt katrreiz ko pilnīgi atšķirīgu. Jā, tā ir laba terapija.
Visiem sanāktu, ja to rotaļu uztvertu savādāk, bet tas ir dumb – pamēģini sadzīvē un stroga pieaugušo dzīvē un atbildībās iemērktam, nogurušam cilvēkam piemērot šo. Tas ir lukss, un nesaprotams ir sadales departaments, kam piešķir lego terapiju, kam hārdkōr nopietnības setu. Piemēram, savus draugus visus varu iedomāties pavadam kādu laiku pie Lego, kurš nu ar kādu interesētību, bet tas tomēr būs no viņu pasaules.

Emm, nu no tās pagasta filiāles arī var ko sabūvēt, nelielu, bet te viena, no 2010. būvēm, un es zūdu lietderībās.

(sorz, uz attēla klikšķinot tikai 12fps; bija jau ļoti vēls, sapņoju ātrāk iekrist gultā, kāds tur vēl normāls stop-mo)

Kurš vaicāja pēc mazākas cauruļvada pieskaņas apzīmējumam cilvēka darbībai, ko pierasts izvelt pāri lūpai ar skaņu "bl-enzt"?

Dažreiz jau arī blenž, bet man šķiet, ka tomēr biežāk cilvēki ir jaukāki, un ir vienkārši kaut kur ieurbušies, kā, piemēram es, pirms mēnešiem diviem, urbos pelnu traukā, nenolaižot skatienu, kamēr tā, no cigaretes nolūzusī ogle nebeigs kvēlot. Pacietības pēc, jo nekas bīstams nebūtu to atstāt pašu apdziestam, bet tās ir manas spēles. Tuvu ogles pilnīgai apdzišanai, maksimizēt uzmanību un redzi tonālajām atšķirībām pelēkajā, lai jau vairs no pelniem neatšķiramā oglē, vēl saskatītu vienu "šūnu", nereāli sīkā tonālajā atšķirībā no pārējā. Datorspēles vairs nekādi sev nevaru iemānīt, arī ļoti kvalitatīvas. Man pastāvīgi atrodoties bināros, tai pat laikā šķiet kaut kas jocīgs dzenāt elektrību, uzlasot bitus spēlē; no tā pilnīgi nekas nemainās, ne man, ne kādam, un arī nekur nekur.
Pelnu trauks un ogle ir īsti.

Hu, šodien uzticēta bērnkopība, un viņa paša veltītā klātbūtne, sāļdedža īsajā nedēļas beigu distancē.

Kūkrija atsegtajos pilsētvides slāņos tika atrasts arī pagājušo desmitgažu mijas laika videomateriāls "Kārlis Andrejsalā mulsina, filmējot un uzdodot jautājumus". Stay tuned, bet šodien droši varat doties mājās.

Puika paēdināts, es arī drīz ķeršos klāt. Es gulēju jau 11-os, un atbildēs klaigāju, ka guļu, lai liek mierā (jau nenosakāmas kādas 1.5 minūtes vai stundas.
Manam pacietīgajam wrakam piegriezās.

Gnidris timelinā nokomentēja Askaneli.
Es tā sacepos, ne jau sagādes, loģistikas jautājumos, bet, ka ir absolūti iesakāms ūber-kvalitatīvā stipro dzēr. katedorijā. Stands out, no visa kas mēģināts. Gruzīni.
Tieši vēl viens iemesls neieredzēt krieviju, par uzbrukumu Gruzijai.
Vakar bija vēl viens iemesls, bet esmu tik ļoti pārāks par to kopto lopu ģimeni 2 dzīvokļa numurus tālāk, vai pareizi skaitot, atpakaļ. Msn nav žēl sirmgalvju un bērnu, ne sieviešu. 1 gada veca cilvēka dzīvība nav vērtīgāks par 99.
Sorz my bad, bet bērniem ir statuss, jo viņi veido nākamo pasauli. Un m
kādi būs bērni, tā tas turpināsies.
Lsikam tai stāva krievenei jāpasaka krieviski acīs, jo arī eng nerubī, pālī reiz iztaujāju.
Viņa ar vīru nogalina savu bērnu nākotni, jo bļeģ, nu jau 12-gadīgs ir bailīgs un sašuvies, ka nespēj atbildēt sveicienam latviski. Lopu līmenis, jebal.

Mani vakara pienākumi iet uz beigām, bērns kārtīgs arī dienas režīmā, nav tālu čučmuiža.
Pagaidām sēžu virtuvē, kamēr viņš jau paēdis ir tīri apmierināts, būt istabā ar draugu online.

Iedzenu dienām zaudēto. Nereibst, un karafe arī, fig zin, blāvi krītās līmenī. Es jau nestāstu to, ka man bija vienalga kāds tilpums. Kurš tuvāk, un optiski vieglāk pamanāms + gnidra ieteikums vienīgajam labajam alkoholam, gruzīnu Askaneli brendijs. Zināju, un biju spējis novērtēt jau pirms gnidra. Absolūti iesakāms, kā vienīgais spirts, kas stiprs būdams, smaržo, ne pēc spaisa, bet dabīgiem augļiem un ogām.
To rītvakar, Pūpolu novakarē.

