2 | divi
19.. Feb, 2023 | 11:22
Labdarības tirdziņš un Tūkstošgades makaroni (ne tie, kurus karina uz ausīm)
No labdarības tirdziņā savāktajām grāmatām, noderīgākā izrādījās "Ein Kochbuch für schwache Nerven", ar visu CD, kabatiņā. Kamēr viņš vēl dzīvs, būs jāņemās ēdināt to ģindeni.
Ģeogrāfijas atlantus, nezinu pat, kāpēc paņēmu. Zinu, un bildes redzējis esmu no dažādām pasaules vietām. Un okeānu, ne tikai bildēs. Tas bija kautkāds caitgaist, nezinu, nav man tam nosaukuma, ka sēdi tāds mājās, krēslā (ļoti sendienās), un [Untitled-1] – tu perfekti proti nirt, un tu neesi zivs, bet okeāns ir tavas mājas. Vienīgā sajūta ir okeāns, Veļikoe Bezmolvie / Into Great Silence** Ticamības momentu iedāvināja tobrīd blakus esošā G, kas bija uztvērusi skaidru signālu, un tad, kad "izniru" jau ļoti drīz, pajautāja kaut ko apmēram, "kāpēc tu sašūpojies?". Tas bij ļoti priecīgs jautājums, jo uzzināju, ka mani varēja nolasīt bez vokālām vai kādām citām izpausmēm, dziļi ienirušu okeānā. Tur jābūt nopietnam pieslēgumam, lai spētu ienirt līdzi. Kur viņa tik jaudīgu ņēma?*** Es raudāju, runāju pēctam. Sašūpojos dēļ galvā grabošajiem lineāliem un lekāliem. Galvā, kuru vēlāk, pēc jautājuma, izbrīnā strauji pacēlu. Willkommen, kas mani tikai vēl iepazīst – divi gadi, pusseparēti, nav nekāds vērā ņemams laika nogrieznis, lai izraktos cauri maniem grabažu slāņiem, un es pietuvotos viņas dzīlēm, kuras atšķirībā no pļāpīga plātīzera, nav prece. Zinu, ka visu visu viņa nekad neizrādīs arī cilvēkam, kam varētu meibi uzticēties. Clever babe.
Ekselis tobrīd bija tikai lielākajās firmās, bet es esmu galva, skaidas vai smadzenes. Jūs taču neticētu, ka.. Varbūt ticētu. Man vajadzēja izmērīt, paņemt paraudziņu, nofočēt, lai please, do it at home. Tagad, pēc simteņa ceturkšņa, atmiņa piedāvā glupības, ka es esot aptvēris, kur esmu – nu vismaz meistarīgākajā atdarinājumā, bet to jau es domāju pēctam, un vai vispār. Atmiņa ir tāda kompīšu Random Repainting Memory komponente. Varbūt biju īstenībā, jo tur nebija nekā lieka, un bija viss, ko kāro (tev nebūs zvērēt), ^zvēru^, jebkura no Cilvēka miljardu kopijām, un visliekāk mēģināt to aprakstīt. Tā ir vienīgā reize dzīvē, sekundes, un paldies G, kas bija man pašam par nenoviltojamu liecinieku. Citādi drīz apšaubītu vai tas vispār ir bijis.
“Varbūt tas tev tikai šķiet, [šķiet], [šķiet]”
Tuvāks priekšstats par okeānu sākās ar efektīvu 8D vizualizāciju.
Simulācija bija satriecoši daudzdimensionāla, un es varēju apjaust, kas ir okeāns, par to iepriekš tikai dzirdējis. Saņēmu sev viegli uztveramu, telpisku vizualizāciju, tādu 360o , vērotāju iekļaujošu, bet vizualizāciju. “Nolicis klausuli”, kad neilgais demo jau bija sācis balēt, es rāvos kājās. Brīvpārleces Piekrāsojošā Atmiņa jums stāsta, ka svaidījos, soļoju naktī pa istabu turp šurp, piesēdos kaut ko pierakstīt. Miera nebija, nesapratu “ko tagad iesākt”. Tas nebija nemiers, tas bija āāāāāā, es gribu kliegt visai pasaulei. Mazajam cilvēkam iegrūda rokās pirmo miļļonu. Īstu. Miljonu, ar kuru ir jādalās, jo vairāk, jo labāk. Tā laika labākais draugs, kurš savās mājās vienkārši gulēja nakts miegu, draudzības vārdā pacietās, kamēr es satraukumā, drebošu balsi, viņam klausulē lasu “savu” pirmo dzīvo tekstu. Rezumē bija “o, cool, dzeja, Armīt”, {un tagad varbūt es varēšu turpināt gulēt?} es piedomāju klāt. Nu jā, dzeja, hah. Varēju gan viņu labi saprast.
