zivs - 19. Februāris 2023

Brāļi un māsas!

Zero waste zviedru galds. Kopējās rūpēs par planētu, tiks piedāvāti arī otrreiz sildīti ēdieni. Mūs virtuves lepnums – eXtra reizes pasniegtie un apmaisītie, vairākkārtīgi, rūpīgi pārmazgātie salāti. Kā iekļaujoša ēdinātava, esam padomājuši arī par tiem, kas ir drošā ceļā uz zero waste kultūru, un atkārtoti pasniegtos ēdienus varēs atpazīt pēc iezaļgani marķētas nokrāsas.

"tu ko?! šņabi es vispār nedzeru" *
"tukšums visapkārt, ir tukšums.."
"un tagad pagriez pa.., pagriez pasauli"

Tik daudz ar jums šodien (tagad jau vakar pa dienu | aizvakar) runāju. Ar visiem tiem jums, kas spēj iebrist okeānā. Radio gan, domāju, nebija caurdzirdams no hermētiskā kokona, minūšu un trafika ekonomētāja. Ar laiku esmu secinājis, ka mani var uztvert. Tādi ir mani novērojumi, un tā pat ir teikuši. Bērnības grāmatā par āpsi Fridolīnu, viņš mācēja skaitīt "viens, divi, daudz". Vecā nauda, ka man nav iedalīts uztvērējs, īsti vairs netiek pieņemta. Es tiešām nevienu nedzirdu, bet tas ir tikpat ērti, kā gadiem uz skapja aizmirst pastiprinātāju, par kuru es tiešām biju aizmirsis. Ar piemēru par audiokārēm, man ticēsiet.

Ir visai jocīgs laiks "labais jau ir tur, un sliktais deg citur". Ērti arī piesaukt laiku, tā pārvirzot fokusu no jautājuma, kaut šķiet, ka tur ārā, kaut kur, tide is high šobrīd un tā jau ir laika kategorija. "Ērti" ir vēl viens mēģinājums iesmērēt saplēstu naudu.

Diena bija gāāra, un domu plūsma kompilē sevi ar atbalss kameras dienas raidījumu atkārtojumiem un d-nedēļas d-line vakara kakofonijas pārraidēm.

Dienas bija garas, un domas nomainījušās reizes trīs. Nezinu, kas šeit vairs aktuāls. Nevaru izsekot teksta bloku pārkārtojumiem. Teiksim, no piektdienas rindkopas, šodien palicis pāri
šī ir pateicības apraide visiem, kas mēģina man palīdzēt


rīmeiks

Tā nu, vasaras beigās es tupēju, ne tuvu rāmajam tītaram , tikai ļoti brūnās domās,
/un viņš visādi izlocīsies/
klašķinot patvertnes šifru. Shitstorms (piedodiet pāķisku anglēšanos) tobrīd gāzās tikai manās smadzenēs, ražojot seqvelus diezgan pieaugušiem cilvēkiem, ar nenozagtu ticamības momentu, – kas notiks, ja pārraus pirmo dambi, nezinu, varbūt pat arī otrais vēl neaizraus. Pielieto taču savu kalkulatoru, – tev neviltoti patīk microsoft excel. Min un max diapazons, un ja vēl iekārtojam datumu stabiņu, tad vienkārši kļūsti par mūku savlaicīgi, metereologs, ai-bio. Pilsētas lielākie optimisti, – tādu nebija, – tie sameklētu spainīti, solidaritātes pēc, lai nekaitinātu tos, kuri smeļ notek- un toi-toi ūdeņus, kas zemākajos pagalmos jau krājās līdz potītēm. Pārējie, neko. Pārbiedētām acīm, tīviņos rija seqvelus, un bīdīja ciet slēģus. Vienu jumu, tad nākamo, kā sīpolu. Viņu nami kļuva par Noasa šķirstiem. Viņi ticēja, jebkā, kādā vien formātā var par to domāt, mēģināt vibrēt. Ticēja par visu sīknaudu, kas kabatā. Vai tāpēc, ka viņiem vienkāršī nebija nekā cita, kā brīnuma un bezvēja nervu galos? Es gan zinu, ka viņi bija gatavi tikai exceļa dotajai, konkrētās situācijas amplitūdai. Jā, stāvēt vaļā acīm, ja pārrauj arī kritiskos dambjus. Viņi kļuva iepelēki no sagatavotības, kā viņiem šķita, – visam. Nu, visam, ko var paredzēt ekselis.

