zivs - 9. Aprīlis 2022

Cassie Raptor ir hot. Uzzināju par viņu no leitestiem. Paklausījos. Ja grib notrešot domas, ļoti labi. Arī ļoti glīta meitene.
Var izskatīties cruel, un tas ir līdzīgi kā Dogs don't wear pants – vakaros salonā pilda sado lomu, dienā ar atdevi strādā par rehabilitologu. Naktīs iet uz members-only klubu, kur jebkurš var izdejot sāpes, sev saprotamā veidā. Vnk dzīvs cilvēks.
Iemācīties SEVI nežēlot. Tas ir asmens, uz kura jābalansē, starp "nejust vispār" un "būt dzīvam (ak Dievs, dod par to citu, Savu izpratni. šī neder. miljons reižu 0 = 0)".

filma jau šeit bijusi pieminēta. šņukstēju uz filmas beigām, cik ļoti trāpīja. Dogs don't wear pants

vai man kādam kas jāskaidro? nē. paturēt to sevī. tas nav [..].
cits spēlē klavieres, lai nesajuktu prātā.

šis, vnk lai vēl uz mirkli attālinātu izdarīt stundas, divu darbu. šovakar patveros mazos mierinājumos.
darbs gan pats ir efektīvs patvērums, citās naktīs

Hotel California būs, manās salūzušajās austiņās (mono, prāts pa šiem mēnešiem iemācījies tulkot stereo). Jau dzirdu prātā. Sajūsmā.

Lauras tētis teica, ka tajā esot neiedomājami sarežģīta ģitārspēle. Esot jābūt nenormālam pro, lai to spētu nospēlēt

Un tu arī esi pro, salūzis pro. Mono. Kaut apjēdzu, ka no Adobes, ko ikdienā lietoju, zinu tikai basic – tas softs ir ļoti attīstījies, kopš sāku, un šarmēju tikai ar spēju visu novest līdz labam rezultātam, softu knapi pārzinot.

Kad sāku stādīt graf dizaina kursu programmu, ko pasniegšu audzēkņiem basic līmenī, labi izkristalizējās, ka no Photoshop vispār neko nejēdzu, gandrīz neciešu pikseļgrafiku, jo tur nav 0,001 mm precizitātes iespēju, un trakākais, ka ir ļoti daudz jaunu fīču, ko tupa nezinu, bet basic pavilks. Vektorprogrammas gan man patīk. Tur ir iespējama precizitāte, perfekcionisms, un patīk, iedziļinos, meklēju internetos.
PAB ļoti raksturīgi – māja var būt kā misene (šobrīd gan izberzta spodra, un pats jau laiku uzturu sevi neticami sakoptu), bet attieksmē perfekcija.
/K. Simanoviča skaidrojums par PAB/
Atkāpei – man bija jābūt pilnīgi traumētam kā PAB, bet ir tikai daļa no pazīmēm. Oi, nesāc. Noīsini, ka esi vnk veiksmīgs.

Mierina, ka pieredzēju pāris graf dizainerus, kurus redzēju daram iespaidīgus darbus, bet vēl mazāk jēdz no softa nekā es. Ķip ir vai nav, ne softs. Tā taču visur, ne tikai šajā vienā nišā.

gribēju UPD, bet te jauns chapter. citāts


UPD. Man teikuši tik daudz labu, ka neesmu kļuvis iedomīgs, bet tas spējis sevi aizsargāt pret sevi. Darbā viduvējība, ko es labi saprotu. Toč nekas īpašs. Liels dzinējs, ar kūtru degvielas padevi.