Nākamajā dienā akurāt uzskrēju evanģelizētājiem, kas mani uz ielas uzrunāja. Atmetu parasto, izvairīgo attieksmi. Pēc formālā ievadjautājuma, es iepletu muti, ievilkt max gaisu, cik varēs izpūst ar to vārdus. Viņi bija setā kā piedzērušies, un bijīgi notinās vai nobijās, jo es tincinādams nelaidu viņus prom, cerot, ka viņiem varbūt ir jebkādi storiji, bet neizskatījās. Kurš tev, uzskatāmi neņirgājoties, ar sajūsmas pilnu elpu kliegs sejā "Jā, vakar Dievu es REDZĒJU!"? Scary, sapront. Tobrīd es nezināju, un arī šobrīd ne – vai tas bija Cilvēks, jo šis pieredzētais, bezgalīgais mirdzošu zvaigžņu kopums, visā visumā atgādināja manu, jau vēlāko konceptu par Cilvēku, kā vienu veselumu, kopš the sākuma dalījušos jau ap 150 miljardiem noskaņojumos. Sevi es neredzēju, bet atrodoties telpiskajā attēlā, apjautu, ka esmu viens no mirguļošajiem punktiņiem, un daļa no šīs dāvātās fantastikas. “We all are made of stars”. Informācija ir visiem pieejama (ja te ieklīdis kāds, kam tas ir jaunums), just tune in your dial-up modem.
Esmu vērtīgs, ne jau savās acīs. Dzīvē esmu saņēmis tik daudz, ka liela daļa no saņemtā pirmsskolas level materiāla (naivi būtu domāt, ka sliņķiem, kam roka nokritīs, ja pasniegsies pretī, gatavas dāvanas tiek sūtītas biezākas par labu sagatavošanas kursu mapīti) ir personīgās, mazās pieredzītes, un es tik paklapēju sev pa plecu, kā par paša nopelniem, kad cilvēki, kas tajā iegulda sevi, vai izkopti par to reflektē, ir attēlojuši diezgan daudz no tā, ko es pats kā dāvanas esmu saņēmis gatavas, vai prātiņš akumulējis krāto dažādās kategorijās, līdz mājas gaumē noformulētam priekšstatam.
“We don’t need no education, we don’t need trolls control”
Jū nou, šobrīd, dāvanām bagātais laureāts, tupa pieradis pie google maps, nu nevar atrast ceļu uz okeānu. “Isn't it ironic, don't you think?”
Xtra x apmaisītie un vairākkārt, rūpīgi pārmazgātie salāti
Esmu runājis ar vairāk reliģiozas pieejas čomu, pēc savām nakts sesijām. Pīpējām, un es klusi pateicu savas domas. Lūgt ir grūti, un es biju mazs iesācējs. Viņš jau gadiem, un momentā izpūta dūmu, lai galvas māšanu apstiprinātu ar vārdiem, ka grūtākais darbs.
Toreiz biju nonicinājis mammas “atmešanu ar roku”, nosīcot prātā caur zobiem uz viņu par tādu padošanos. Neesot jēga, izrādās, n e k ā d a, lūgt par suicide upuri. Bļāviens, toreiz biju dzidrs, tagad apaudzis ar sēnēm un parazītiem, atļaujos.. un apstājos nosodīt mammu. Tas aptuveni arī laiks, kad stāvēju uz loga, kārdinoties par tām 2h, ko viņa vēl bļautu savā istabā. Disklaimeris, ka mamma bija nesen iznīcināta, atdevusi visu mīlestību mums ar tēti. To varēja redzēt, ka viņa ļoti viņu mīlēja, un kļuvusi akla, dodot regulāras, periodiskas iespējas manas dzīves garumā pārbaudītai bezcerībai. Un sabruka. Neilgi pēctam viņš aizgāja. Viņa laikam asariņu nenobirdināja. Izravēja ar cimdu. Tāda bija viņas mīlestība un sāpes.
