25.. Apr, 2022 | 01:52
satiku Mārtiņu. no rīta kareivīgs, saplaukšķināt rokas tikai ar Ukrainas sveicieniem uz lūpām, Krievijā ilgi nodzīvojušam zombim.
atnāca tikai vakarā, kad jau emo paguris, skatījos pulksteni uz autobusu.
kaut kāds pjans nogaidījiens, lai viņi ar G kā cilvēki apsveicinās, un tad urrā-patritots-gļēvukule ar skatienu apstiprināja, ka viss, lai tagad ir mūsu sasveicināšanās, nobremzējot roku, pirms izsaukties "slava Ukrainas varoņiem!". Šveiks uz šo pat nepavilktu, ar visu beigto haizivi, ko vadāt pūstošu, un vēl iekasēt par izrādi naudu.
viņš vairs nedomā neko par krieviju, neko par karu, neko kas neskar tiešo dzīvi. es to vnk noriju, jo sākt kašķi, ka "hui, tu kliedzi PAR putinu pirms 3 gadiem" vai tādā garā. nu, no rīta, kad domāju, drīz jābūt Mārtiņam, "trinu nažus – ies vaļā, jo es sākšu. zināju, ka viņš nolīdīs neitralitātē".
nezinu, kas bija viņam nāsīs, bet G brīžam drausmīgi smējās, brīzam izskatījās ļoti nogurusi, tad atkal sāka smieties un facepalmot.
aizrunājāmies līdz Trentam un tēva simboliem, un gandrīz kāpu viņiem virs pleciem, lai parādītu vietu video, kur Trentu dziedot vnk novelk no kājām, ar galvu uz leju..(un pārējais tajā video).
muļķīgi un nē, ka mūs ar Mārtiņu cilvēki ir bieži jaukuši. tik līdzīgas līnijas.
viņš saprata, kad es jau esot bez staminas, kliedzu "tu saproti!? kāds tas ir spēks!?" pilnībā piekrita – NIN tā dedzināja, un aizgūtnēm tulkoju tekstu Guntai no Perfect Drug. mēs ar Mārtiņu "dročījām atvērtām mutēm". Mārtiņš: "un tūlīt tās divas laumiņas ar visu uz paplātītes"
manu apbrīnu par Trenta ūberpričeni tiem laikiem (Head Like a Hole) noraidīja – man pašam esot bijušas psc tiem laikiem. jā, esmu stāstījis, bija nauda, izdoma, un frizieri mēdza nopūsties, pētot manu ideju skices. un reizēm, scary shitā noņēma apklāju, vai es nesākšu kliegt "wtf". nebija tik traki. Mārtiņš pārspīlēja, bet man, protams, patika, jo tolaik tiešām veltīju uzmanību arī izskatam – lai būtu kā neviens. šodien tas nav vispār nekas, un nekad nav bijusi tuvu tik iespaidīga, ka būtu pieminēšanas vērta. uz ielas gan skatījās, vēl pirms gadiem 6iem.
G netika no mums vaļā. to, ko viņa manā labā ir darījusi visu dzīvi, un nekas nav stāstīts vēl par šodienu, es rāvos prom – lūdzu, lai viņa beidzot atpūšas
atnāca tikai vakarā, kad jau emo paguris, skatījos pulksteni uz autobusu.
kaut kāds pjans nogaidījiens, lai viņi ar G kā cilvēki apsveicinās, un tad urrā-patritots-gļēvukule ar skatienu apstiprināja, ka viss, lai tagad ir mūsu sasveicināšanās, nobremzējot roku, pirms izsaukties "slava Ukrainas varoņiem!". Šveiks uz šo pat nepavilktu, ar visu beigto haizivi, ko vadāt pūstošu, un vēl iekasēt par izrādi naudu.
viņš vairs nedomā neko par krieviju, neko par karu, neko kas neskar tiešo dzīvi. es to vnk noriju, jo sākt kašķi, ka "hui, tu kliedzi PAR putinu pirms 3 gadiem" vai tādā garā. nu, no rīta, kad domāju, drīz jābūt Mārtiņam, "trinu nažus – ies vaļā, jo es sākšu. zināju, ka viņš nolīdīs neitralitātē".
nezinu, kas bija viņam nāsīs, bet G brīžam drausmīgi smējās, brīzam izskatījās ļoti nogurusi, tad atkal sāka smieties un facepalmot.
aizrunājāmies līdz Trentam un tēva simboliem, un gandrīz kāpu viņiem virs pleciem, lai parādītu vietu video, kur Trentu dziedot vnk novelk no kājām, ar galvu uz leju..(un pārējais tajā video).
muļķīgi un nē, ka mūs ar Mārtiņu cilvēki ir bieži jaukuši. tik līdzīgas līnijas.
viņš saprata, kad es jau esot bez staminas, kliedzu "tu saproti!? kāds tas ir spēks!?" pilnībā piekrita – NIN tā dedzināja, un aizgūtnēm tulkoju tekstu Guntai no Perfect Drug. mēs ar Mārtiņu "dročījām atvērtām mutēm". Mārtiņš: "un tūlīt tās divas laumiņas ar visu uz paplātītes"
manu apbrīnu par Trenta ūberpričeni tiem laikiem (Head Like a Hole) noraidīja – man pašam esot bijušas psc tiem laikiem. jā, esmu stāstījis, bija nauda, izdoma, un frizieri mēdza nopūsties, pētot manu ideju skices. un reizēm, scary shitā noņēma apklāju, vai es nesākšu kliegt "wtf". nebija tik traki. Mārtiņš pārspīlēja, bet man, protams, patika, jo tolaik tiešām veltīju uzmanību arī izskatam – lai būtu kā neviens. šodien tas nav vispār nekas, un nekad nav bijusi tuvu tik iespaidīga, ka būtu pieminēšanas vērta. uz ielas gan skatījās, vēl pirms gadiem 6iem.
G netika no mums vaļā. to, ko viņa manā labā ir darījusi visu dzīvi, un nekas nav stāstīts vēl par šodienu, es rāvos prom – lūdzu, lai viņa beidzot atpūšas