3 | trīs
19.. Feb, 2023 | 11:23
cibiņš ≡: zivs
Dimanti
Tas laikam būtu autortiesību pārkāpums, bet kaut kur nošpikotais teikums, nedaudz aranžējot, ir perfekts nosaukums pusaudžu bestsellera grāmatai/filmai:
“(Pakaļcaurums, vai piedodiet, laikam citādi) Sarūsējušais atslēgas Caurums, Zelta Atslēdziņa un viņas Dievišķie Dimanti”
vai “Dievišķie Dimanti: Sarūsējušais atslēgas Caurums un Zelta Atslēdziņa”
Kā Roulinga to vēl nav iedomājusies?
Skolā gāji? Tad kāpēc neesi bagāts?
Tad jau viņa neiedomātos arī, ka sviesta zivs, nesauksim par doršu, nonākusi tuvu sirsniņas bankrotam, tās kapeiciņas vienmēr atradīs, lai uzģenerētu vismaz pieklājību, cieņu, labvēlību un laipnību. Man savs cibas tēls ir diezgan labi uzvizualizējies, zubjektīfs. Es nezinātu, ko no tāda cilvēka gaidīt, un @reality saknes ir tieši tādas. Biju pieklājīgs, paklausīgs bērns, pret mani labi izturējās. 4. klasē laidu apgrozībā paša zīmētu valūtu, kā vienmēr līdz akadēmijai, labākais zīmētājs kolektīvā (kurā nav vēl kāds zīmētājs), fasēju celofāna kvadrātiņos pūdercukuru, kausēju ciet, un tirgoju par paša zīmētajiem dolāriem "narkotikas". 4. klasē, PSRS? Mans biznesiņš skolā vispār bija kaut kas pretējs visam pārējam, ko no manis cilvēki redzēja, un kāds, es domā, arī biju. Pielaizīts un pārlolots, satuntuļots puisītis un dikti veikls uz gudrošanu, sapņošanu, pašam sev neliekoties esam baigi viltīgam. Pieaugušo manipulēšana, ja ļoti vajadzēja. Lielie skatījās uz mani, ar mammu runājot, smaidīja uķi puķi, un mana pārliecība, ka lielie dzīvo pasaulē, kur bērni uķi puķi, vienalga cik jau lieli, netiek līdzi pieaugušajiem. Kad mani, ap pirmajām divām klasēm, ziemai satītu pīrādziņu, salielīja mammāns draugāns(e) pie sakņu bodes "uķi puķi, kāda smuka meitenīte", es sāku apzināties, ka lielie nerubī situāciju. Pavērās iespējas, bet es, ak neticami, esmu definēts godprātīgs, un lietoju tikai pie vajadzības, ne iegribas, nu varbūt kādai kūciņai es pavicināju savu lohu zizli mammai gar degunu. Es pat skolu sačkoju tikai dažas reizes visas pamatskolas laikā, bet tad ar vērienu. Iziet uz skolu, satikties vēl tumsiņā ar labākajiem diviem draugiem. 10-12 gados izmantojām kādas trīs pilnās dienas bastošanas. Pilsētas es atceros divas – Cēsis, Valga. Cēsīs biju mūsu sapņu pils(drupas), ko izložņāt, Valga – jau satraucošs ārzemju ceļojums, mājās atgriežoties no skolas, nevarējis ņemt līdzi tikai Igaunijā nopērkamās želejas šokolādē, zapti tūbiņā un garos lielos salmiņus. Šodienas vecumā gan es arī nevaru īsti noteikt, ko tāda ciparnīca līdz 10.g.v. saprot, ko nē.
Back about business (Mugura ap biznesu. ang. val.)
