1 | viens
19.. Feb, 2023 | 11:12
"tu ko?! šņabi es vispār nedzeru" *
"tukšums visapkārt, ir tukšums.."
"un tagad pagriez pa.., pagriez pasauli"
Tik daudz ar jums šodien (tagad jau vakar pa dienu | aizvakar) runāju. Ar visiem tiem jums, kas spēj iebrist okeānā. Radio gan, domāju, nebija caurdzirdams no hermētiskā kokona, minūšu un trafika ekonomētāja. Ar laiku esmu secinājis, ka mani var uztvert. Tādi ir mani novērojumi, un tā pat ir teikuši. Bērnības grāmatā par āpsi Fridolīnu, viņš mācēja skaitīt "viens, divi, daudz". Vecā nauda, ka man nav iedalīts uztvērējs, īsti vairs netiek pieņemta. Es tiešām nevienu nedzirdu, bet tas ir tikpat ērti, kā gadiem uz skapja aizmirst pastiprinātāju, par kuru es tiešām biju aizmirsis. Ar piemēru par audiokārēm, man ticēsiet.
Ir visai jocīgs laiks "labais jau ir tur, un sliktais deg citur". Ērti arī piesaukt laiku, tā pārvirzot fokusu no jautājuma, kaut šķiet, ka tur ārā, kaut kur, tide is high šobrīd un tā jau ir laika kategorija. "Ērti" ir vēl viens mēģinājums iesmērēt saplēstu naudu.
Diena bija gāāra, un domu plūsma kompilē sevi ar atbalss kameras dienas raidījumu atkārtojumiem un d-nedēļas d-line vakara kakofonijas pārraidēm.
Dienas bija garas, un domas nomainījušās reizes trīs. Nezinu, kas šeit vairs aktuāls. Nevaru izsekot teksta bloku pārkārtojumiem. Teiksim, no piektdienas rindkopas, šodien palicis pāri
šī ir pateicības apraide visiem, kas mēģina man palīdzēt
rīmeiks
Tā nu, vasaras beigās es tupēju, ne tuvu rāmajam tītaram , tikai ļoti brūnās domās,
/un viņš visādi izlocīsies/
klašķinot patvertnes šifru. Shitstorms (piedodiet pāķisku anglēšanos) tobrīd gāzās tikai manās smadzenēs, ražojot seqvelus diezgan pieaugušiem cilvēkiem, ar nenozagtu ticamības momentu, – kas notiks, ja pārraus pirmo dambi, nezinu, varbūt pat arī otrais vēl neaizraus. Pielieto taču savu kalkulatoru, – tev neviltoti patīk microsoft excel. Min un max diapazons, un ja vēl iekārtojam datumu stabiņu, tad vienkārši kļūsti par mūku savlaicīgi, metereologs, ai-bio. Pilsētas lielākie optimisti, – tādu nebija, – tie sameklētu spainīti, solidaritātes pēc, lai nekaitinātu tos, kuri smeļ notek- un toi-toi ūdeņus, kas zemākajos pagalmos jau krājās līdz potītēm. Pārējie, neko. Pārbiedētām acīm, tīviņos rija seqvelus, un bīdīja ciet slēģus. Vienu jumu, tad nākamo, kā sīpolu. Viņu nami kļuva par Noasa šķirstiem. Viņi ticēja, jebkā, kādā vien formātā var par to domāt, mēģināt vibrēt. Ticēja par visu sīknaudu, kas kabatā. Vai tāpēc, ka viņiem vienkāršī nebija nekā cita, kā brīnuma un bezvēja nervu galos? Es gan zinu, ka viņi bija gatavi tikai exceļa dotajai, konkrētās situācijas amplitūdai. Jā, stāvēt vaļā acīm, ja pārrauj arī kritiskos dambjus. Viņi kļuva iepelēki no sagatavotības, kā viņiem šķita, – visam. Nu, visam, ko var paredzēt ekselis.