Tieši tā teica viens no x-reizes laba teicējiem, pienācis klāt "dot padomu": tev ir ļoti jaudīgs dzinējs (izteiksmē, gandrīz kā retums), bet nav atbilstošas degvielas. Apmēram tādiem vārdiem. Tobrīd viņa (attiecībām neitrāla persona) bija redzējusi mūs vairākas reizes kopā ar G savā klubā, un tad reiz to pienāca pateikt. Visi teica, visi teica.. Visi redzēja un teica. Pats zināju. Inertia creeps, moving up slowly
G mani neatlaida, kaut mūsu draugi "gandrīz sita viņai pa rokām" visu redzot – lai atlaiž. Viņai Rīgā bija tikai mani draugi, kurus viņa, būdama ļoti sakarīgs cilvēks, adaptēja, un tie tiešām bija arī viņas draugi. Kad G un "klostera draudzene" tobrīd vārdā Laura, paņēmušas manu auto (jo negribēju piedalīties – dzēru vai šņaucu, vai atgāju), aizpērās uz G laukiem, G mamma nodomāja, ka viņas ir pāris un traki sabijās. Varēja sēdēt miņukos uz haubes, iedegušām kājām, pīpēt, smieties, apķerties. "klostera Laura" vislaik provocēja. Viņa neko nelietoja, bet bija kā uz drogas – pilnīgi brīva, dejot, negulēt naktīm līdzi dopingotiem ballētājiem, priecāties. Gandrīz bez robežām. Nebaidījās iet cauri maskačkai nakts vidū, un runāt ar satiktiem urlām tā, ka urlas smaida un draudzīgi atvadās. Iet turienes pagraba kafē vnk iedzert piparmētru tēju, man vnk norijot siekalas, jo es mūžam tur naktī nelīstu, bet jāsaņemās, jāpārvar mīziens.
Ar laiku es sapratu, ka ar viņu kopā nekas nedraud, kas citādi tā nebūtu. Dievs bija reāls "jumts", bet viņai, un tiem, kas ir viņai līdzās.

Noslēdzās ar to, ka viņa pasūtīja laicīgo pasauli nah. Tik ļoti, ka nekas viņai šeit neder, kā vien nodoties pilnībā.
Un tiem nabadziņiem robotiņiem (domāts ctulhu, bez apvainojuma, tikai piemērs), kam biti uzkrāti 1000x vairāk, nekā piemēram man, nav sasniedzams tas level, ka attālināti lasa notikumus, par kuriem neesmu stāstījis. Viņai vnk atnāk aptuvens wacaps.
Vienalga, kad viņa bija atbraukusi uz Rīgu, es redzēju cilvēku, jo no cilvēka šeit patverties nevar. Viņa, visdroši, samazināja savu ātrumu, lai es spētu pabūt ar viņu, komunicēt. Viņa redzēja arī TO (kas mani dziedēs), un drīz es satiku LV Lauru.

Pats es kā mantiņa – ņemams, paturams, dodams.

Čo za nah? Tad ir vai nav?

Tieši "klostera Laura" man 2000 pateica, vienīgā, capslockā, kad prāts spēja paņemt visu, vizinoties kopā, man amf kurā tur dienā. Nē, ar G tev nebūs, jūs esat ļoti dažādos virzienos. Atbrīvo sevi. Es tik atviegloti nopūtos, un uzsprāgu reizē. Tas bija apvērsums. Man aces gāja riņķē. Vienlaikus draugs uzbruka un piekāva, sitot ar rokās turētu zābaku, vienīgais, vienu reizi dzīvē. It kā es pišot viņa draudzeni. Man viņa pat tuvu nebija pievilcīga, diespas. Pat nedomāju draugu meiteņu kategorijās. Viņš redzēja daudz. Arī bija teicis, nedzersi, tiksi prom no G. Tas pats, kurš uz skābes redzēja manī četrus. Visi redzēja, kas notiek. Viņš redzēja tikpat spilgti kā Grieķijas Laura, tikai greizajos skābes spoguļos, un izteiksme bija sist, lai maucu prom. Prāts viņam projicēja to kā krāpšanu. Citādi viņš to laikam nespēja pateikt.
Tālāk auto vadīja GR Laura, jo uz amf kauli tik trausli, ka vnk ar roku vadīts kerzas uzsitiens pa celi, to salauza. Man sākumā vnk drusku sāpēja un piekliboju, atvelkoties līdz mašīnai.

Dziedēju celi, mēnesi. GR Laura vislaik bija blakus, pie mums ar G, un likās, viss šobrīd mainās, tikai G vēl nezina. Daudzmaz sadzija un aizbraucu nah, no visa, no G, no drogām, ar 100 Ls kabatā, uz Norvēģiju, nezinot, ko es tur darīšu, pirms tam 50 notriecot Pulkvedī no pieejamās naudas. Dieva klātbūtne mani reāli pavadīja visu to laiku kalnos. Stāstīt bulšits un gari.