Kopumā bija kādi trīs produkti, otro atceros, trešo vairs ne. SeFo! Sākumā labi pirka, bet tā kā SeFo nenoslepenoti ir Sex Foto, un redzējis aktu biju jūgenstila arhitektūrā, ar laiku zuda interese par šo produktu – zilās piltenes tehnikā izpildītu smilšpulksteni, ar koši aizkrāsotu trijstūri, un diviem pusapļiem, ieskaujošus treknus punktus. Klasē sākās domstarpības par naudas "drukāšanas" monopolu, bet nebija ilgi atlicis gaidīt, līdz skolā ieradās milicija, un izkratīja visu klasi. Nezinu kā, bet bosam paveicās. Vai nu nebija nekā kabatās, vai mani, kā vienmēr, pasargāja. Labākajam draugam vēlāk, kopā ar mammu, bija jāskaidrojās par zīmētajiem dolāriem. Kad viņu izveda no klases, manā virzienā tika raidīts naidīgs "tas viss dēļ taviem dolāriem". Biznesa partneris, ai-bio – apmēram tā es uztvēru viņa paša aktīvu iesaistīšanos, un uzraušanu kā stulbu, arī man bīstamu neveiksmi. Bet ko, vai ne pats piedalījies spēlē? Nedaudz vēlāk pavērās skats uz starpstāvu tirdzniecības ceļiem, jau par valsts līmenī atzītajiem rubļiem. Īsu periodu, līdz mēs nebijām vairs kādi divi, trīs, kas skolā zināja cenu starpību pērkot no lielajiem Donalds košļeņu komiksa papīriņus, un tirgojot mazajiem, 2 stāvus zemāk, par x3.
Lauvas. Urlas. Šņabji. Sports
Pēc skolas gan uzradās kaut kas riktīgi neaptēsts, tik ļoti cita persona, un pirmajās alkohola reizēs, vēl gadu gadiem pirms atkarības, iedzērušajās fotogrāfijās es, babyface, izskatījos pēc īgna žūpas. Mani, jau stipri vēlāk satiktie lieliskie draugi, kas visi viens otru cēlām, vienā pārtijā atzina, ka Armands stiprāk iedzēris iet kā urla. Nu, man visu jaunību ir truli bijis bail jebkur uz ielas. Pāris labas piekaušanas ļoti agrā jaunībā, laikam. Nekādi karate nedeva drosmi, taču kaut kad pirms gadiem skilu, apgūtu vēl pirms gadsimta, tolaik taekwondo praktizējošais jz garamgajejs novērtēja, ka nebija gaidījis sniegumu.
Bijām baigie “Latvijas Lauvas”, un ņirdzām ka mums vajag komandas kreklu ar visiem sporta uzrakstiem un stilizētām lauvu galvām. Nosaukums radies, kad abiem acis no alkohola un ballēšanās nakts jau sarkanas, bet rūc, imaginārām krēpēm krītot pāri arvien grūtāk noturamajām galvām, bet nepadosies. Rrrr, Lauvas!, un abi rūc un ņirdz. Retais izgudrojums, kas bija ekspluatējams un abiem smieklīgs, cik vien atceros mūs, viņam vēl esot LV.
Nu ok, sports par sliktu nenāca, kaut šie seši burti vienmēr smird pēc terniņģērbtuvēm, un bez bīstamības uz ielas, neiedabūtu mani tajā sviedrainajā moku un garlaicības kambarī. Jaunībā mans feisiņš bija man bīstams. Cool, ka mani vienmēr atcerējās, un SIA Bomz tieši tāpat – smaidot jau teica priekšā, kas atnācis, un nosaukums neaizmirstams.
Ap šo laiku esmu izlīdzinājies, jo nevajadzēja būt urlam, lai es nepatiktu. Pietika ar alternatīvo nometni – cilvēkiem, kurus pie burvju nūjiņas esamības, es nodrošinātu ar ne mazāk labu dzīves līmeni, ar nūjiņu piebūvētajā papildus dimesijā. Nu, traki tukšs te paliktu. Ātri acu kaktiņā parēķinot – ap 1mljrd. Viņiem gan būtu kaifs – planēta bez lohiem.
