zivs - 25. Aprīlis 2022

jūs zinat, kas būs rīt? tā būs zivs leģendāro pohu pirmā diena. elle, melli velli nobāl, kad eju athodā. G bik redzēja 1/20 athodu. bija cits laiks. šo mani viņa vēl nav redzējusi tajos žūpošanas laikos.
stamina sarūk. nu norm, ja neguļ arī bez amf (guļ tikai 2 diennaktis no vietas pēc nedēļām), ēd 1x 2dienās, un (gandrīz) visu močī, kas jādara. 1/20 redzēja, jo ilgāk neizturēju, un "laipni pieteicos", kad bērnu ne īpaši varēja saskubināt pēc našķiem uz veikalu.
uzpīpēšu, tikko atgriezies, un turpināšu jau uz lielāka ekrāna

žēl, G nelasa cibu vispār. tad viņa redzētu vēl vairāk mani, kā jebkurš kas mani pazīst. un tas nebūtu man izdevīgi. taču šobrīd ir mans personīgais taimings, kad visiem kliedzu, - skatieties taču, es neesmu tas, ko jūs redzat. please please, skatieties uz manu seju, kas vispār nav atšķirama no perfekti izkoptās maskas. I mean really perfectly. ja kādu esmu redzējis vēl tā daram, viņš to dara perfekti, un es to pat nenojaušu. visām maskām kādā vietā var pamanīt kādu atlīmējušos maliņu.

pārsēdies pie lielāka ekrāna, pirmais, ir jāatzīst degjim, ko teicu arī G, izlasījis leitestus.
esmu apdirsies. viņš paņēma pāri visām kategorijām, nepieskaroties detaļām, tikai minimālas emocionālas atsauces, lai es vispār ierubītos. pat nocitēju viņai. sapratu visu, bet tādu ātrumu attīstīt ne tuvu nevaru.

backstorijs bija pārprasts mans konkrēts uzdirsiens, vnk besījoties scrollēt telefonā pilnīgas bezjēdzības. tie bija acis dedzinoši palagi, kam nevarēja izscrollēt cauri minūtēm, un kam nekad nepiekritīšu.

tā nebija cīņa, jo es par tādu uzzināju tikai šodien no leitestiem, jau aizmirsis par to sūdu, ko degjis poustēja. un ja mēs cīnītos, es zaudētu vienā setā.

nekāda naida, un ne jau tāpēc ka mani samočītu. redzēju drusku vairāk zem viņa virskārtas. un vispār nekāda naida – reāli izbesīja tavi pousti, degji.

pie G vispār neapstājos runāt, un bez lielības teicu, ka cibā ir daudz (ar atkāpi) jauki un mierīgi, sakārtoti, kā vēl pateikt – gudri cilvēki (es neesmu, neliekuļoju, un to jau tāpat redz), bet reti vēl kurš piš cibu kā zivs, degjis.

man vnk nemaksā par dzeršanu un rakstīšanu (kā es pie G uzlāpījies aizsapņojos, ka ir kas nodzer savu dzīvi, burtiski, bet uzraksta literatūru). arī ja maksātu, es nemāku pateikt vairāk par diviem teikumiem.

swimpis arī norm iepiš, bet man, snobam, tas pieleca tikai pēc Tārpu tējas.
jau esmu ē.b. komentējis, ka man skauda (bez nenovīdības) Joņeva Jelgava 94, jo izlasījis, domāju, nah, – tas ir vnk pierakstīt savas domas, nesamudrījot. vnk raksti kā cibā.

ēm, nav tik daudz iespējams izdzert, lai atlaistu, ka...
vnk par vēlu uzzināju, ka to man jāattīsta.
next būtu pavelties zem galda un vemt

/tie kas raksta, māk pateikt domas bez neskaitāmām iekavām un domuzīmēm/

satiku Mārtiņu. no rīta kareivīgs, saplaukšķināt rokas tikai ar Ukrainas sveicieniem uz lūpām, Krievijā ilgi nodzīvojušam zombim.
atnāca tikai vakarā, kad jau emo paguris, skatījos pulksteni uz autobusu.