Un, iedomājieties, kā viņi spēja savienot š o s vienā:

• Ticību brīnumam, kas jau pārdzīvojusi "ticēšana aiz extr vajadzības" anālo fāzi;
• Bandīta nervus, ka krūze varētu saplīst blakus, un nesaistīti – citkārt, mīkstās situācijās izturēt, un spēt pateikt klusu, bet skaidri saklausāmu, sevi sargājošo "nē", nodrebot no nepierastās sajūtas;
• Iedvesmojošo narkopriverta grāmatas nosaukumu "Ne no kā nebaidies". /Gatis pārjautāja cik tieši es saprotot to nosaukumu/
• Manai morālei derēja viss – es biju gatavs pieņemt to, kas nāks, un arī lietot visu, kas nekaitē man vai citiem. Ar morāli te nekāda sakara.

Viņi to visu pārbaudīja uz mani, kā jau sapratāt.

Vasaras beigas, sensācijas te nav. Gluži parasti ar vairumu tā arī notiek, tikai še' pienestu uz paplātes, karaļa galvu. Arī, ja atentāti ir vispārzināma lieta.
"Ērti!", ienāca prātā ieraugot atnesto galvu. Mani indē, anestezē, pakļauj atkarībai, un padarīja vāju k o m f o r t s. Un te nu tu esi, atlauzis 3 mēnešu megakodienu, jau jūtam sevi izaugam pāri bailēm, pāri cilvēkiem kaitīgiem kompromisiem, pāri muļķībām, definējot atteikšanos no iznīcības, vēl neticošamām balstiņām vāri mani mēģinot apsaukt. Un šī stiprā, jauniegūtā cilvēka telefona numurs joprojām ir pierakstīts Ērtības kontaktos kā "call-boy". Vai dieniņ, kā es ņēmos sevi pārliecināt ar vispārējībām par cilvēka noklusējuma biasu uz komfortu un ērtībām. Nekas nelīdzēja. Karaļa čirkainā galva tā arī rēgojās no paplātes, un nerunājošā mute, šķiet, atkārtoja neskaitāmi, līdz es, neaptumšotu apziņu, bez viltus un spaidiem, atriju pa gabaliem atbildi. Testēju, patīk man tas vārds: "taustīju" sevi, vai tu pats atbildei tici. Nav gana labi. Vai esi tik gatavs, lai atceltu komforta abonementu prātā TĀ, ka neskrietu stabā par wys(ay)iwyg? No shit. Kā mēģinot norīt siekalas sausā mutē, kādā padsmitajā ģenerālmēģinājumā viņš izklausījas tik nomocījies, ka uzskatīju, ka varbūt tie arī ir visi viņa spēki to izrunāt. Cik neesmu ļauni smīnējis, ko "viņi” (citi) iesāktu, ja norubītu strāvu, ne jau uz dienu vai mēnesi. Pāvs vecs, tam skaistās spalvas bufetē aiz stikla. Nu, kopš toreiz es uzzināju, kas mani dara vāju.

Vēl nezināju, ka otrajā sezonā pratinās par sirdi. Un griba, prāts, piepūle, jebkas, nepalīdzēs – tas taču skaidrs. Garlaikotākie, ar labu atmiņu, atcerēsies, ka pirms kāda gada/diviem dēlam izstāstīju “grāmatu” kādās pāris stundās, – tu nevari iedot vairāk, nekā tev kabatās ir. Viņš izskatījās, un es sev izklausījos, ka vismaz ar viņu tas ir izrunāts caur uguni. (maziem maziem burtiem) Viņš tovakar dabūja visu, kas bija manās kabatās. Kā viltnieks un vienīgais bērns ģimenē (lasot G nostājā, "egoistisks”, "es, man" ir pietiekami attaisnojami ar tik gribēto brāļu, māsu neesamību), vienu monētu pieturēju sev, lai nepaliek tukšas kabatas. Tas taču vērdiņš, kas, kā dzirdēts, nekad nebeidzas.