[banned by Privātuma Politika SIA] Divreiz bija izlikusi uz nedēļu. Gulēju pie viena drauga, pie otra pa vienai naksniņai, tad izdevniecībā kolēģi mani satika neiedomājamā agrumā, jautājot vai es te nakšņojot. “Atkoda” – jz garamgajejs bija pārliecināts, pēc mana atstāsta. Domā? 100%. Nākamreiz cēlos 6-os, notīties laicīgi, jau pie vanšu tilta pietiekami uzlāpījies, klīdu lēnām uz akadēmijas zīmēšanas telpām. Tur mani uz modeļu matracīša līdz pusdienlaikam netraucēs. Pirmajā dienā bija tikai aizdomīgi, redzot mani pieceļamies sārti nogulētu vaigu, kad, jau tiek ieslēgtas gaismas telpā pirms nodarbības. Otrajā arī tur mani atkoda, un bija, mēreni sakot, nedraudzīgi. Ātri aizlasījos, kamēr viņi spēj novaldīt mēli, neizmetot mani ar šmuci no telpas.
Otrajā reizē, pa dienu, kamēr G darbā, atnācu pēc savas padārgās līzinga spoguļkameras, un iekārtojos drauga, mūziķa bohēmiskajā daudzistabu pritonā. Man ierādīja vienu no brīvajām istabā. Paliec cik gribi. Kas tajā bija dzīvojis? Laikam viens no Gain Fast, bet tas nebija viņš, kas pat kodienā esošu rumpīti iedzītu estētiskās šausmās. Man ierādītajā istabā laikam kādu laiku bijusi pīpētava, gultai apkārt benāri un pelni, ka tad ir jāiegāžās gultā tādā komā, lai nevemstītos, forsējot centimetriem biezo slāni līdz gultai. Tur man labi gāja. No gultas kāpu ārā tikai uz ateju un veikalu, pie reizes pačalojot ar draugu. Vīnus sastiepu istabā, un pīpēt bija kaifs – mest tajā miskastē nodzēsto benčiku absolūti jebkurā virzienā. Nekādu bēdu. Pēc ned G piezvanīja un laipni aicināja “Oh, Johny, come on home”. “Yes, sir, I can boogie”, saņēmis nevārdisku licenci ierasties (sunītis saprot, ka bez pirkstiem vēdeklī), ar jebkāda tilpuma kompanjonu, kā vicinoties policijai gar degunu ar kāsi, kas vienkārši aizgriezīs prom skatu, kamēr uzpīpē.
Vēlāk izpirka lombī manu kameru, un savāca sev. Viss pareizi.
Tas laikam būtu autortiesību pārkāpums, bet kaut kur nošpikotais teikums, nedaudz aranžējot, ir perfekts nosaukums pusaudžu bestsellera grāmatai/filmai:
“(Pakaļcaurums, vai piedodiet, laikam citādi) Sarūsējušais atslēgas Caurums, Zelta Atslēdziņa un viņas Dievišķie Dimanti”
vai “Dievišķie Dimanti: Sarūsējušais atslēgas Caurums un Zelta Atslēdziņa”
Kā Roulinga to vēl nav iedomājusies?
Skolā gāji? Tad kāpēc neesi bagāts?
Tad jau viņa neiedomātos arī, ka sviesta zivs, nesauksim par doršu, nonākusi tuvu sirsniņas bankrotam, tās kapeiciņas vienmēr atradīs, lai uzģenerētu vismaz pieklājību, cieņu, labvēlību un laipnību. Man savs cibas tēls ir diezgan labi uzvizualizējies, zubjektīfs. Es nezinātu, ko no tāda cilvēka gaidīt, un @reality saknes ir tieši tādas. Biju pieklājīgs, paklausīgs bērns, pret mani labi izturējās. 4. klasē laidu apgrozībā paša zīmētu valūtu, kā vienmēr līdz akadēmijai, labākais zīmētājs kolektīvā (kurā nav vēl kāds zīmētājs), fasēju celofāna kvadrātiņos pūdercukuru, kausēju ciet, un tirgoju par paša zīmētajiem dolāriem "narkotikas". 