kaut kāds pjans nogaidījiens, lai viņi ar G kā cilvēki apsveicinās, un tad urrā-patritots-gļēvukule ar skatienu apstiprināja, ka viss, lai tagad ir mūsu sasveicināšanās, nobremzējot roku, pirms izsaukties "slava Ukrainas varoņiem!". Šveiks uz šo pat nepavilktu, ar visu beigto haizivi, ko vadāt pūstošu, un vēl iekasēt par izrādi naudu.
viņš vairs nedomā neko par krieviju, neko par karu, neko kas neskar tiešo dzīvi. es to vnk noriju, jo sākt kašķi, ka "hui, tu kliedzi PAR putinu pirms 3 gadiem" vai tādā garā. nu, no rīta, kad domāju, drīz jābūt Mārtiņam, "trinu nažus – ies vaļā, jo es sākšu. zināju, ka viņš nolīdīs neitralitātē".

nezinu, kas bija viņam nāsīs, bet G brīžam drausmīgi smējās, brīzam izskatījās ļoti nogurusi, tad atkal sāka smieties un facepalmot.
aizrunājāmies līdz Trentam un tēva simboliem, un gandrīz kāpu viņiem virs pleciem, lai parādītu vietu video, kur Trentu dziedot vnk novelk no kājām, ar galvu uz leju..(un pārējais tajā video).

muļķīgi un nē, ka mūs ar Mārtiņu cilvēki ir bieži jaukuši. tik līdzīgas līnijas.
viņš saprata, kad es jau esot bez staminas, kliedzu "tu saproti!? kāds tas ir spēks!?" pilnībā piekrita – NIN tā dedzināja, un aizgūtnēm tulkoju tekstu Guntai no Perfect Drug. mēs ar Mārtiņu "dročījām atvērtām mutēm". Mārtiņš: "un tūlīt tās divas laumiņas ar visu uz paplātītes"
manu apbrīnu par Trenta ūberpričeni tiem laikiem (Head Like a Hole) noraidīja – man pašam esot bijušas psc tiem laikiem. jā, esmu stāstījis, bija nauda, izdoma, un frizieri mēdza nopūsties, pētot manu ideju skices. un reizēm, scary shitā noņēma apklāju, vai es nesākšu kliegt "wtf". nebija tik traki. Mārtiņš pārspīlēja, bet man, protams, patika, jo tolaik tiešām veltīju uzmanību arī izskatam – lai būtu kā neviens. šodien tas nav vispār nekas, un nekad nav bijusi tuvu tik iespaidīga, ka būtu pieminēšanas vērta. uz ielas gan skatījās, vēl pirms gadiem 6iem.

G netika no mums vaļā. to, ko viņa manā labā ir darījusi visu dzīvi, un nekas nav stāstīts vēl par šodienu, es rāvos prom – lūdzu, lai viņa beidzot atpūšas

Likām mierā G, un aiztināmies vienlaikus. Pavedu Mārtiņu gabaliņu ar taxi, un viņš turpināja aicināt – nu ja šonakt toč negribi, atbrauc rīt uz darbnīcu. Iestarpinājums: Mārtiņam ir daudz dots no vizuālā, krietni vairāk kā man, atšķirībā, es māku tehnoloģijas un protu to savu pseido labāk pārdot.

Es teicu, rīt, Mārtiņ, es miršu, un vēl pēctam kas sekos, es vnk nezinu, pat negribu domāt.

Kompis. Māja. Ej taču tu. Apmēram "atver acis", kaut ko līdzīgu Mārtiņš nopūtās.

Visi to nolasa. Magnolia pirms 4iem gadiem to pateica tieši tā, ļoti draudzīga padoma formātā: "no tevis nes pēc četrām sienām", lai es attaptos, un izkāptu dzīvē. Man nav dzīves, un tas ir pfff – gandrīz trends

oi bļāviens. jāsagatavo mājasdarbs. cibu, vismaz savu, es lasīšu pat mirstot. to jādara pirmdien. šodien, kad lasi, ir pirmdiena

ok. šis ieraksts nav, es apžēlojos par sevi

get out of my life,
get out of my head

laikam Savage Garden. vēl vienu saldu dziesmu no viņiem zinu. šī nav veltīta nevienam, vnk skan galvā, nekur, cik atceros, mēnešiem nedzirdēta.

next main story

ķipa main story.

rīts sākās ok. bija iespēja G pie gultas pienest kafiju. apguvu iemaņas pret tuvu cilvēku tikai sākot ar Lauru.