* nē, šņabi&co es patiešām nedzeru

Labdarības tirdziņš un Tūkstošgades makaroni (ne tie, kurus karina uz ausīm)

No labdarības tirdziņā savāktajām grāmatām, noderīgākā izrādījās "Ein Kochbuch für schwache Nerven", ar visu CD, kabatiņā. Kamēr viņš vēl dzīvs, būs jāņemās ēdināt to ģindeni.
Ģeogrāfijas atlantus, nezinu pat, kāpēc paņēmu. Zinu, un bildes redzējis esmu no dažādām pasaules vietām. Un okeānu, ne tikai bildēs. Tas bija kautkāds caitgaist, nezinu, nav man tam nosaukuma, ka sēdi tāds mājās, krēslā (ļoti sendienās), un [Untitled-1] – tu perfekti proti nirt, un tu neesi zivs, bet okeāns ir tavas mājas. Vienīgā sajūta ir okeāns, Veļikoe Bezmolvie / Into Great Silence** Ticamības momentu iedāvināja tobrīd blakus esošā G, kas bija uztvērusi skaidru signālu, un tad, kad "izniru" jau ļoti drīz, pajautāja kaut ko apmēram, "kāpēc tu sašūpojies?". Tas bij ļoti priecīgs jautājums, jo uzzināju, ka mani varēja nolasīt bez vokālām vai kādām citām izpausmēm, dziļi ienirušu okeānā. Tur jābūt nopietnam pieslēgumam, lai spētu ienirt līdzi. Kur viņa tik jaudīgu ņēma?*** Es raudāju, runāju pēctam. Sašūpojos dēļ galvā grabošajiem lineāliem un lekāliem. Galvā, kuru vēlāk, pēc jautājuma, izbrīnā strauji pacēlu. Willkommen, kas mani tikai vēl iepazīst – divi gadi, pusseparēti, nav nekāds vērā ņemams laika nogrieznis, lai izraktos cauri maniem grabažu slāņiem, un es pietuvotos viņas dzīlēm, kuras atšķirībā no pļāpīga plātīzera, nav prece. Zinu, ka visu visu viņa nekad neizrādīs arī cilvēkam, kam varētu meibi uzticēties. Clever babe.

Ekselis tobrīd bija tikai lielākajās firmās, bet es esmu galva, skaidas vai smadzenes. Jūs taču neticētu, ka.. Varbūt ticētu. Man vajadzēja izmērīt, paņemt paraudziņu, nofočēt, lai please, do it at home. Tagad, pēc simteņa ceturkšņa, atmiņa piedāvā glupības, ka es esot aptvēris, kur esmu – nu vismaz meistarīgākajā atdarinājumā, bet to jau es domāju pēctam, un vai vispār. Atmiņa ir tāda kompīšu Random Repainting Memory komponente. Varbūt biju īstenībā, jo tur nebija nekā lieka, un bija viss, ko kāro (tev nebūs zvērēt), ^zvēru^, jebkura no Cilvēka miljardu kopijām, un visliekāk mēģināt to aprakstīt. Tā ir vienīgā reize dzīvē, sekundes, un paldies G, kas bija man pašam par nenoviltojamu liecinieku. Citādi drīz apšaubītu vai tas vispār ir bijis.

“Varbūt tas tev tikai šķiet, [šķiet], [šķiet]”


Tuvāks priekšstats par okeānu sākās ar efektīvu 8D vizualizāciju.

Simulācija bija satriecoši daudzdimensionāla, un es varēju apjaust, kas ir okeāns, par to iepriekš tikai dzirdējis. Saņēmu sev viegli uztveramu, telpisku vizualizāciju, tādu 360o, vērotāju iekļaujošu, bet vizualizāciju. “Nolicis klausuli”, kad neilgais demo jau bija sācis balēt, es rāvos kājās. Brīvpārleces Piekrāsojošā Atmiņa jums stāsta, ka svaidījos, soļoju naktī pa istabu turp šurp, piesēdos kaut ko pierakstīt. Miera nebija, nesapratu “ko tagad iesākt”. Tas nebija nemiers, tas bija āāāāāā, es gribu kliegt visai pasaulei. Mazajam cilvēkam iegrūda rokās pirmo miļļonu. Īstu. Miljonu, ar kuru ir jādalās, jo vairāk, jo labāk. Tā laika labākais draugs, kurš savās mājās vienkārši gulēja nakts miegu, draudzības vārdā pacietās, kamēr es satraukumā, drebošu balsi, viņam klausulē lasu “savu” pirmo dzīvo tekstu. Rezumē bija “o, cool, dzeja, Armīt”, {un tagad varbūt es varēšu turpināt gulēt?} es piedomāju klāt. Nu jā, dzeja, hah. Varēju gan viņu labi saprast.