Par mammu atpakaļ viņu pārvērta tupa reliģija, angārā, kur Dievu “godā”, manā uztverē, zaimojot. Ameriks varētu sludināt Vārdu? Nu, viņi labi čomi, bučojas (izdomāts) uz “draudzes” skatuves, pēc Andra Amerika pirmsvēlēšanu PR uzrunas šķībi aizbraukušajiem cilvēkiem zālē. Nu lai. Tas bija neiespējams, neirotisks kamols, gadu, divus. Krūzītes osiņa skapī uz nepareizo pusi = aurošana uz mani pa pāris stundām. Neturēju sliktu prātu, bet, redz, sirsniņa jaunam, dzīvespriecīgam, nereibstošam cilvēkam līdz logam uzkāpa.
Gribēju iepatikties, sadraudzēties ar okeānu, un neklausījos aplamos cilvēku priekšstatos, un tāds malkas bluķis arī gluži nebiju, ka domātu, ka varu noslēgt deal. Spītīgi nodomāju, man vienalga, tas nav nekāds deal. Vienkārši 1000 naktis bija brīvi izvēlēts skaitlis, un skaitlim īsti nav nozīmes. Kaut kad piemirsu’n’stuff. Neskaitīju, padalīju ar 2, pieņemot, ka kas to zin, cik pret cik esmu atcerējies, cik aizmirsis. Pēc gadiem tas novēlās no manis ar saukli “darīju, ko varēju”, kad sajutu nepārprotamu tukšgaitu. Varbūt tikai pēc vairākiem gadiem noapaļojās līdz 1000, un bija salasīts pilns cipars.
Prāts prāts prāts, sūda prāts, arī dāvana, bet no citas biomas, šobrīd invazīvas sugas. Es mēģinu saskaitīt sevi toreiz un tagad. Kur vēl tālāk var aizvest sevi aprobežotībā.
** Filma, ļoti. Par mūkiem, kas ir īstenībā, un vispār nerunā ar zilbēm. Pati piekrišana būt kadros. Nav saprotams, kā filmas veidotāji to dabūja gatavu
*** Pastāv vēl pārdrošāks uzskats, ka no manis varēja lejuplādēt noskaņojuma paketes. Redaktors iesaka: Šo nerakstīt, will not sell.
Princips bija novērots sekojošs. Ļoti mazskaitlīga kompānija man bija pa spēkam. Ja ripu, tad es ēdu, un citi arī varētu, ja gribētu. Kā sāka pērt, visi, nu vēlams max 2 līdzbiedri, atdzīvojās un pavadījām laiku kopīgā vaibā
No labdarības tirdziņā savāktajām grāmatām, noderīgākā izrādījās "Ein Kochbuch für schwache Nerven", ar visu CD, kabatiņā. Kamēr viņš vēl dzīvs, būs jāņemās ēdināt to ģindeni.
Ģeogrāfijas atlantus, nezinu pat, kāpēc paņēmu. Zinu, un bildes redzējis esmu no dažādām pasaules vietām. Un okeānu, ne tikai bildēs. Tas bija kautkāds caitgaist, nezinu, nav man tam nosaukuma, ka sēdi tāds mājās, krēslā (ļoti sendienās), un [Untitled-1] – tu perfekti proti nirt, un tu neesi zivs, bet okeāns ir tavas mājas. Vienīgā sajūta ir okeāns, Veļikoe Bezmolvie / Into Great Silence** Ticamības momentu iedāvināja tobrīd blakus esošā G, kas bija uztvērusi skaidru signālu, un tad, kad "izniru" jau ļoti drīz, pajautāja kaut ko apmēram, "kāpēc tu sašūpojies?". Tas bij ļoti priecīgs jautājums, jo uzzināju, ka mani varēja nolasīt bez vokālām vai kādām citām izpausmēm, dziļi ienirušu okeānā. Tur jābūt nopietnam pieslēgumam, lai spētu ienirt līdzi. Kur viņa tik jaudīgu ņēma?*** Es raudāju, runāju pēctam. Sašūpojos dēļ galvā grabošajiem lineāliem un lekāliem. Galvā, kuru vēlāk, pēc jautājuma, izbrīnā strauji pacēlu. Willkommen, kas mani tikai vēl iepazīst – divi gadi, pusseparēti, nav nekāds vērā ņemams laika nogrieznis, lai izraktos cauri maniem grabažu slāņiem, un es pietuvotos viņas dzīlēm, kuras atšķirībā no pļāpīga plātīzera, nav prece. Zinu, ka visu visu viņa nekad neizrādīs arī cilvēkam, kam varētu meibi uzticēties. Clever babe.