4. klasē, PSRS? Mans biznesiņš skolā vispār bija kaut kas pretējs visam pārējam, ko no manis cilvēki redzēja, un kāds, es domā, arī biju. Pielaizīts un pārlolots, satuntuļots puisītis un dikti veikls uz gudrošanu, sapņošanu, pašam sev neliekoties esam baigi viltīgam. Pieaugušo manipulēšana, ja ļoti vajadzēja. Lielie skatījās uz mani, ar mammu runājot, smaidīja uķi puķi, un mana pārliecība, ka lielie dzīvo pasaulē, kur bērni uķi puķi, vienalga cik jau lieli, netiek līdzi pieaugušajiem. Kad mani, ap pirmajām divām klasēm, ziemai satītu pīrādziņu, salielīja mammāns draugāns(e) pie sakņu bodes "uķi puķi, kāda smuka meitenīte", es sāku apzināties, ka lielie nerubī situāciju. Pavērās iespējas, bet es, ak neticami, esmu definēts godprātīgs, un lietoju tikai pie vajadzības, ne iegribas, nu varbūt kādai kūciņai es pavicināju savu lohu zizli mammai gar degunu. Es pat skolu sačkoju tikai dažas reizes visas pamatskolas laikā, bet tad ar vērienu. Iziet uz skolu, satikties vēl tumsiņā ar labākajiem diviem draugiem. 10-12 gados izmantojām kādas trīs pilnās dienas bastošanas. Pilsētas es atceros divas – Cēsis, Valga. Cēsīs biju mūsu sapņu pils(drupas), ko izložņāt, Valga – jau satraucošs ārzemju ceļojums, mājās atgriežoties no skolas, nevarējis ņemt līdzi tikai Igaunijā nopērkamās želejas šokolādē, zapti tūbiņā un garos lielos salmiņus. Šodienas vecumā gan es arī nevaru īsti noteikt, ko tāda ciparnīca līdz 10.g.v. saprot, ko nē.
Back about business (Mugura ap biznesu. ang. val.)
Kopumā bija kādi trīs produkti, otro atceros, trešo vairs ne. SeFo! Sākumā labi pirka, bet tā kā SeFo nenoslepenoti ir Sex Foto, un redzējis aktu biju jūgenstila arhitektūrā, ar laiku zuda interese par šo produktu – zilās piltenes tehnikā izpildītu smilšpulksteni, ar koši aizkrāsotu trijstūri, un diviem pusapļiem, ieskaujošus treknus punktus. Klasē sākās domstarpības par naudas "drukāšanas" monopolu, bet nebija ilgi atlicis gaidīt, līdz skolā ieradās milicija, un izkratīja visu klasi. Nezinu kā, bet bosam paveicās. Vai nu nebija nekā kabatās, vai mani, kā vienmēr, pasargāja. Labākajam draugam vēlāk, kopā ar mammu, bija jāskaidrojās par zīmētajiem dolāriem. Kad viņu izveda no klases, manā virzienā tika raidīts naidīgs "tas viss dēļ taviem dolāriem". Biznesa partneris, ai-bio – apmēram tā es uztvēru viņa paša aktīvu iesaistīšanos, un uzraušanu kā stulbu, arī man bīstamu neveiksmi. Bet ko, vai ne pats piedalījies spēlē? Nedaudz vēlāk pavērās skats uz starpstāvu tirdzniecības ceļiem, jau par valsts līmenī atzītajiem rubļiem. Īsu periodu, līdz mēs nebijām vairs kādi divi, trīs, kas skolā zināja cenu starpību pērkot no lielajiem Donalds košļeņu komiksa papīriņus, un tirgojot mazajiem, 2 stāvus zemāk, par x3.
Lauvas. Urlas. Šņabji. Sports
Pēc skolas gan uzradās kaut kas riktīgi neaptēsts, tik ļoti cita persona, un pirmajās alkohola reizēs, vēl gadu gadiem pirms atkarības, iedzērušajās fotogrāfijās es, babyface, izskatījos pēc īgna žūpas. Mani, jau stipri vēlāk satiktie lieliskie draugi, kas visi viens otru cēlām, vienā pārtijā atzina, ka Armands stiprāk iedzēris iet kā urla. Nu, man visu jaunību ir truli bijis bail jebkur uz ielas. Pāris labas piekaušanas ļoti agrā jaunībā, laikam. Nekādi karate nedeva drosmi, taču kaut kad pirms gadiem skilu, apgūtu vēl pirms gadsimta, tolaik taekwondo praktizējošais jz garamgajejs novērtēja, ka nebija gaidījis sniegumu.