Nākamajā dienā akurāt uzskrēju evanģelizētājiem, kas mani uz ielas uzrunāja. Atmetu parasto, izvairīgo attieksmi. Pēc formālā ievadjautājuma, es iepletu muti, ievilkt max gaisu, cik varēs izpūst ar to vārdus. Viņi bija setā kā piedzērušies, un bijīgi notinās vai nobijās, jo es tincinādams nelaidu viņus prom, cerot, ka viņiem varbūt ir jebkādi storiji, bet neizskatījās. Kurš tev, uzskatāmi neņirgājoties, ar sajūsmas pilnu elpu kliegs sejā "Jā, vakar Dievu es REDZĒJU!"? Scary, sapront. Tobrīd es nezināju, un arī šobrīd ne – vai tas bija Cilvēks, jo šis pieredzētais, bezgalīgais mirdzošu zvaigžņu kopums, visā visumā atgādināja manu, jau vēlāko konceptu par Cilvēku, kā vienu veselumu, kopš the sākuma dalījušos jau ap 150 miljardiem noskaņojumos. Sevi es neredzēju, bet atrodoties telpiskajā attēlā, apjautu, ka esmu viens no mirguļošajiem punktiņiem, un daļa no šīs dāvātās fantastikas. “We all are made of stars”. Informācija ir visiem pieejama (ja te ieklīdis kāds, kam tas ir jaunums), just tune in your dial-up modem.

Esmu vērtīgs, ne jau savās acīs. Dzīvē esmu saņēmis tik daudz, ka liela daļa no saņemtā pirmsskolas level materiāla (naivi būtu domāt, ka sliņķiem, kam roka nokritīs, ja pasniegsies pretī, gatavas dāvanas tiek sūtītas biezākas par labu sagatavošanas kursu mapīti) ir personīgās, mazās pieredzītes, un es tik paklapēju sev pa plecu, kā par paša nopelniem, kad cilvēki, kas tajā iegulda sevi, vai izkopti par to reflektē, ir attēlojuši diezgan daudz no tā, ko es pats kā dāvanas esmu saņēmis gatavas, vai prātiņš akumulējis krāto dažādās kategorijās, līdz mājas gaumē noformulētam priekšstatam.

“We don’t need no education, we don’t need trolls control”

Jū nou, šobrīd, dāvanām bagātais laureāts, tupa pieradis pie google maps, nu nevar atrast ceļu uz okeānu. “Isn't it ironic, don't you think?”