Ekselis tobrīd bija tikai lielākajās firmās, bet es esmu galva, skaidas vai smadzenes. Jūs taču neticētu, ka.. Varbūt ticētu. Man vajadzēja izmērīt, paņemt paraudziņu, nofočēt, lai please, do it at home. Tagad, pēc simteņa ceturkšņa, atmiņa piedāvā glupības, ka es esot aptvēris, kur esmu – nu vismaz meistarīgākajā atdarinājumā, bet to jau es domāju pēctam, un vai vispār. Atmiņa ir tāda kompīšu Random Repainting Memory komponente. Varbūt biju īstenībā, jo tur nebija nekā lieka, un bija viss, ko kāro (tev nebūs zvērēt), ^zvēru^, jebkura no Cilvēka miljardu kopijām, un visliekāk mēģināt to aprakstīt. Tā ir vienīgā reize dzīvē, sekundes, un paldies G, kas bija man pašam par nenoviltojamu liecinieku. Citādi drīz apšaubītu vai tas vispār ir bijis.
“Varbūt tas tev tikai šķiet, [šķiet], [šķiet]”
Tuvāks priekšstats par okeānu sākās ar efektīvu 8D vizualizāciju.
Simulācija bija satriecoši daudzdimensionāla, un es varēju apjaust, kas ir okeāns, par to iepriekš tikai dzirdējis. Saņēmu sev viegli uztveramu, telpisku vizualizāciju, tādu 360
Nākamajā dienā akurāt uzskrēju evanģelizētājiem, kas mani uz ielas uzrunāja. Atmetu parasto, izvairīgo attieksmi. Pēc formālā ievadjautājuma, es iepletu muti, ievilkt max gaisu, cik varēs izpūst ar to vārdus. Viņi bija setā kā piedzērušies, un bijīgi notinās vai nobijās, jo es tincinādams nelaidu viņus prom, cerot, ka viņiem varbūt ir jebkādi storiji, bet neizskatījās. Kurš tev, uzskatāmi neņirgājoties, ar sajūsmas pilnu elpu kliegs sejā "Jā, vakar Dievu es REDZĒJU!"? Scary, sapront. Tobrīd es nezināju, un arī šobrīd ne – vai tas bija Cilvēks, jo šis pieredzētais, bezgalīgais mirdzošu zvaigžņu kopums, visā visumā atgādināja manu, jau vēlāko konceptu par Cilvēku, kā vienu veselumu, kopš the sākuma dalījušos jau ap 150 miljardiem noskaņojumos. Sevi es neredzēju, bet atrodoties telpiskajā attēlā, apjautu, ka esmu viens no mirguļošajiem punktiņiem, un daļa no šīs dāvātās fantastikas. “We all are made of stars”. Informācija ir visiem pieejama (ja te ieklīdis kāds, kam tas ir jaunums), just tune in your dial-up modem.
Esmu vērtīgs, ne jau savās acīs. Dzīvē esmu saņēmis tik daudz, ka liela daļa no saņemtā pirmsskolas level materiāla (naivi būtu domāt, ka sliņķiem, kam roka nokritīs, ja pasniegsies pretī, gatavas dāvanas tiek sūtītas biezākas par labu sagatavošanas kursu mapīti) ir personīgās, mazās pieredzītes, un es tik paklapēju sev pa plecu, kā par paša nopelniem, kad cilvēki, kas tajā iegulda sevi, vai izkopti par to reflektē, ir attēlojuši diezgan daudz no tā, ko es pats kā dāvanas esmu saņēmis gatavas, vai prātiņš akumulējis krāto dažādās kategorijās, līdz mājas gaumē noformulētam priekšstatam.
