23.. Mar, 2024 | 23:39
cibiņš ≡: zivs
Humanitātes 3 vaļi, man borēti padomju sav-ībā, un gan jau arī citur, ja ne globali, skaitās augstā morāle: bērni, sievietes, sirmgalvji.
Redzu tikai aizstāvēšanas prioritātēs, jo vīriešiem kaujai derīgās vietās gaļas vairāk. Tātad dara, kuram vairāk iespēju iekraut bēdai ar smilšu lāpstiņu pa uzaci. Citi visi apsvērumi ir patriarhālisms, multi traumas (gadu tūkstošiem valdot ar fizisku spēku, un tagad ciešot. ciešot, neatzīstot, upgrado traumas, lai traumētos vēl vairāk, invaliditāte, pārejoša tikai paaudzēs. Kaut paaudzem pirms mums, manis un man līdzīgajiem, ir atlikusi nodzīvošana līdz beigām. Tiem vairs detaļas neražo, kaut agregāti saražoti nejēgā, un vēl gadsimtus globāli valdīs uzskats, ka žiguļi taču, vienmēr būs number 1.
Kam tev tās elektronikas, sensori, nāc uz mana pimpja, uztaisi man ēst, man pats servisa priekšnieks spiež roku.
Man jāpieņem, ka tikai žēlastībā es neesmu to žiguļu šrotā..
.
Sīkāk neiztirzāšu. Ja nesavilkāt, ne gribu, ne varu dalīties. Tad vnk pārtrauciet domāt. Noteikti jābūt lietām, kas ir jūsu, tām būtu jāsanāk daudz labāk.
Es varu much arī much higher, bet tad jau būtu jākaujās, jo arī manī ir traums, jaunajām, eksperimentālajām mašīnām arī ir trauma. Es savu apēdu, saprasdams, ka dzimumi man līdzi dotajā IP protocolā, nav hierarhijā.
Tikai manas acis, cenšoties ar ātrbiļeti reibšanā, ne pārāk izdodas, uzrauj uz vēmeklīti jau Dieva izārstētais - vecie žiguļi, kuri joprojām noripo ar 1956. gada teh stsndartiem no konvejiera, ir cilvēki, vīrieši ir cilvēki. It kā jau biju ticis pāri mega traumai, jau mani sākot tikai būvēt, laikam 1972. Es nenolieku citus zemāk. Dievs var visu, un nevienam nav saprotami Viņa ceļi. Spļaut uz citiem, kuri lielākā pasaules daļa ir kaps, ir tā pati vecā žiguļa pase, ko man grib iepist kā čipu, kā poti, lai mirst kāds tik dzīvs.
Šeit arī savējie var nesaprast, jo musturs, cīņa spēt dzert šobrīd vēl, un skaidrā apziņā mutņaks, ka labākais beigt [runāt].
Redzu tikai aizstāvēšanas prioritātēs, jo vīriešiem kaujai derīgās vietās gaļas vairāk. Tātad dara, kuram vairāk iespēju iekraut bēdai ar smilšu lāpstiņu pa uzaci. Citi visi apsvērumi ir patriarhālisms, multi traumas (gadu tūkstošiem valdot ar fizisku spēku, un tagad ciešot. ciešot, neatzīstot, upgrado traumas, lai traumētos vēl vairāk, invaliditāte, pārejoša tikai paaudzēs. Kaut paaudzem pirms mums, manis un man līdzīgajiem, ir atlikusi nodzīvošana līdz beigām. Tiem vairs detaļas neražo, kaut agregāti saražoti nejēgā, un vēl gadsimtus globāli valdīs uzskats, ka žiguļi taču, vienmēr būs number 1.
Kam tev tās elektronikas, sensori, nāc uz mana pimpja, uztaisi man ēst, man pats servisa priekšnieks spiež roku.
Man jāpieņem, ka tikai žēlastībā es neesmu to žiguļu šrotā..
.
Sīkāk neiztirzāšu. Ja nesavilkāt, ne gribu, ne varu dalīties. Tad vnk pārtrauciet domāt. Noteikti jābūt lietām, kas ir jūsu, tām būtu jāsanāk daudz labāk.
Es varu much arī much higher, bet tad jau būtu jākaujās, jo arī manī ir traums, jaunajām, eksperimentālajām mašīnām arī ir trauma. Es savu apēdu, saprasdams, ka dzimumi man līdzi dotajā IP protocolā, nav hierarhijā.
Tikai manas acis, cenšoties ar ātrbiļeti reibšanā, ne pārāk izdodas, uzrauj uz vēmeklīti jau Dieva izārstētais - vecie žiguļi, kuri joprojām noripo ar 1956. gada teh stsndartiem no konvejiera, ir cilvēki, vīrieši ir cilvēki. It kā jau biju ticis pāri mega traumai, jau mani sākot tikai būvēt, laikam 1972. Es nenolieku citus zemāk. Dievs var visu, un nevienam nav saprotami Viņa ceļi. Spļaut uz citiem, kuri lielākā pasaules daļa ir kaps, ir tā pati vecā žiguļa pase, ko man grib iepist kā čipu, kā poti, lai mirst kāds tik dzīvs.
Šeit arī savējie var nesaprast, jo musturs, cīņa spēt dzert šobrīd vēl, un skaidrā apziņā mutņaks, ka labākais beigt [runāt].