23.. Mar, 2024 | 06:50
cibiņš ≡: zivs
Izgāju ložžijā starta cīgu. Atgriezos, apsēdos, nē, lego šobrīd drīzāk. Man vajag terapiju, ne ārstu. Mājās ir tikai pagasta filiālīte no Jāzepa koka kastes ar daudziem izjauktiem setiem.
Lai saprotama loģistika, tas bija vēl Tallinas ielā, dzīvojot ar abiem tuvākajiem no gados jauno sugas, kopā. Manās rokās, kad Jāzeps gulēja, bija ne wonderland, jo tomēr tie ir tikai daži lielie komplekti, un daži mazie, bet absolūti pietiekams klāsts, lai neslinkotu. Tomēr, fun ir tas, ka jo mazāk pieejams detaļu, jo vairāk kompis jādarbina, bezcerīgi sliktos gadījumos gan atmestu ar roku, ja būtu piejami 30 kubiņi, 2 riepas, un stikliņš. Tas būtu lego elles trešais loks, nošķebinos. Tad labāk sēdēt taisnu muguru, uz ceļiem saliktām rokām, skatīties sienā.
Tallinas ielā bija liela viesistaba, un man dienas darbs, uz kuru jāiet, bet vakars brīvs. Sāk vakaru ar visa izbēršanu kontrolētā kaudzē uz ērta būvlaukuma, tīra, gluda parketa, lēnām ar plaukstu kaudzi izratojot, pārskatāmībai. Neko citu vakaros nedarīju kādu mēnesi. Man toreiz bija cik, 36, nu ja. Pa 8-ām stundām, – viens vakars vienai konstrukcijai. G teica, un arī izskatījās katru reizi arvien pārsteigta, ka neticami, ka var un var no vienām un tām pašām detaļām, savākt katrreiz ko pilnīgi atšķirīgu. Jā, tā ir laba terapija.
Visiem sanāktu, ja to rotaļu uztvertu savādāk, bet tas ir dumb – pamēģini sadzīvē un stroga pieaugušo dzīvē un atbildībās iemērktam, nogurušam cilvēkam piemērot šo. Tas ir lukss, un nesaprotams ir sadales departaments, kam piešķir lego terapiju, kam hārdkōr nopietnības setu. Piemēram, savus draugus visus varu iedomāties pavadam kādu laiku pie Lego, kurš nu ar kādu interesētību, bet tas tomēr būs no viņu pasaules.
Emm, nu no tās pagasta filiāles arī var ko sabūvēt, nelielu, bet te viena, no 2010. būvēm, un es zūdu lietderībās.
(sorz, uz attēla klikšķinot tikai 12fps; bija jau ļoti vēls, sapņoju ātrāk iekrist gultā, kāds tur vēl normāls stop-mo)
Lai saprotama loģistika, tas bija vēl Tallinas ielā, dzīvojot ar abiem tuvākajiem no gados jauno sugas, kopā. Manās rokās, kad Jāzeps gulēja, bija ne wonderland, jo tomēr tie ir tikai daži lielie komplekti, un daži mazie, bet absolūti pietiekams klāsts, lai neslinkotu. Tomēr, fun ir tas, ka jo mazāk pieejams detaļu, jo vairāk kompis jādarbina, bezcerīgi sliktos gadījumos gan atmestu ar roku, ja būtu piejami 30 kubiņi, 2 riepas, un stikliņš. Tas būtu lego elles trešais loks, nošķebinos. Tad labāk sēdēt taisnu muguru, uz ceļiem saliktām rokām, skatīties sienā.
Tallinas ielā bija liela viesistaba, un man dienas darbs, uz kuru jāiet, bet vakars brīvs. Sāk vakaru ar visa izbēršanu kontrolētā kaudzē uz ērta būvlaukuma, tīra, gluda parketa, lēnām ar plaukstu kaudzi izratojot, pārskatāmībai. Neko citu vakaros nedarīju kādu mēnesi. Man toreiz bija cik, 36, nu ja. Pa 8-ām stundām, – viens vakars vienai konstrukcijai. G teica, un arī izskatījās katru reizi arvien pārsteigta, ka neticami, ka var un var no vienām un tām pašām detaļām, savākt katrreiz ko pilnīgi atšķirīgu. Jā, tā ir laba terapija.
Visiem sanāktu, ja to rotaļu uztvertu savādāk, bet tas ir dumb – pamēģini sadzīvē un stroga pieaugušo dzīvē un atbildībās iemērktam, nogurušam cilvēkam piemērot šo. Tas ir lukss, un nesaprotams ir sadales departaments, kam piešķir lego terapiju, kam hārdkōr nopietnības setu. Piemēram, savus draugus visus varu iedomāties pavadam kādu laiku pie Lego, kurš nu ar kādu interesētību, bet tas tomēr būs no viņu pasaules.
Emm, nu no tās pagasta filiāles arī var ko sabūvēt, nelielu, bet te viena, no 2010. būvēm, un es zūdu lietderībās.
(sorz, uz attēla klikšķinot tikai 12fps; bija jau ļoti vēls, sapņoju ātrāk iekrist gultā, kāds tur vēl normāls stop-mo)