Bet tas, ko es izdarīju atgriezies.. No lidostas atbraucu pie G, jo tik ļoti negribējās pie mammas. Nauda zero, ne santīma, braucu autobusā pa zaķi. Uzņēma sirsnīgi un satraukti priecīga. Arī es, ļaudamies, ka tā ir. Un drīz palūdzu man nopirkt alko. Ienāca čoms, vnk ciemos, un man neprasot, vnk ielika saujā ecstasy.

Whole story

UPD. vēlāk atbraucu pie drauga mājas (pritons vecāķos), nesen noņemtu ģipsi. viņš iznāca ārā. nekāpu ārā, pasniedzu viņam rozes un noskūpstīju uz vaiga.
tas bija dīvaini mums abiem. viņam tiešām es rūpēju.
džeks gadus vēlāk netieši sauca palīgā, un murmināja jau psihs, ka trepes ir līdz, bet draugi nepalīdz.
tur neko nevarēju darīt, tāpat kā tagad Ukrainai.
viņš nojūdzās. pilnībā. domāja ļoti daudz, un skābe viņu aiznesa nahui. nespēja vairs to uzņemt, ko saprot.
dzīvo vecāku vidzemes mājās. neesot komunicējams.
guli ērti, Armand, un ļoti labi, ka nedomā

tikai uz brīdi, kamēr tikko atnākušais bērns pie vecmammas vēl runājas.

We share the lost. Dziesma, ar ko beidzās Dogs don't wear the pants. Nekad neesmu meklējis webā, un atceros no vienas reizes filmas skatīšanās, pilnībā.

veikalā teica, pisec tev ir veselība, redzot manu groziņu. jā, man ir fckn tērauds, ja ne tas, ka man ir tikai viens zobs augšlūpā, mantojums no tēva. pārējais ir Dieva palīdzība nenonākt pie misenes jau 2013

viss. pārējais vakars mīļajam puisim, lai nesajustu neko lieku sev manā draivā

puika gribēja vannu. viņam mājās tikai duša. tikmēr gatavošu ēst. aizmirsu laicīgi vistu atkausēt.

jautāja par progresu Borderlands. interesē, bet pēc jautājuma nofokusēju, ka pēc 3. aprīļa neko vairs nav gribējies. it kā nejūtu neko, bet līdz vakardienas iedzeršanai biju sastindzis. nē, es neesmu tāds empāts, bet biju paralizēts. man draudošās lokālās figņas vispār nekas nav. neiedomājies to pašu sliktāko (es nedomāju un neskatos, bet tas neizzūd), tikai ka tavas mājas ir drupās, tev nav kompjūtera, un viss kas ir, ir mugurā, mamma savā stāvoklī kaut kur pansionātā. tu esi uz ielas, ar spieķi, nekur tu nevari ātri tikt. apkārt redzot neizmisušus cilvēkus. viņi pieņem, un dzīvo. tas ir pats pats mazākais.
un pirms iedzeršanas, saproti, ka tas nepāries, pat kad beigsies(?). vnk jāmodificē sevi vēl downscale. pieņemt, ka nevarēsi būt laimīgs, pat ja sakārtosi sevi. aizmirsīsies, aprīsi, man excelis saka.

piemēroju uz sevi, un negribu to. bet cits, ka tas notiek, nu un ja ne ar mani.
puika gan mazāk depresīvs. pirmajās kara dienās teica "bet papu, tas taču notiek visu laiku kaut kur". true

we're not here. it's not happening.
kill the radiohead, depression monsters.
vemt tikai no tā, ka esmu to ķipa inteliģento urlu grupu dzīvē dzirdējis.
ej karo Ukrainā, tom jork, un beidz vienreiz īdēt. labi pērk tavu lēto depresiju. tā nav māksla, tā ir nauda. kaut sākumā bija māksla. sūds tāds. miskaste

pamatots viedoklis. pirmo reizi braucot pie psihiatra 2016, dragāju austiņās radiohead, un viņi vilka tikai dziļāk bedrē. man to laikam vajadzēja. pārdeva indi, lai arī par mūziku esmu maksājis tikai dažas reizes, un tikai LV bandām. vienīgo ārzemju - Dido, ko uzdāvināju G, jo viņas ir vizuālas kopijas, pat viena dzimšanas gada, un abiem patīk