Un, iedomājieties, kā viņi spēja savienot š o s vienā:
• Ticību brīnumam, kas jau pārdzīvojusi "ticēšana aiz extr vajadzības" anālo fāzi;
• Bandīta nervus, ka krūze varētu saplīst blakus, un nesaistīti – citkārt, mīkstās situācijās izturēt, un spēt pateikt klusu, bet skaidri saklausāmu, sevi sargājošo "nē", nodrebot no nepierastās sajūtas;
• Iedvesmojošo narkopriverta grāmatas nosaukumu "Ne no kā nebaidies". /Gatis pārjautāja cik tieši es saprotot to nosaukumu/
• Manai morālei derēja viss – es biju gatavs pieņemt to, kas nāks, un arī lietot visu, kas nekaitē man vai citiem. Ar morāli te nekāda sakara.
Viņi to visu pārbaudīja uz mani, kā jau sapratāt.
Vasaras beigas, sensācijas te nav. Gluži parasti ar vairumu tā arī notiek, tikai še' pienestu uz paplātes, karaļa galvu. Arī, ja atentāti ir vispārzināma lieta.
"Ērti!", ienāca prātā ieraugot atnesto galvu. Mani indē, anestezē, pakļauj atkarībai, un padarīja vāju k o m f o r t s. Un te nu tu esi, atlauzis 3 mēnešu megakodienu, jau jūtam sevi izaugam pāri bailēm, pāri cilvēkiem kaitīgiem kompromisiem, pāri muļķībām, definējot atteikšanos no iznīcības, vēl neticošamām balstiņām vāri mani mēģinot apsaukt. Un šī stiprā, jauniegūtā cilvēka telefona numurs joprojām ir pierakstīts Ērtības kontaktos kā "call-boy". Vai dieniņ, kā es ņēmos sevi pārliecināt ar vispārējībām par cilvēka noklusējuma biasu uz komfortu un ērtībām. Nekas nelīdzēja. Karaļa čirkainā galva tā arī rēgojās no paplātes, un nerunājošā mute, šķiet, atkārtoja neskaitāmi, līdz es, neaptumšotu apziņu, bez viltus un spaidiem, atriju pa gabaliem atbildi. Testēju, patīk man tas vārds: "taustīju" sevi, vai tu pats atbildei tici. Nav gana labi. Vai esi tik gatavs, lai atceltu komforta abonementu prātā TĀ, ka neskrietu stabā par wys(ay)iwyg? No shit. Kā mēģinot norīt siekalas sausā mutē, kādā padsmitajā ģenerālmēģinājumā viņš izklausījas tik nomocījies, ka uzskatīju, ka varbūt tie arī ir visi viņa spēki to izrunāt. Cik neesmu ļauni smīnējis, ko "viņi” (citi) iesāktu, ja norubītu strāvu, ne jau uz dienu vai mēnesi. Pāvs vecs, tam skaistās spalvas bufetē aiz stikla. Nu, kopš toreiz es uzzināju, kas mani dara vāju.
Vēl nezināju, ka otrajā sezonā pratinās par sirdi. Un griba, prāts, piepūle, jebkas, nepalīdzēs – tas taču skaidrs. Garlaikotākie, ar labu atmiņu, atcerēsies, ka pirms kāda gada/diviem dēlam izstāstīju “grāmatu” kādās pāris stundās, – tu nevari iedot vairāk, nekā tev kabatās ir. Viņš izskatījās, un es sev izklausījos, ka vismaz ar viņu tas ir izrunāts caur uguni. (maziem maziem burtiem) Viņš tovakar dabūja visu, kas bija manās kabatās. Kā viltnieks un vienīgais bērns ģimenē (lasot G nostājā, "egoistisks”, "es, man" ir pietiekami attaisnojami ar tik gribēto brāļu, māsu neesamību), vienu monētu pieturēju sev, lai nepaliek tukšas kabatas. Tas taču vērdiņš, kas, kā dzirdēts, nekad nebeidzas.
