23.. Mar, 2024 | 04:43
cibiņš ≡: zivs
Atnācu paēst, a viss komisariāts guļ. Tie paši apgrābstītie šķīvji no vakarvakara.
Man nav žēl, mēģināju gatavot arī šodien. Pagaršoju, izspļāvu, kaut kāda zampa, nav gatavojamā diena. Izgāzu podā, kopā ar lielāko daļu nakts.
Viss ok, vienīgi, kurš gatavos, ja visi guļ.
Labi, ka ciba ir virtuāla, un esmu gandrīz skaidrā. Ja ciba būtu atbraukušajiem pilsētas talciniekiem atvēlētā kultūras nama zāle, ar metāla atspergultām, un mēs būtu arī Kārli, laikos agrāk, kad Kārlēns piedalījās, mēs stabili paliktu augšā līdz piepistos, un tad iegrieztos soft synerģijas kombo "tu man, es tev" – Kārlim būtu skatītājs šovam, un kas viņu uzpasē un vāc, un es nevarot apvaldīt smieklus, mēģinātu iebilst un atturēt Kārli no pārspīlējumiem, kad viņš ejot starp gultām, izlases veidā, kādām uzspertu pa metāla kāju, pietiekami smieklīgā un neurliskā veidā, atrodot ko pateikt no miega iztraucētajiem. Viņš nudien nav uz mutes kritis. Es būtu guilty izņirdzies, neko nedarot, un Kārlis būtu dabūjis auditoriju šovam, – mēs varētu iet sadzerties vēl, un mostos, kad jau daļa iztraucētās cibas ar mums vairs nerunātu.
Taču, Kārlēna Mega-Wafeles gadījumā, kad pēc viņa sejas vairs nevar noteikt, cik tieši minūtes atlicis līdz vakara Zen apgaismības mirklim (pēkšņai došanās atpūtā, par guļvietas izvēli un ķermeņa konfigurāciju miegā, parūpējoties gravitācijai), kultūras nama aktu zālē šobrīd iedegtos gaismas augstajos garajos logos, sāktos sašutusi, purpinoša rosība.
Varētu jau sadzerties viens, bet tad vēl vairāk nav ko darīt. Meh(āniķis), neproduktīvs laiks, nekas īsti labi šonakt neiet.
Man nav žēl, mēģināju gatavot arī šodien. Pagaršoju, izspļāvu, kaut kāda zampa, nav gatavojamā diena. Izgāzu podā, kopā ar lielāko daļu nakts.
Viss ok, vienīgi, kurš gatavos, ja visi guļ.
Labi, ka ciba ir virtuāla, un esmu gandrīz skaidrā. Ja ciba būtu atbraukušajiem pilsētas talciniekiem atvēlētā kultūras nama zāle, ar metāla atspergultām, un mēs būtu arī Kārli, laikos agrāk, kad Kārlēns piedalījās, mēs stabili paliktu augšā līdz piepistos, un tad iegrieztos soft synerģijas kombo "tu man, es tev" – Kārlim būtu skatītājs šovam, un kas viņu uzpasē un vāc, un es nevarot apvaldīt smieklus, mēģinātu iebilst un atturēt Kārli no pārspīlējumiem, kad viņš ejot starp gultām, izlases veidā, kādām uzspertu pa metāla kāju, pietiekami smieklīgā un neurliskā veidā, atrodot ko pateikt no miega iztraucētajiem. Viņš nudien nav uz mutes kritis. Es būtu guilty izņirdzies, neko nedarot, un Kārlis būtu dabūjis auditoriju šovam, – mēs varētu iet sadzerties vēl, un mostos, kad jau daļa iztraucētās cibas ar mums vairs nerunātu.
Taču, Kārlēna Mega-Wafeles gadījumā, kad pēc viņa sejas vairs nevar noteikt, cik tieši minūtes atlicis līdz vakara Zen apgaismības mirklim (pēkšņai došanās atpūtā, par guļvietas izvēli un ķermeņa konfigurāciju miegā, parūpējoties gravitācijai), kultūras nama aktu zālē šobrīd iedegtos gaismas augstajos garajos logos, sāktos sašutusi, purpinoša rosība.
Varētu jau sadzerties viens, bet tad vēl vairāk nav ko darīt. Meh(āniķis), neproduktīvs laiks, nekas īsti labi šonakt neiet.