By now, esmu pagrābis dēļ izmēra optiski vieglāk atrodamo, pasmagu svarā, lietuviešu spirta kvalifikācijā labu cidoniju. Necenšos gan piepisties, jo bērns ciemos, bet arī jūtu, ka nevaru piepisties. Kas par huiņu, vnk iereibt vairāk.

Nakts sāļi dedzina libido. Jau apsvēru pa dienu "I wanna fuck you like an animal. NIN".
Nesanāktu, lai kā deg, fck. Pirms divām dienām man bija vienalga, ko mamma varētu dzirdēt, kad bija līdzīgs NIN, un dabūja, ka vispār nevaldīju ne elpu, ne skaņu. Who cares. Jāsagaida puikas miega laiks, un tad varēs miega zāles, jo seja ir miegā, bet ķermeni nevar nogremdēt, tas kopā ar smadzenēm klīst, un nodarbojas ar kaitniecību.

Divus šotus par tevi, ekspresī, uzlieku taimeri, cik sanāks 1 min laikā, vienu pēc otra, un trešo par tevi.
Crazy animal.

Sanāca 3 shoti. Par tevi, trešo paspēju pēdējās milisekundēs, pamanījis ekrānā, ka live or dead.
No chance, tikai izplūdušāka seja sajūtās, un miegainums, kas nenes miegu, ko mums visiem tā vajag.

ir 23 pāri. man sabojājusies redze no ideālas līdz brillēm, ja kompis vai teksts, un līdz lupai, ja uzraksti uz iepakojumiem. 2 gadu laikā. He

23 par laimi ir, ne 22, kā nomirguļoja. Mainu pusē tikušu degvīnu, pret instant off. No fraud, izsniegtu pa durvīm, un apmaiņu ratificēt pēc pusminūtes, kad esmu jau gultā.

Rīt? Es nezinu. Alko būs gan pieejams, bet aiz tā nenoslēpt visu, kas jsu redzams.

Right, miega laiks būs tagad, bērnam ir 16 gadi, un man nav noslēdzošajam jāstāv par dzimteni sardzē, par interneta dragāšanu, līdz acīs vortex. Istaba maza, puika atradīs savu guļvietu. Ļoti labs puika. Dievs deva, un nekā savādāk.

Humanitātes 3 vaļi, man borēti padomju sav-ībā, un gan jau arī citur, ja ne globali, skaitās augstā morāle: bērni, sievietes, sirmgalvji.
Redzu tikai aizstāvēšanas prioritātēs, jo vīriešiem kaujai derīgās vietās gaļas vairāk. Tātad dara, kuram vairāk iespēju iekraut bēdai ar smilšu lāpstiņu pa uzaci. Citi visi apsvērumi ir patriarhālisms, multi traumas (gadu tūkstošiem valdot ar fizisku spēku, un tagad ciešot. ciešot, neatzīstot, upgrado traumas, lai traumētos vēl vairāk, invaliditāte, pārejoša tikai paaudzēs. Kaut paaudzem pirms mums, manis un man līdzīgajiem, ir atlikusi nodzīvošana līdz beigām. Tiem vairs detaļas neražo, kaut agregāti saražoti nejēgā, un vēl gadsimtus globāli valdīs uzskats, ka žiguļi taču, vienmēr būs number 1.
Kam tev tās elektronikas, sensori, nāc uz mana pimpja, uztaisi man ēst, man pats servisa priekšnieks spiež roku.
Man jāpieņem, ka tikai žēlastībā es neesmu to žiguļu šrotā..
.
Sīkāk neiztirzāšu. Ja nesavilkāt, ne gribu, ne varu dalīties. Tad vnk pārtrauciet domāt. Noteikti jābūt lietām, kas ir jūsu, tām būtu jāsanāk daudz labāk.

Es varu much arī much higher, bet tad jau būtu jākaujās, jo arī manī ir traums, jaunajām, eksperimentālajām mašīnām arī ir trauma. Es savu apēdu, saprasdams, ka dzimumi man līdzi dotajā IP protocolā, nav hierarhijā.
Tikai manas acis, cenšoties ar ātrbiļeti reibšanā, ne pārāk izdodas, uzrauj uz vēmeklīti jau Dieva izārstētais - vecie žiguļi, kuri joprojām noripo ar 1956. gada teh stsndartiem no konvejiera, ir cilvēki, vīrieši ir cilvēki. It kā jau biju ticis pāri mega traumai, jau mani sākot tikai būvēt, laikam 1972. Es nenolieku citus zemāk. Dievs var visu, un nevienam nav saprotami Viņa ceļi. Spļaut uz citiem, kuri lielākā pasaules daļa ir kaps, ir tā pati vecā žiguļa pase, ko man grib iepist kā čipu, kā poti, lai mirst kāds tik dzīvs.

Šeit arī savējie var nesaprast, jo musturs, cīņa spēt dzert šobrīd vēl, un skaidrā apziņā mutņaks, ka labākais beigt [runāt].