* nē, šņabi&co es patiešām nedzeru
"tukšums visapkārt, ir tukšums.."
"un tagad pagriez pa.., pagriez pasauli"
Tik daudz ar jums šodien (tagad jau vakar pa dienu | aizvakar) runāju. Ar visiem tiem jums, kas spēj iebrist okeānā. Radio gan, domāju, nebija caurdzirdams no hermētiskā kokona, minūšu un trafika ekonomētāja. Ar laiku esmu secinājis, ka mani var uztvert. Tādi ir mani novērojumi, un tā pat ir teikuši. Bērnības grāmatā par āpsi Fridolīnu, viņš mācēja skaitīt "viens, divi, daudz". Vecā nauda, ka man nav iedalīts uztvērējs, īsti vairs netiek pieņemta. Es tiešām nevienu nedzirdu, bet tas ir tikpat ērti, kā gadiem uz skapja aizmirst pastiprinātāju, par kuru es tiešām biju aizmirsis. Ar piemēru par audiokārēm, man ticēsiet.
Ir visai jocīgs laiks "labais jau ir tur, un sliktais deg citur". Ērti arī piesaukt laiku, tā pārvirzot fokusu no jautājuma, kaut šķiet, ka tur ārā, kaut kur, tide is high šobrīd un tā jau ir laika kategorija. "Ērti" ir vēl viens mēģinājums iesmērēt saplēstu naudu.
Dienas bija garas, un domas nomainījušās reizes trīs. Nezinu, kas šeit vairs aktuāls. Nevaru izsekot teksta bloku pārkārtojumiem. Teiksim, no piektdienas rindkopas, šodien palicis pāri
rīmeiks
Tā nu, vasaras beigās es tupēju, ne tuvu rāmajam tītaram , tikai ļoti brūnās domās,
/un viņš visādi izlocīsies/
klašķinot patvertnes šifru. Shitstorms (piedodiet pāķisku anglēšanos) tobrīd gāzās tikai manās smadzenēs, ražojot seqvelus diezgan pieaugušiem cilvēkiem, ar nenozagtu ticamības momentu, – kas notiks, ja pārraus pirmo dambi, nezinu, varbūt pat arī otrais vēl neaizraus. Pielieto taču savu kalkulatoru, – tev neviltoti patīk microsoft excel. Min un max diapazons, un ja vēl iekārtojam datumu stabiņu, tad vienkārši kļūsti par mūku savlaicīgi, metereologs, ai-bio. Pilsētas lielākie optimisti, – tādu nebija, – tie sameklētu spainīti, solidaritātes pēc, lai nekaitinātu tos, kuri smeļ notek- un toi-toi ūdeņus, kas zemākajos pagalmos jau krājās līdz potītēm. Pārējie, neko. Pārbiedētām acīm, tīviņos rija seqvelus, un bīdīja ciet slēģus. Vienu jumu, tad nākamo, kā sīpolu. Viņu nami kļuva par Noasa šķirstiem. Viņi ticēja, jebkā, kādā vien formātā var par to domāt, mēģināt vibrēt. Ticēja par visu sīknaudu, kas kabatā. Vai tāpēc, ka viņiem vienkāršī nebija nekā cita, kā brīnuma un bezvēja nervu galos? Es gan zinu, ka viņi bija gatavi tikai exceļa dotajai, konkrētās situācijas amplitūdai. Jā, stāvēt vaļā acīm, ja pārrauj arī kritiskos dambjus. Viņi kļuva iepelēki no sagatavotības, kā viņiem šķita, – visam. Nu, visam, ko var paredzēt ekselis.