Bijām baigie “Latvijas Lauvas”, un ņirdzām ka mums vajag komandas kreklu ar visiem sporta uzrakstiem un stilizētām lauvu galvām. Nosaukums radies, kad abiem acis no alkohola un ballēšanās nakts jau sarkanas, bet rūc, imaginārām krēpēm krītot pāri arvien grūtāk noturamajām galvām, bet nepadosies. Rrrr, Lauvas!, un abi rūc un ņirdz. Retais izgudrojums, kas bija ekspluatējams un abiem smieklīgs, cik vien atceros mūs, viņam vēl esot LV.
Nu ok, sports par sliktu nenāca, kaut šie seši burti vienmēr smird pēc terniņģērbtuvēm, un bez bīstamības uz ielas, neiedabūtu mani tajā sviedrainajā moku un garlaicības kambarī. Jaunībā mans feisiņš bija man bīstams. Cool, ka mani vienmēr atcerējās, un SIA Bomz tieši tāpat – smaidot jau teica priekšā, kas atnācis, un nosaukums neaizmirstams.
Ap šo laiku esmu izlīdzinājies, jo nevajadzēja būt urlam, lai es nepatiktu. Pietika ar alternatīvo nometni – cilvēkiem, kurus pie burvju nūjiņas esamības, es nodrošinātu ar ne mazāk labu dzīves līmeni, ar nūjiņu piebūvētajā papildus dimesijā. Nu, traki tukšs te paliktu. Ātri acu kaktiņā parēķinot – ap 1mljrd. Viņiem gan būtu kaifs – planēta bez lohiem.
[banned by Privātuma Politika SIA] Divreiz bija izlikusi uz nedēļu. Gulēju pie viena drauga, pie otra pa vienai naksniņai, tad izdevniecībā kolēģi mani satika neiedomājamā agrumā, jautājot vai es te nakšņojot. “Atkoda” – jz garamgajejs bija pārliecināts, pēc mana atstāsta. Domā? 100%. Nākamreiz cēlos 6-os, notīties laicīgi, jau pie vanšu tilta pietiekami uzlāpījies, klīdu lēnām uz akadēmijas zīmēšanas telpām. Tur mani uz modeļu matracīša līdz pusdienlaikam netraucēs. Pirmajā dienā bija tikai aizdomīgi, redzot mani pieceļamies sārti nogulētu vaigu, kad, jau tiek ieslēgtas gaismas telpā pirms nodarbības. Otrajā arī tur mani atkoda, un bija, mēreni sakot, nedraudzīgi. Ātri aizlasījos, kamēr viņi spēj novaldīt mēli, neizmetot mani ar šmuci no telpas.
Otrajā reizē, pa dienu, kamēr G darbā, atnācu pēc savas padārgās līzinga spoguļkameras, un iekārtojos drauga, mūziķa bohēmiskajā daudzistabu pritonā. Man ierādīja vienu no brīvajām istabā. Paliec cik gribi. Kas tajā bija dzīvojis? Laikam viens no Gain Fast, bet tas nebija viņš, kas pat kodienā esošu rumpīti iedzītu estētiskās šausmās. Man ierādītajā istabā laikam kādu laiku bijusi pīpētava, gultai apkārt benāri un pelni, ka tad ir jāiegāžās gultā tādā komā, lai nevemstītos, forsējot centimetriem biezo slāni līdz gultai. Tur man labi gāja. No gultas kāpu ārā tikai uz ateju un veikalu, pie reizes pačalojot ar draugu. Vīnus sastiepu istabā, un pīpēt bija kaifs – mest tajā miskastē nodzēsto benčiku absolūti jebkurā virzienā. Nekādu bēdu. Pēc ned G piezvanīja un laipni aicināja “Oh, Johny, come on home”. “Yes, sir, I can boogie”, saņēmis nevārdisku licenci ierasties (sunītis saprot, ka bez pirkstiem vēdeklī), ar jebkāda tilpuma kompanjonu, kā vicinoties policijai gar degunu ar kāsi, kas vienkārši aizgriezīs prom skatu, kamēr uzpīpē.
Vēlāk izpirka lombī manu kameru, un savāca sev. Viss pareizi.