kko runājām, palīdzēju viņai darbos datorā, un lēnām sāka krāties 1/20 no athoda. bērns vispār nerādījās no istabas, jo kompis visu nomodu, un tā šoreiz bija pat labāk.
es G vnk izsūcu. viņa stipra ļoti. un tad nav vairs nekāds main story. es es kā es ko es.
– tu saproti, kā ir būt ir tikai sevī? [tēja] cibā teica [saistībā ar kaut kādu Pārupu], ka visas deviācijas vēl kaut kā ir novirzāmas (ļoti attāls atstāstījums), bet narcisisms ir bezcers." tas ir kaps. "vai tu to redzi manī? es neko citu neredzu."
– nu, hm, jā – es es es.. un es.
– un redzi, ka tādam nav iespējas turpināt, un nekad neesmu tieši apsvēris darīt sev galu (muļķojoties bērnībā neskaitās). bet tālāk nav kur. arī tās tabletes vasarā bija pjans risks pohujā, ticami pieļaujot, ka nenomiršu.

stundas manas enerģijas (manas! lūk) krišanās, un atkal savaldījumi. ļoti atvainošanās, ko viņai šobrīd nodaru, un atkal aizvelk "dziļajā sāgā".
es to neizturētu. es kliegdams izmestu tādu cilvēku ārā pa durvīm. kaut (gandrīz) nekad nekliedzu emocijās, un brutāla rīcība ir milzīgs retums (vēlāk pastāstīšu).

salāpījos, noklupis lejā viņiem pēc našķiem, un sev beidzot pēc spirta, un atgriezos saule. nekādi dzērāja pārspīlējumi. vnk smaidīju, un teicu līdzīgi "tu redzi, kāpēc esmu pie spirta piesiets", un visu uzmanību, nepārspīlētu labāko attieksmi, līdz brīdim.
tā, kā šīs nedēļas esmu piesiets, pirmo nedēļu pat neesot kodienā, vnk iedzēru ik vakaru. šādi nav bijis nekad. es alko tik labi pazīstu pa vīlēm, kā sevi var apčakarēt, gadiem, visus trikus. es vnk nezinu, kas notiek. ticiet dzērāja vārdiem Laughing my ass out – šis ir biku kaut kas cits. alkoholismu tas neatceļ, bet šis – nope. vienīgi alkoholisms tam laipni palīdz, un tur viņa loma šajā sviestā beidzas.

vēlāk, ērti iekārtojies dīvānā, sāku stāstīt visu slikto par sevi, ko viņa varētu uzzināt tikai no cibas. viņa atsala pēc stāsta par labu planšeti Laurai, jo brīžam cīnas par rēķinu savilkšanu, man nedodot viņiem ne kapeiku. vislaik parādi un sākums naudai brutāli tiek nodzerts.
manī bļ., ir jābeidz saskatīt labo. tas jāredz visiem. Vova man nav svarīgs, un tikai lai nesabojātu cilvēcīgas attiecības, es noklusēju, kas būtu pret viņa "vienīgā labā cilvēka" izpratni.
es nepiesakos ļaunumā, es no tā tieši atsakos, un nevaru vairs izturēt masku. mani tā smacē, un lai visi aizvēršas prom. G neaizvērsīsies, L arī nē. nu un ja. nav "nu un". es slāpstu nost tajā. bērnam to ļoti pārdomāti vajag redzēt (tik daudz, lai nesatraumētu. jau tāpat ir gana satraumēts. 14 gados tikai monitors, nothing. čellu šodien gan esot spēlējis. nezinu, kā nedzirdēju).
nu, visiem varbūt nevajag mani redzēt fullscreenā. uzliks man citu, daudz briesmīgāku masku, mani knapi pazīstot.

tā nomocīt savu cilvēku, jo vnk nerakstīju cibā. ciba, negribēti, ir manu emociju miskaste. tādā veidā necieš tuvie. es cibu dievinu, vnk zinu, ka visiem tie ir anonīmi palagi, arī tiem, kas pazīst mani irl.

šovakar G virtuvē iedomājos randomā, ka (ar lielām sāpēm. tālāk nedomāju) būtu jānogriež mēle. bet tad problēma – arī pirksti.
ta hui. visu šodien varēja paspēt apgriezt ar sabojātu, lēnu disku. truli klasteri

vienīgais, ko var šādā situācijā, ir nevis "p$%ui", bet tas, ko varēju uz brīdi ievilkt plaušās, tikko uzlāpījies.
ar saprātu iesmaidīt, un uzlikt nikolaju. atlaist vaļā ciešanas, jo TĀS ir uzslāņojums.
caur ciešanām es attālinos no urlas, vnk tupa prātiņa, kas nu jau degradējies un spēlē soli turp un atpakaļ. apstāties? to nē, bet tas velk uz psiheni – palikt neizejamā aplī. degradācija. tas mani vismazāk satrauc no notiekošā, jo maska ir cool pieslīpēta un viss ārēji labi strādā.

par manu brutalitāti.