Un, iedomājieties, kā viņi spēja savienot š o s vienā:
• Ticību brīnumam, kas jau pārdzīvojusi "ticēšana aiz extr vajadzības" anālo fāzi;
• Bandīta nervus, ka krūze varētu saplīst blakus, un nesaistīti – citkārt, mīkstās situācijās izturēt, un spēt pateikt klusu, bet skaidri saklausāmu, sevi sargājošo "nē", nodrebot no nepierastās sajūtas;
• Iedvesmojošo narkopriverta grāmatas nosaukumu "Ne no kā nebaidies". /Gatis pārjautāja cik tieši es saprotot to nosaukumu/
• Manai morālei derēja viss – es biju gatavs pieņemt to, kas nāks, un arī lietot visu, kas nekaitē man vai citiem. Ar morāli te nekāda sakara.
Viņi to visu pārbaudīja uz mani, kā jau sapratāt.
Vasaras beigas, sensācijas te nav. Gluži parasti ar vairumu tā arī notiek, tikai še' pienestu uz paplātes, karaļa galvu. Arī, ja atentāti ir vispārzināma lieta.
"Ērti!", ienāca prātā ieraugot atnesto galvu. Mani indē, anestezē, pakļauj atkarībai, un padarīja vāju k o m f o r t s. Un te nu tu esi, atlauzis 3 mēnešu megakodienu, jau jūtam sevi izaugam pāri bailēm, pāri cilvēkiem kaitīgiem kompromisiem, pāri muļķībām, definējot atteikšanos no iznīcības, vēl neticošamām balstiņām vāri mani mēģinot apsaukt. Un šī stiprā, jauniegūtā cilvēka telefona numurs joprojām ir pierakstīts Ērtības kontaktos kā "call-boy". Vai dieniņ, kā es ņēmos sevi pārliecināt ar vispārējībām par cilvēka noklusējuma biasu uz komfortu un ērtībām. Nekas nelīdzēja. Karaļa čirkainā galva tā arī rēgojās no paplātes, un nerunājošā mute, šķiet, atkārtoja neskaitāmi, līdz es, neaptumšotu apziņu, bez viltus un spaidiem, atriju pa gabaliem atbildi. Testēju, patīk man tas vārds: "taustīju" sevi, vai tu pats atbildei tici. Nav gana labi. Vai esi tik gatavs, lai atceltu komforta abonementu prātā TĀ, ka neskrietu stabā par wys(ay)iwyg? No shit. Kā mēģinot norīt siekalas sausā mutē, kādā padsmitajā ģenerālmēģinājumā viņš izklausījas tik nomocījies, ka uzskatīju, ka varbūt tie arī ir visi viņa spēki to izrunāt. Cik neesmu ļauni smīnējis, ko "viņi” (citi) iesāktu, ja norubītu strāvu, ne jau uz dienu vai mēnesi. Pāvs vecs, tam skaistās spalvas bufetē aiz stikla. Nu, kopš toreiz es uzzināju, kas mani dara vāju.
Vēl nezināju, ka otrajā sezonā pratinās par sirdi. Un griba, prāts, piepūle, jebkas, nepalīdzēs – tas taču skaidrs. Garlaikotākie, ar labu atmiņu, atcerēsies, ka pirms kāda gada/diviem dēlam izstāstīju “grāmatu” kādās pāris stundās, – tu nevari iedot vairāk, nekā tev kabatās ir. Viņš izskatījās, un es sev izklausījos, ka vismaz ar viņu tas ir izrunāts caur uguni. (maziem maziem burtiem) Viņš tovakar dabūja visu, kas bija manās kabatās. Kā viltnieks un vienīgais bērns ģimenē (lasot G nostājā, "egoistisks”, "es, man" ir pietiekami attaisnojami ar tik gribēto brāļu, māsu neesamību), vienu monētu pieturēju sev, lai nepaliek tukšas kabatas. Tas taču vērdiņš, kas, kā dzirdēts, nekad nebeidzas.
* nē, šņabi&co es patiešām nedzeru