9.. Apr, 2022 | 10:38
gribēju UPD, bet te jauns chapter. citāts
UPD. Man teikuši tik daudz labu, ka neesmu kļuvis iedomīgs, bet tas spējis sevi aizsargāt pret sevi. Darbā viduvējība, ko es labi saprotu. Toč nekas īpašs. Liels dzinējs, ar kūtru degvielas padevi.
Tieši tā teica viens no x-reizes laba teicējiem, pienācis klāt "dot padomu": tev ir ļoti jaudīgs dzinējs (izteiksmē, gandrīz kā retums), bet nav atbilstošas degvielas. Apmēram tādiem vārdiem. Tobrīd viņa (attiecībām neitrāla persona) bija redzējusi mūs vairākas reizes kopā ar G savā klubā, un tad reiz to pienāca pateikt. Visi teica, visi teica.. Visi redzēja un teica. Pats zināju. Inertia creeps, moving up slowly
G mani neatlaida, kaut mūsu draugi "gandrīz sita viņai pa rokām" visu redzot – lai atlaiž. Viņai Rīgā bija tikai mani draugi, kurus viņa, būdama ļoti sakarīgs cilvēks, adaptēja, un tie tiešām bija arī viņas draugi. Kad G un "klostera draudzene" tobrīd vārdā Laura, paņēmušas manu auto (jo negribēju piedalīties – dzēru vai šņaucu, vai atgāju), aizpērās uz G laukiem, G mamma nodomāja, ka viņas ir pāris un traki sabijās. Varēja sēdēt miņukos uz haubes, iedegušām kājām, pīpēt, smieties, apķerties. "klostera Laura" vislaik provocēja. Viņa neko nelietoja, bet bija kā uz drogas – pilnīgi brīva, dejot, negulēt naktīm līdzi dopingotiem ballētājiem, priecāties. Gandrīz bez robežām. Nebaidījās iet cauri maskačkai nakts vidū, un runāt ar satiktiem urlām tā, ka urlas smaida un draudzīgi atvadās. Iet turienes pagraba kafē vnk iedzert piparmētru tēju, man vnk norijot siekalas, jo es mūžam tur naktī nelīstu, bet jāsaņemās, jāpārvar mīziens.
Ar laiku es sapratu, ka ar viņu kopā nekas nedraud, kas citādi tā nebūtu. Dievs bija reāls "jumts", bet viņai, un tiem, kas ir viņai līdzās.
Noslēdzās ar to, ka viņa pasūtīja laicīgo pasauli nah. Tik ļoti, ka nekas viņai šeit neder, kā vien nodoties pilnībā.
Un tiem nabadziņiem robotiņiem (domāts ctulhu, bez apvainojuma, tikai piemērs), kam biti uzkrāti 1000x vairāk, nekā piemēram man, nav sasniedzams tas level, ka attālināti lasa notikumus, par kuriem neesmu stāstījis. Viņai vnk atnāk aptuvens wacaps.
Vienalga, kad viņa bija atbraukusi uz Rīgu, es redzēju cilvēku, jo no cilvēka šeit patverties nevar. Viņa, visdroši, samazināja savu ātrumu, lai es spētu pabūt ar viņu, komunicēt. Viņa redzēja arī TO (kas mani dziedēs), un drīz es satiku LV Lauru.
Pats es kā mantiņa – ņemams, paturams, dodams.
Čo za nah? Tad ir vai nav?
UPD. Man teikuši tik daudz labu, ka neesmu kļuvis iedomīgs, bet tas spējis sevi aizsargāt pret sevi. Darbā viduvējība, ko es labi saprotu. Toč nekas īpašs. Liels dzinējs, ar kūtru degvielas padevi.
Tieši tā teica viens no x-reizes laba teicējiem, pienācis klāt "dot padomu": tev ir ļoti jaudīgs dzinējs (izteiksmē, gandrīz kā retums), bet nav atbilstošas degvielas. Apmēram tādiem vārdiem. Tobrīd viņa (attiecībām neitrāla persona) bija redzējusi mūs vairākas reizes kopā ar G savā klubā, un tad reiz to pienāca pateikt. Visi teica, visi teica.. Visi redzēja un teica. Pats zināju. Inertia creeps, moving up slowly
G mani neatlaida, kaut mūsu draugi "gandrīz sita viņai pa rokām" visu redzot – lai atlaiž. Viņai Rīgā bija tikai mani draugi, kurus viņa, būdama ļoti sakarīgs cilvēks, adaptēja, un tie tiešām bija arī viņas draugi. Kad G un "klostera draudzene" tobrīd vārdā Laura, paņēmušas manu auto (jo negribēju piedalīties – dzēru vai šņaucu, vai atgāju), aizpērās uz G laukiem, G mamma nodomāja, ka viņas ir pāris un traki sabijās. Varēja sēdēt miņukos uz haubes, iedegušām kājām, pīpēt, smieties, apķerties. "klostera Laura" vislaik provocēja. Viņa neko nelietoja, bet bija kā uz drogas – pilnīgi brīva, dejot, negulēt naktīm līdzi dopingotiem ballētājiem, priecāties. Gandrīz bez robežām. Nebaidījās iet cauri maskačkai nakts vidū, un runāt ar satiktiem urlām tā, ka urlas smaida un draudzīgi atvadās. Iet turienes pagraba kafē vnk iedzert piparmētru tēju, man vnk norijot siekalas, jo es mūžam tur naktī nelīstu, bet jāsaņemās, jāpārvar mīziens.
Ar laiku es sapratu, ka ar viņu kopā nekas nedraud, kas citādi tā nebūtu. Dievs bija reāls "jumts", bet viņai, un tiem, kas ir viņai līdzās.
Noslēdzās ar to, ka viņa pasūtīja laicīgo pasauli nah. Tik ļoti, ka nekas viņai šeit neder, kā vien nodoties pilnībā.
Un tiem nabadziņiem robotiņiem (domāts ctulhu, bez apvainojuma, tikai piemērs), kam biti uzkrāti 1000x vairāk, nekā piemēram man, nav sasniedzams tas level, ka attālināti lasa notikumus, par kuriem neesmu stāstījis. Viņai vnk atnāk aptuvens wacaps.
Vienalga, kad viņa bija atbraukusi uz Rīgu, es redzēju cilvēku, jo no cilvēka šeit patverties nevar. Viņa, visdroši, samazināja savu ātrumu, lai es spētu pabūt ar viņu, komunicēt. Viņa redzēja arī TO (kas mani dziedēs), un drīz es satiku LV Lauru.
Pats es kā mantiņa – ņemams, paturams, dodams.
Čo za nah? Tad ir vai nav?
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
apolineers
date: 9.. Apr, 2022 - 17:42
│Ҩ│
atrīt