biju pārradies no rīta mājās. mamma jau bija pēc insulta. labi nojāņojis ar meiteni, un tikai gribu mieru, drīz iet pagulēt.
zvans bombī durvis ārā, nesagaidot pat mirkli pēc pirmā kling-klang. normāli pārsteigts, – kas? kas ir tik extreme?

atveru. divas tantes kaut ko nober steigā. ja apsveicinājās ar mani, tad vismaz tas nebija saklausāms. mani, ne gluži tukšu vietu, ne gluži kaut kādu apejamu objektu, neņem vērā. tik daudz paspēju saklausīt, ka pie mammas. nu ok, ļoti dīvains priekšnesums, bet aizeju savā istabā.
kā sātans sadzīts cūkās (lai piedod viena, nu jau aizgājusī) – "J. asinis!", un kliedz un "burās". iegāju pie mammas jau acīm ieštirītām (no high, vnk no čuja, ka kkas konkrēti nav ok). stāv virs mammas galvas un tik "zvetē". mamma ierāvusies, apjukusi zem segas.
– mammu (satraukts jautāju), Tev viss labi? tas ir kārtībā?
piegāju starp viņām, cieši viņai klāt. drusku pārspīlējot, mani gandrīz aizgrūda prom. kā nešķīsteni norāja, ko es vispār saprotot, viņas D. lūdzot par mammu. neatceros, kā saruna aizvirzījās, bet viena sāka skaļi saukt, ka VIŅA IR MĀCĪTĀJA, un "es vispār nerubīju drēbi", un lai paturu muti. pēc pāris teikumiem, tās sievietes izvērsās tādā agresijā, ka es palūdzu viņas nekavējoties doties prom.
nē. kliegšana, bļaušana. "ko tu esi salietojies?" (neko tādu, nodomāju. pa nakti vīnu, un noslēgumā mazu kāsīti). es pārgāju ahuja fāzē, un grābu ar spēku, pats klibs būdams, aiz piedurknes abas, un vilku uz durvīm. (jau mirusī) tantiņa pat paklupa.
vēl visādi, ne gluži lamuvārdi. tālāk nebija jārāda durvis.
mammuks neko. pārbijusies, bet, redz', ja nāk ar D. vārdu uz lūpām, tad jau viss ok.

ar viņām tieši nesaistītas mammas kristīgās draudzenes man vēlāk atvainojās, ka tas ir psc, un tas nebija norm.
bet mani par pilnu rubli nekad neņem, anyway.
krusta karus vairs neizvēršam (agrāk degu rādīt pretī, kā es redzu, un risināt jautājumus ne pa vienīgajām viņām zināmajām sektas sliedēm). jo vienreiz trāpījās manā kodienā, un labi iederējās labi papļāpāt. ne pierādīt man neesošo taisnību, bet nenogrieztā mēle izlīdzināja, ka viņas negrib vairs mani "viņu vienīgajā pareizajā virzienā" vilkt. piecieš kā cilvēku, "kas vēl nav nonācis pie D."

un šaize šīs nedēļas, ticami, ka tāpēc, ka nespēju lūgt. arī tā nav bijis tik ilgu laiku, cik vairs neko nesaprotu. lūgšanas strādā. reāli strādā, bet tad ir tajās jāpiedalās. starp pāli, darbiem un dažbrīd amf, piedalīties lūgšanās, ir jābūt māsteram. tukšas acis, tukša vieta. Dievs ir omnipresent. cilvēkam ir jāpakustās. šī kopija ir drusku uzkārusies.

vakara stāstiņi maziem maziem bērniem, ne cibai, kur to visu sen zina, vai daļai, kas cīnās ar vējdzirnavām

tik pjans jau, ka stāstu cibai bulšitu (nope, melots nav nekas, ko rakstīju, bet bulšitu). kāpēc man to vajag?
stulbs, tāpēc.

nu neiztaisnosi tu savu jau totāli deformēto karkasu ar lūgšanām, bet tas ir vienīgais ONLY-NIN, haha, ceļš. only. visi ir deformēti. kāds lētums to teikt. vnk beidz sevi grūst bedrē. tas IR vienīgais, kā var slāpēt tārpus prātā

check-in at ciba.
no dying, just doin

ar ko sākas "doing". ar zvanu L tētim, un Dies dod, lai rīt arī nosūtu.
atvērt epastus, ignore uz draudiem, vnk izlasīt tikai darbus un izdarīt tos nieciņus.

kaut kas maindsetā, pēc vakardienas veļas mašīnas, ir druku pavirzījies