“We don’t need no education, we don’t need trolls control”
Jū nou, šobrīd, dāvanām bagātais laureāts, tupa pieradis pie google maps, nu nevar atrast ceļu uz okeānu. “Isn't it ironic, don't you think?”
Xtra x apmaisītie un vairākkārt, rūpīgi pārmazgātie salāti
Esmu runājis ar vairāk reliģiozas pieejas čomu, pēc savām nakts sesijām. Pīpējām, un es klusi pateicu savas domas. Lūgt ir grūti, un es biju mazs iesācējs. Viņš jau gadiem, un momentā izpūta dūmu, lai galvas māšanu apstiprinātu ar vārdiem, ka grūtākais darbs.
Toreiz biju nonicinājis mammas “atmešanu ar roku”, nosīcot prātā caur zobiem uz viņu par tādu padošanos. Neesot jēga, izrādās, n e k ā d a, lūgt par suicide upuri. Bļāviens, toreiz biju dzidrs, tagad apaudzis ar sēnēm un parazītiem, atļaujos.. un apstājos nosodīt mammu. Tas aptuveni arī laiks, kad stāvēju uz loga, kārdinoties par tām 2h, ko viņa vēl bļautu savā istabā. Disklaimeris, ka mamma bija nesen iznīcināta, atdevusi visu mīlestību mums ar tēti. To varēja redzēt, ka viņa ļoti viņu mīlēja, un kļuvusi akla, dodot regulāras, periodiskas iespējas manas dzīves garumā pārbaudītai bezcerībai. Un sabruka. Neilgi pēctam viņš aizgāja. Viņa laikam asariņu nenobirdināja. Izravēja ar cimdu. Tāda bija viņas mīlestība un sāpes.
Par mammu atpakaļ viņu pārvērta tupa reliģija, angārā, kur Dievu “godā”, manā uztverē, zaimojot. Ameriks varētu sludināt Vārdu? Nu, viņi labi čomi, bučojas (izdomāts) uz “draudzes” skatuves, pēc Andra Amerika pirmsvēlēšanu PR uzrunas šķībi aizbraukušajiem cilvēkiem zālē. Nu lai. Tas bija neiespējams, neirotisks kamols, gadu, divus. Krūzītes osiņa skapī uz nepareizo pusi = aurošana uz mani pa pāris stundām. Neturēju sliktu prātu, bet, redz, sirsniņa jaunam, dzīvespriecīgam, nereibstošam cilvēkam līdz logam uzkāpa.
Gribēju iepatikties, sadraudzēties ar okeānu, un neklausījos aplamos cilvēku priekšstatos, un tāds malkas bluķis arī gluži nebiju, ka domātu, ka varu noslēgt deal. Spītīgi nodomāju, man vienalga, tas nav nekāds deal. Vienkārši 1000 naktis bija brīvi izvēlēts skaitlis, un skaitlim īsti nav nozīmes. Kaut kad piemirsu’n’stuff. Neskaitīju, padalīju ar 2, pieņemot, ka kas to zin, cik pret cik esmu atcerējies, cik aizmirsis. Pēc gadiem tas novēlās no manis ar saukli “darīju, ko varēju”, kad sajutu nepārprotamu tukšgaitu. Varbūt tikai pēc vairākiem gadiem noapaļojās līdz 1000, un bija salasīts pilns cipars.
Prāts prāts prāts, sūda prāts, arī dāvana, bet no citas biomas, šobrīd invazīvas sugas. Es mēģinu saskaitīt sevi toreiz un tagad. Kur vēl tālāk var aizvest sevi aprobežotībā.
** Filma, ļoti. Par mūkiem, kas ir īstenībā, un vispār nerunā ar zilbēm. Pati piekrišana būt kadros. Nav saprotams, kā filmas veidotāji to dabūja gatavu
*** Pastāv vēl pārdrošāks uzskats, ka no manis varēja lejuplādēt noskaņojuma paketes. Redaktors iesaka: Šo nerakstīt, will not sell.
Princips bija novērots sekojošs. Ļoti mazskaitlīga kompānija man bija pa spēkam. Ja ripu, tad es ēdu, un citi arī varētu, ja gribētu. Kā sāka pērt, visi, nu vēlams max 2 līdzbiedri, atdzīvojās un pavadījām laiku kopīgā vaibā