Xtra x apmaisītie un vairākkārt, rūpīgi pārmazgātie salāti

Esmu runājis ar vairāk reliģiozas pieejas čomu, pēc savām nakts sesijām. Pīpējām, un es klusi pateicu savas domas. Lūgt ir grūti, un es biju mazs iesācējs. Viņš jau gadiem, un momentā izpūta dūmu, lai galvas māšanu apstiprinātu ar vārdiem, ka grūtākais darbs.
Toreiz biju nonicinājis mammas “atmešanu ar roku”, nosīcot prātā caur zobiem uz viņu par tādu padošanos. Neesot jēga, izrādās, n e k ā d a, lūgt par suicide upuri. Bļāviens, toreiz biju dzidrs, tagad apaudzis ar sēnēm un parazītiem, atļaujos.. un apstājos nosodīt mammu. Tas aptuveni arī laiks, kad stāvēju uz loga, kārdinoties par tām 2h, ko viņa vēl bļautu savā istabā. Disklaimeris, ka mamma bija nesen iznīcināta, atdevusi visu mīlestību mums ar tēti. To varēja redzēt, ka viņa ļoti viņu mīlēja, un kļuvusi akla, dodot regulāras, periodiskas iespējas manas dzīves garumā pārbaudītai bezcerībai. Un sabruka. Neilgi pēctam viņš aizgāja. Viņa laikam asariņu nenobirdināja. Izravēja ar cimdu. Tāda bija viņas mīlestība un sāpes.
Par mammu atpakaļ viņu pārvērta tupa reliģija, angārā, kur Dievu “godā”, manā uztverē, zaimojot. Ameriks varētu sludināt Vārdu? Nu, viņi labi čomi, bučojas (izdomāts) uz “draudzes” skatuves, pēc Andra Amerika pirmsvēlēšanu PR uzrunas šķībi aizbraukušajiem cilvēkiem zālē. Nu lai. Tas bija neiespējams, neirotisks kamols, gadu, divus. Krūzītes osiņa skapī uz nepareizo pusi = aurošana uz mani pa pāris stundām. Neturēju sliktu prātu, bet, redz, sirsniņa jaunam, dzīvespriecīgam, nereibstošam cilvēkam līdz logam uzkāpa.
Gribēju iepatikties, sadraudzēties ar okeānu, un neklausījos aplamos cilvēku priekšstatos, un tāds malkas bluķis arī gluži nebiju, ka domātu, ka varu noslēgt deal. Spītīgi nodomāju, man vienalga, tas nav nekāds deal. Vienkārši 1000 naktis bija brīvi izvēlēts skaitlis, un skaitlim īsti nav nozīmes. Kaut kad piemirsu’n’stuff. Neskaitīju, padalīju ar 2, pieņemot, ka kas to zin, cik pret cik esmu atcerējies, cik aizmirsis. Pēc gadiem tas novēlās no manis ar saukli “darīju, ko varēju”, kad sajutu nepārprotamu tukšgaitu. Varbūt tikai pēc vairākiem gadiem noapaļojās līdz 1000, un bija salasīts pilns cipars.

Prāts prāts prāts, sūda prāts, arī dāvana, bet no citas biomas, šobrīd invazīvas sugas. Es mēģinu saskaitīt sevi toreiz un tagad. Kur vēl tālāk var aizvest sevi aprobežotībā.

** Filma, ļoti. Par mūkiem, kas ir īstenībā, un vispār nerunā ar zilbēm. Pati piekrišana būt kadros. Nav saprotams, kā filmas veidotāji to dabūja gatavu

*** Pastāv vēl pārdrošāks uzskats, ka no manis varēja lejuplādēt noskaņojuma paketes. Redaktors iesaka: Šo nerakstīt, will not sell.
Princips bija novērots sekojošs. Ļoti mazskaitlīga kompānija man bija pa spēkam. Ja ripu, tad es ēdu, un citi arī varētu, ja gribētu. Kā sāka pērt, visi, nu vēlams max 2 līdzbiedri, atdzīvojās un pavadījām laiku kopīgā vaibā

Dimanti

Tas laikam būtu autortiesību pārkāpums, bet kaut kur nošpikotais teikums, nedaudz aranžējot, ir perfekts nosaukums pusaudžu bestsellera grāmatai/filmai:

“(Pakaļcaurums, vai piedodiet, laikam citādi) Sarūsējušais atslēgas Caurums, Zelta Atslēdziņa un viņas Dievišķie Dimanti”

vai “Dievišķie Dimanti: Sarūsējušais atslēgas Caurums un Zelta Atslēdziņa”

Kā Roulinga to vēl nav iedomājusies?

Skolā gāji? Tad kāpēc neesi bagāts?

