9.. Apr, 2022 | 23:37
cibiņš ≡: zivs
puika gribēja vannu. viņam mājās tikai duša. tikmēr gatavošu ēst. aizmirsu laicīgi vistu atkausēt.
jautāja par progresu Borderlands. interesē, bet pēc jautājuma nofokusēju, ka pēc 3. aprīļa neko vairs nav gribējies. it kā nejūtu neko, bet līdz vakardienas iedzeršanai biju sastindzis. nē, es neesmu tāds empāts, bet biju paralizēts. man draudošās lokālās figņas vispār nekas nav. neiedomājies to pašu sliktāko (es nedomāju un neskatos, bet tas neizzūd), tikai ka tavas mājas ir drupās, tev nav kompjūtera, un viss kas ir, ir mugurā, mamma savā stāvoklī kaut kur pansionātā. tu esi uz ielas, ar spieķi, nekur tu nevari ātri tikt. apkārt redzot neizmisušus cilvēkus. viņi pieņem, un dzīvo. tas ir pats pats mazākais.
un pirms iedzeršanas, saproti, ka tas nepāries, pat kad beigsies(?). vnk jāmodificē sevi vēl downscale. pieņemt, ka nevarēsi būt laimīgs, pat ja sakārtosi sevi. aizmirsīsies, aprīsi, man excelis saka.
piemēroju uz sevi, un negribu to. bet cits, ka tas notiek, nu un ja ne ar mani.
puika gan mazāk depresīvs. pirmajās kara dienās teica "bet papu, tas taču notiek visu laiku kaut kur". true
we're not here. it's not happening.
kill the radiohead, depression monsters.
vemt tikai no tā, ka esmu to ķipa inteliģento urlu grupu dzīvē dzirdējis.
ej karo Ukrainā, tom jork, un beidz vienreiz īdēt. labi pērk tavu lēto depresiju. tā nav māksla, tā ir nauda. kaut sākumā bija māksla. sūds tāds. miskaste
pamatots viedoklis. pirmo reizi braucot pie psihiatra 2016, dragāju austiņās radiohead, un viņi vilka tikai dziļāk bedrē. man to laikam vajadzēja. pārdeva indi, lai arī par mūziku esmu maksājis tikai dažas reizes, un tikai LV bandām. vienīgo ārzemju - Dido, ko uzdāvināju G, jo viņas ir vizuālas kopijas, pat viena dzimšanas gada, un abiem patīk
jautāja par progresu Borderlands. interesē, bet pēc jautājuma nofokusēju, ka pēc 3. aprīļa neko vairs nav gribējies. it kā nejūtu neko, bet līdz vakardienas iedzeršanai biju sastindzis. nē, es neesmu tāds empāts, bet biju paralizēts. man draudošās lokālās figņas vispār nekas nav. neiedomājies to pašu sliktāko (es nedomāju un neskatos, bet tas neizzūd), tikai ka tavas mājas ir drupās, tev nav kompjūtera, un viss kas ir, ir mugurā, mamma savā stāvoklī kaut kur pansionātā. tu esi uz ielas, ar spieķi, nekur tu nevari ātri tikt. apkārt redzot neizmisušus cilvēkus. viņi pieņem, un dzīvo. tas ir pats pats mazākais.
un pirms iedzeršanas, saproti, ka tas nepāries, pat kad beigsies(?). vnk jāmodificē sevi vēl downscale. pieņemt, ka nevarēsi būt laimīgs, pat ja sakārtosi sevi. aizmirsīsies, aprīsi, man excelis saka.
piemēroju uz sevi, un negribu to. bet cits, ka tas notiek, nu un ja ne ar mani.
puika gan mazāk depresīvs. pirmajās kara dienās teica "bet papu, tas taču notiek visu laiku kaut kur". true
we're not here. it's not happening.
kill the radiohead, depression monsters.
vemt tikai no tā, ka esmu to ķipa inteliģento urlu grupu dzīvē dzirdējis.
ej karo Ukrainā, tom jork, un beidz vienreiz īdēt. labi pērk tavu lēto depresiju. tā nav māksla, tā ir nauda. kaut sākumā bija māksla. sūds tāds. miskaste
pamatots viedoklis. pirmo reizi braucot pie psihiatra 2016, dragāju austiņās radiohead, un viņi vilka tikai dziļāk bedrē. man to laikam vajadzēja. pārdeva indi, lai arī par mūziku esmu maksājis tikai dažas reizes, un tikai LV bandām. vienīgo ārzemju - Dido, ko uzdāvināju G, jo viņas ir vizuālas kopijas, pat viena dzimšanas gada, un abiem patīk