25.. Apr, 2022 | 05:31
par manu brutalitāti.
biju pārradies no rīta mājās. mamma jau bija pēc insulta. labi nojāņojis ar meiteni, un tikai gribu mieru, drīz iet pagulēt.
zvans bombī durvis ārā, nesagaidot pat mirkli pēc pirmā kling-klang. normāli pārsteigts, – kas? kas ir tik extreme?
atveru. divas tantes kaut ko nober steigā. ja apsveicinājās ar mani, tad vismaz tas nebija saklausāms. mani, ne gluži tukšu vietu, ne gluži kaut kādu apejamu objektu, neņem vērā. tik daudz paspēju saklausīt, ka pie mammas. nu ok, ļoti dīvains priekšnesums, bet aizeju savā istabā.
kā sātans sadzīts cūkās (lai piedod viena, nu jau aizgājusī) – "J. asinis!", un kliedz un "burās". iegāju pie mammas jau acīm ieštirītām (no high, vnk no čuja, ka kkas konkrēti nav ok). stāv virs mammas galvas un tik "zvetē". mamma ierāvusies, apjukusi zem segas.
– mammu (satraukts jautāju), Tev viss labi? tas ir kārtībā?
piegāju starp viņām, cieši viņai klāt. drusku pārspīlējot, mani gandrīz aizgrūda prom. kā nešķīsteni norāja, ko es vispār saprotot, viņas D. lūdzot par mammu. neatceros, kā saruna aizvirzījās, bet viena sāka skaļi saukt, ka VIŅA IR MĀCĪTĀJA, un "es vispār nerubīju drēbi", un lai paturu muti. pēc pāris teikumiem, tās sievietes izvērsās tādā agresijā, ka es palūdzu viņas nekavējoties doties prom.
nē. kliegšana, bļaušana. "ko tu esi salietojies?" (neko tādu, nodomāju. pa nakti vīnu, un noslēgumā mazu kāsīti). es pārgāju ahuja fāzē, un grābu ar spēku, pats klibs būdams, aiz piedurknes abas, un vilku uz durvīm. (jau mirusī) tantiņa pat paklupa.
vēl visādi, ne gluži lamuvārdi. tālāk nebija jārāda durvis.
mammuks neko. pārbijusies, bet, redz', ja nāk ar D. vārdu uz lūpām, tad jau viss ok.
ar viņām tieši nesaistītas mammas kristīgās draudzenes man vēlāk atvainojās, ka tas ir psc, un tas nebija norm.
bet mani par pilnu rubli nekad neņem, anyway.
krusta karus vairs neizvēršam (agrāk degu rādīt pretī, kā es redzu, un risināt jautājumus ne pa vienīgajām viņām zināmajām sektas sliedēm). jo vienreiz trāpījās manā kodienā, un labi iederējās labi papļāpāt. ne pierādīt man neesošo taisnību, bet nenogrieztā mēle izlīdzināja, ka viņas negrib vairs mani "viņu vienīgajā pareizajā virzienā" vilkt. piecieš kā cilvēku, "kas vēl nav nonācis pie D."
un šaize šīs nedēļas, ticami, ka tāpēc, ka nespēju lūgt. arī tā nav bijis tik ilgu laiku, cik vairs neko nesaprotu. lūgšanas strādā. reāli strādā, bet tad ir tajās jāpiedalās. starp pāli, darbiem un dažbrīd amf, piedalīties lūgšanās, ir jābūt māsteram. tukšas acis, tukša vieta. Dievs ir omnipresent. cilvēkam ir jāpakustās. šī kopija ir drusku uzkārusies.
vakara stāstiņi maziem maziem bērniem, ne cibai, kur to visu sen zina, vai daļai, kas cīnās ar vējdzirnavām
biju pārradies no rīta mājās. mamma jau bija pēc insulta. labi nojāņojis ar meiteni, un tikai gribu mieru, drīz iet pagulēt.
zvans bombī durvis ārā, nesagaidot pat mirkli pēc pirmā kling-klang. normāli pārsteigts, – kas? kas ir tik extreme?
atveru. divas tantes kaut ko nober steigā. ja apsveicinājās ar mani, tad vismaz tas nebija saklausāms. mani, ne gluži tukšu vietu, ne gluži kaut kādu apejamu objektu, neņem vērā. tik daudz paspēju saklausīt, ka pie mammas. nu ok, ļoti dīvains priekšnesums, bet aizeju savā istabā.
kā sātans sadzīts cūkās (lai piedod viena, nu jau aizgājusī) – "J. asinis!", un kliedz un "burās". iegāju pie mammas jau acīm ieštirītām (no high, vnk no čuja, ka kkas konkrēti nav ok). stāv virs mammas galvas un tik "zvetē". mamma ierāvusies, apjukusi zem segas.
– mammu (satraukts jautāju), Tev viss labi? tas ir kārtībā?
piegāju starp viņām, cieši viņai klāt. drusku pārspīlējot, mani gandrīz aizgrūda prom. kā nešķīsteni norāja, ko es vispār saprotot, viņas D. lūdzot par mammu. neatceros, kā saruna aizvirzījās, bet viena sāka skaļi saukt, ka VIŅA IR MĀCĪTĀJA, un "es vispār nerubīju drēbi", un lai paturu muti. pēc pāris teikumiem, tās sievietes izvērsās tādā agresijā, ka es palūdzu viņas nekavējoties doties prom.
nē. kliegšana, bļaušana. "ko tu esi salietojies?" (neko tādu, nodomāju. pa nakti vīnu, un noslēgumā mazu kāsīti). es pārgāju ahuja fāzē, un grābu ar spēku, pats klibs būdams, aiz piedurknes abas, un vilku uz durvīm. (jau mirusī) tantiņa pat paklupa.
vēl visādi, ne gluži lamuvārdi. tālāk nebija jārāda durvis.
mammuks neko. pārbijusies, bet, redz', ja nāk ar D. vārdu uz lūpām, tad jau viss ok.
ar viņām tieši nesaistītas mammas kristīgās draudzenes man vēlāk atvainojās, ka tas ir psc, un tas nebija norm.
bet mani par pilnu rubli nekad neņem, anyway.
krusta karus vairs neizvēršam (agrāk degu rādīt pretī, kā es redzu, un risināt jautājumus ne pa vienīgajām viņām zināmajām sektas sliedēm). jo vienreiz trāpījās manā kodienā, un labi iederējās labi papļāpāt. ne pierādīt man neesošo taisnību, bet nenogrieztā mēle izlīdzināja, ka viņas negrib vairs mani "viņu vienīgajā pareizajā virzienā" vilkt. piecieš kā cilvēku, "kas vēl nav nonācis pie D."
un šaize šīs nedēļas, ticami, ka tāpēc, ka nespēju lūgt. arī tā nav bijis tik ilgu laiku, cik vairs neko nesaprotu. lūgšanas strādā. reāli strādā, bet tad ir tajās jāpiedalās. starp pāli, darbiem un dažbrīd amf, piedalīties lūgšanās, ir jābūt māsteram. tukšas acis, tukša vieta. Dievs ir omnipresent. cilvēkam ir jāpakustās. šī kopija ir drusku uzkārusies.
vakara stāstiņi maziem maziem bērniem, ne cibai, kur to visu sen zina, vai daļai, kas cīnās ar vējdzirnavām