Tad jau viņa neiedomātos arī, ka sviesta zivs, nesauksim par doršu, nonākusi tuvu sirsniņas bankrotam, tās kapeiciņas vienmēr atradīs, lai uzģenerētu vismaz pieklājību, cieņu, labvēlību un laipnību. Man savs cibas tēls ir diezgan labi uzvizualizējies, zubjektīfs. Es nezinātu, ko no tāda cilvēka gaidīt, un @reality saknes ir tieši tādas. Biju pieklājīgs, paklausīgs bērns, pret mani labi izturējās. 4. klasē laidu apgrozībā paša zīmētu valūtu, kā vienmēr līdz akadēmijai, labākais zīmētājs kolektīvā (kurā nav vēl kāds zīmētājs), fasēju celofāna kvadrātiņos pūdercukuru, kausēju ciet, un tirgoju par paša zīmētajiem dolāriem "narkotikas". 4. klasē, PSRS? Mans biznesiņš skolā vispār bija kaut kas pretējs visam pārējam, ko no manis cilvēki redzēja, un kāds, es domā, arī biju. Pielaizīts un pārlolots, satuntuļots puisītis un dikti veikls uz gudrošanu, sapņošanu, pašam sev neliekoties esam baigi viltīgam. Pieaugušo manipulēšana, ja ļoti vajadzēja. Lielie skatījās uz mani, ar mammu runājot, smaidīja uķi puķi, un mana pārliecība, ka lielie dzīvo pasaulē, kur bērni uķi puķi, vienalga cik jau lieli, netiek līdzi pieaugušajiem. Kad mani, ap pirmajām divām klasēm, ziemai satītu pīrādziņu, salielīja mammāns draugāns(e) pie sakņu bodes "uķi puķi, kāda smuka meitenīte", es sāku apzināties, ka lielie nerubī situāciju. Pavērās iespējas, bet es, ak neticami, esmu definēts godprātīgs, un lietoju tikai pie vajadzības, ne iegribas, nu varbūt kādai kūciņai es pavicināju savu lohu zizli mammai gar degunu. Es pat skolu sačkoju tikai dažas reizes visas pamatskolas laikā, bet tad ar vērienu. Iziet uz skolu, satikties vēl tumsiņā ar labākajiem diviem draugiem. 10-12 gados izmantojām kādas trīs pilnās dienas bastošanas. Pilsētas es atceros divas – Cēsis, Valga. Cēsīs biju mūsu sapņu pils(drupas), ko izložņāt, Valga – jau satraucošs ārzemju ceļojums, mājās atgriežoties no skolas, nevarējis ņemt līdzi tikai Igaunijā nopērkamās želejas šokolādē, zapti tūbiņā un garos lielos salmiņus. Šodienas vecumā gan es arī nevaru īsti noteikt, ko tāda ciparnīca līdz 10.g.v. saprot, ko nē.

Back about business (Mugura ap biznesu. ang. val.)

Kopumā bija kādi trīs produkti, otro atceros, trešo vairs ne. SeFo! Sākumā labi pirka, bet tā kā SeFo nenoslepenoti ir Sex Foto, un redzējis aktu biju jūgenstila arhitektūrā, ar laiku zuda interese par šo produktu – zilās piltenes tehnikā izpildītu smilšpulksteni, ar koši aizkrāsotu trijstūri, un diviem pusapļiem, ieskaujošus treknus punktus. Klasē sākās domstarpības par naudas "drukāšanas" monopolu, bet nebija ilgi atlicis gaidīt, līdz skolā ieradās milicija, un izkratīja visu klasi. Nezinu kā, bet bosam paveicās. Vai nu nebija nekā kabatās, vai mani, kā vienmēr, pasargāja. Labākajam draugam vēlāk, kopā ar mammu, bija jāskaidrojās par zīmētajiem dolāriem. Kad viņu izveda no klases, manā virzienā tika raidīts naidīgs "tas viss dēļ taviem dolāriem". Biznesa partneris, ai-bio – apmēram tā es uztvēru viņa paša aktīvu iesaistīšanos, un uzraušanu kā stulbu, arī man bīstamu neveiksmi. Bet ko, vai ne pats piedalījies spēlē? Nedaudz vēlāk pavērās skats uz starpstāvu tirdzniecības ceļiem, jau par valsts līmenī atzītajiem rubļiem. Īsu periodu, līdz mēs nebijām vairs kādi divi, trīs, kas skolā zināja cenu starpību pērkot no lielajiem Donalds košļeņu komiksa papīriņus, un tirgojot mazajiem, 2 stāvus zemāk, par x3.


Lauvas. Urlas. Šņabji. Sports

Pēc skolas gan uzradās kaut kas riktīgi neaptēsts, tik ļoti cita persona, un pirmajās alkohola reizēs, vēl gadu gadiem pirms atkarības, iedzērušajās fotogrāfijās es, babyface, izskatījos pēc īgna žūpas. Mani, jau stipri vēlāk satiktie lieliskie draugi, kas visi viens otru cēlām, vienā pārtijā atzina, ka Armands stiprāk iedzēris iet kā urla. Nu, man visu jaunību ir truli bijis bail jebkur uz ielas. Pāris labas piekaušanas ļoti agrā jaunībā, laikam. Nekādi karate nedeva drosmi, taču kaut kad pirms gadiem skilu, apgūtu vēl pirms gadsimta, tolaik taekwondo praktizējošais jz garamgajejs novērtēja, ka nebija gaidījis sniegumu.

Bijām baigie “Latvijas Lauvas”, un ņirdzām ka mums vajag komandas kreklu ar visiem sporta uzrakstiem un stilizētām lauvu galvām. Nosaukums radies, kad abiem acis no alkohola un ballēšanās nakts jau sarkanas, bet rūc, imaginārām krēpēm krītot pāri arvien grūtāk noturamajām galvām, bet nepadosies. Rrrr, Lauvas!, un abi rūc un ņirdz. Retais izgudrojums, kas bija ekspluatējams un abiem smieklīgs, cik vien atceros mūs, viņam vēl esot LV.

Nu ok, sports par sliktu nenāca, kaut šie seši burti vienmēr smird pēc terniņģērbtuvēm, un bez bīstamības uz ielas, neiedabūtu mani tajā sviedrainajā moku un garlaicības kambarī. Jaunībā mans feisiņš bija man bīstams. Cool, ka mani vienmēr atcerējās, un SIA Bomz tieši tāpat – smaidot jau teica priekšā, kas atnācis, un nosaukums neaizmirstams.
Ap šo laiku esmu izlīdzinājies, jo nevajadzēja būt urlam, lai es nepatiktu. Pietika ar alternatīvo nometni – cilvēkiem, kurus pie burvju nūjiņas esamības, es nodrošinātu ar ne mazāk labu dzīves līmeni, ar nūjiņu piebūvētajā papildus dimesijā. Nu, traki tukšs te paliktu. Ātri acu kaktiņā parēķinot – ap 1mljrd. Viņiem gan būtu kaifs – planēta bez lohiem.

[banned by Privātuma Politika SIA] Divreiz bija izlikusi uz nedēļu. Gulēju pie viena drauga, pie otra pa vienai naksniņai, tad izdevniecībā kolēģi mani satika neiedomājamā agrumā, jautājot vai es te nakšņojot. “Atkoda” – jz garamgajejs bija pārliecināts, pēc mana atstāsta. Domā? 100%. Nākamreiz cēlos 6-os, notīties laicīgi, jau pie vanšu tilta pietiekami uzlāpījies, klīdu lēnām uz akadēmijas zīmēšanas telpām. Tur mani uz modeļu matracīša līdz pusdienlaikam netraucēs. Pirmajā dienā bija tikai aizdomīgi, redzot mani pieceļamies sārti nogulētu vaigu, kad, jau tiek ieslēgtas gaismas telpā pirms nodarbības. Otrajā arī tur mani atkoda, un bija, mēreni sakot, nedraudzīgi. Ātri aizlasījos, kamēr viņi spēj novaldīt mēli, neizmetot mani ar šmuci no telpas.

Otrajā reizē, pa dienu, kamēr G darbā, atnācu pēc savas padārgās līzinga spoguļkameras, un iekārtojos drauga, mūziķa bohēmiskajā daudzistabu pritonā. Man ierādīja vienu no brīvajām istabā. Paliec cik gribi. Kas tajā bija dzīvojis? Laikam viens no Gain Fast, bet tas nebija viņš, kas pat kodienā esošu rumpīti iedzītu estētiskās šausmās. Man ierādītajā istabā laikam kādu laiku bijusi pīpētava, gultai apkārt benāri un pelni, ka tad ir jāiegāžās gultā tādā komā, lai nevemstītos, forsējot centimetriem biezo slāni līdz gultai. Tur man labi gāja. No gultas kāpu ārā tikai uz ateju un veikalu, pie reizes pačalojot ar draugu. Vīnus sastiepu istabā, un pīpēt bija kaifs – mest tajā miskastē nodzēsto benčiku absolūti jebkurā virzienā. Nekādu bēdu. Pēc ned G piezvanīja un laipni aicināja “Oh, Johny, come on home”. “Yes, sir, I can boogie”, saņēmis nevārdisku licenci ierasties (sunītis saprot, ka bez pirkstiem vēdeklī), ar jebkāda tilpuma kompanjonu, kā vicinoties policijai gar degunu ar kāsi, kas vienkārši aizgriezīs prom skatu, kamēr uzpīpē.

Vēlāk izpirka lombī manu kameru, un savāca sev. Viss pareizi.

Kad multitēmu diskusijā ar puiku, neredzēju pamatojumu šo nedēļu, laiku stingri turēt pie sevis, viņš uzreiz atsaucās, ka jūtās ļoti līdzīgi. Es tā arī nesapratu, cik nopietni tas jāuztver, jo viņam ir viena dimensija vairāk, arī bez Wanda Tool.
Sirds viņam ir pavisam no pukstoša muskuļa un okeāna fluīdiem. Kad piedāvāju viņam kādu vakaru aiziet uz “Zoo naktīm”, viņš kļuva satraukts.

Skatieties un mācieties!

Viņš pisecā pārjautāja “KĀ? VIŅI TUR 24/7?!!!” Pakratīju savu ķirbi “ē, kas, ko?”, nesaprazdams. Viņam gandrīz asaras bija acīs, kamēr noskaidrojās, ka dzīvnieki 21-os tomēr dabūs mieru. Okeānam neskaitāmi (un vakar viņam, laikam ne pirmo reizi) pateicos, ka man ir tik brīnišķīgs bērns, kādu es mūžam neesmu pelnījis.

No kurienes viņam emo nogurums, interešu trūkums, četrsienības tendence un sajūta, ka mikrovide ir sastingusi? Vecišķi noraidīju, ka diezgan nereāli 15 gados "nomirt"****, “nu nav 15 gados tas iespējams”, vēl runājot no pelēkas marles kuba, pielaikojot vai tas ir iespējams, un nē – no savas pusaudža pieredzes nevaru iedomāties. Problēmas un nomāktības ir citas, nerunājot par to, ka tajā vecumā satraumētu muguru zem svara, pie kāda nonācu un pieradu pakāpeniski.

Pats dzīvs un inercē priecīgi rauts caur izmuļķošanas istabu, pat taisno uz siržu šrotu (ja es tā domātu, tā nerakstītu), un galvai uz paplātes būtu jābūt visai vienalga. Ābolu gan es tajā mutē neliktu.


Checksum

Varētu rasties iespaids, ka esmu kritis pelnīšanas gūstā. Nope. Atcerieties, nē nav svarīgi. Labāk atsvaidzināt kā Discovery, cilvēkiem, kas pārraidi nemaz neskatās, bet trešajā reizē atkārtoto piefiksē. Diezgan tracinoši, ja gribi normāli skatīties par zvēriņiem, un nejusties ar garīgās attīstības traucējumiem.

Piemēram, šonedēļu man savlaicīgi pieteica, ka darbiņš būs asap. Pirmdien, es ko? Aizvedu pusi garderobes ukraiņiem. Ak, modīte. Ceru, neuzskatīs par necieņu. Pārrados, pagulēju, padzēru redbull, bet vienalga miegains. Varbūt tā bija otrdiena, un tā līdz nedēļas vidum. Enerģija sajāta visos līmeņos, nekādi nevar noregulēt. Man ir noteikti kontrolpunkti diennaktī, kad mani vajag. Tas netraucētu miegu/darbu, ja es kā štiks 7os, pietiekami atpūties, pie spoguļa birstētu vietu, kur veiksmīgā nākotnē ieflīzēs superdārgu keramiku, vai kā jau parasti notiek, kad beigsies arī pēdējie dzerokļi, atradīsies seksīgas šūplādītes, kuras ielikt glāzē, pie pasaku stāstu naktslampiņas un gultas ar mīļoto (iedomājieties, viņš uzdrošinās operēt ar svešvārdiem). Neiet tā. Kādu dienu ir izņēmumi, un vari šļūkt pa diegu – nesaņemties nekam arī pēc 4 redbull.

**** Nebīstieties, apzīmējumu gan iedramatizēju tikai šeit