zivs - 28. Marts 2022

dzīvieciskas bailes, arī sapņos ir ārprāts. rokas trīc, nekur nav miera. esmu jau tur esmu bijis. tikai tagad vēl redzējis sevi ārprātīgi ļaunu.
acu priekšā ir elle, kodolkarš paša prātā, un kļuvis ļoti bail arī no īstā.

xanax arī neder. bail iet arī gulēt. nogalināt sevi nē. bail no elles.
braukt pakaļ šņabim, kas nomierinātu - nē. varbūt jā, bet bail skatīties kontā. nezinu ko iesākt. tiešām izdosies pastrādāt?

visu pats. bet nevajadzēja palīdzēt cilvēkam, kurš man patiesībā ir pretīgs. vajadzēja paiet viņam aukstu sirdi garām toreiz. vainoju viņu, bet patiesībā vainīgs mans gļēvums neizlikt viņu kāpnēs, redzot, ka postu pats savu dzīvi. viņa māte atkal bija nodevusi viņu policijai, un nedēļu bija jādzīvo uz ielas.

Gatis viņu izmeta ārā ar tekstiem. es arī ozverel, un Gata tekstu uzmundrināts, pateicu ko domāju par situāciju Ukrainā, un gandrīz uzrēju viņam.
viņš pārvērtās, bija vīlies, domājot ka esmu labs, un aizgāja

nomierinies. neesi tu ļauns, labs arī nē. izmisis līdz pēdējam gan. jo sākt tagad strādāt ir pēdējā cerība nenonākt līdz Vovas līmenim. bet kā? nočņaks nomierinās, bet zinu, ka nomierinoties uznāks slinkums, dzēruma miedziņš, un pamodīšos neko neizdarījis, vēl lielākā ārprātā, iespējams jau ar atteikumu sadarbībām.

un doma tikai viena - nočņiks. kāds atvieglojums būtu pēc pirmajiem malkiem - tās būtu debesis, noņemtu sajūtas kā ar roku, bet arī darbus visdrīzāk

paskatījos epastu, gribēju vismaz mēģināt sākt darbu. viens darbs jau ir atcelts. es to Vovu prātā nožņaugt varētu, bet drīz viņam pusgads. iedomājos kādās bailēs dzīvo, redzēju acīs, un vēl izlikts no mājas, kurā gan paņemts atpakaļ, bet uz māti kliedz pēdējiem vārdiem. ārprātīgi nekopts un diezgan aprobežots, visus uzskata par ļauniem. pārdevēju nosauca par nacisti, jo viņam paskaidroja, ka nesaprot krieviski. principā visi, kas nav runājuši ar viņu krieviski, ir nacisti. kāds esmu gļēvulis, jo neizliku viņu pēc pirmās dienas, jo vnk nevarēju pateikt, lai tinās, kaut redzēju, ka postu pats savu dzīvi ārā. viņš visu uztver krasi. tātad es būtu jau ienaidnieks. dzīve rāda, piespēlējot cilvēku, kuram visa dzīve ir nulle, kurp es pats dodos.

man varēja būt tīra, sakārtota dzīve. arvien tuvāk pēdējām padibenēm. pēc šīs nedēļas mana istaba smird pēc bomža, un jāuzturās atkritumu kaudzē, pašam nolaidušamies un smirdīgam, par laimi šoreiz bez tradicionālās nepaspēšanas uz ateju.

izdzēsu vismaz liekos epastus, lai nebiedētu sevi ar drūmo skaitu neatvērtu vēstuļu.
neorientējos pat vēstulēs par darba komentāriem, kas īsti jādara

velku zeķes. iedomājos, kādā panikā būs mamma, izdzirdot, ka dodos ārā.
nekas labs tur nevar sanākt, ja tagad jau neorientējos, kas jādara.

bail no savas izvēles. tā gribētu spēt nebraukt.

bailes nedaudz atkāpušās. tās šeit izrunāju, bet funkcionēt nespēju.

ir vnk jāmetās ārā, jo tāpat vislaik par to domāšu. varbūt tomēr izdosies iedzert nedaudz, lai spētu kaut ko paveikt.

kaķis sāka ļoti ņaudēt, sapratis manu izvēli. nebrauc, viņa saka. viņa tiešām lasa domas. kad pamodos nakts sākumā, izdzīvojot visu aprakstīto, viņa tupēja pie galvas, skatoties sejā ar mīlestību, brīžam paglāstot, "kā tev palīdzēt? lūdzu nomierinies. es pabūšu ar tevi"

UPD. aizbraucu

vēl neatlaiž, taču jau velk uz slinkumu. ir jau atnākusi mammas aprūpētāja. teica, ka nesasienies ar pēdējām padibenēm, par sevi padomā. citādi tevi novilks turpat, un tad savukārt tev neviens nepalīdzēs.

to es arī labi saprotu, un jau rakstu visu nakti, bet tā centos nevērtēt cilvēkus augstprātīgi

plakstiņi sāk klanīties, un nav pat izdzerts vairāk par simtu. bailes atkāpjās, paliek bezcerība.

mammas aprūpētāja ir ļoti sirsnīga. arī runā tikai krieviski, bet tautība mani neinteresē, ja cilvēks ir krietns un izturās ar cieņu, labestību. Vova esot uzrējis manai mammai, kamēr nebiju klāt - ka ah tāda viņa esot, jo viņa viņam pateica "tev ir savas mājas, es gribu savās mājās būt mierā".

mana mamma reizes 2 dienā tiek pavadīta ar palīglīdzekļiem līdz virtuvei, izkustināt kājas, neierūsēt. redzēja tikai priekšpusi manā istabā, pilnīgi bija šokā par kādu izgāztuvi pārvērsta istaba. aprūpētāja uzstāja, ka savāks vismaz tukšo taru - to lielo maisu ar postu, izmētātu pa visu istabu. ļoti grib, lai uzlabojās vismaz kaut kas. pat no gultas nebiju savācies izmest tukšās pudeles.

žurnālam, izrādās, ir tikai sīkumi, ko var paveikt stundā.
rietumeiropai nosūtīju gatavības ziņu jau šodien turpināt darbu.

ķermenis vēl cieš. ja spētu tik bieži nepīpēt... jāatlaižās nedaudz, un jāzvana rietumeiropai pa dienu, precizēt uzdevumu, lai redz, ka ir atsākts darbs. pēc tāda bezpriģela sapnī, bail pat iesnausties. tāpēc bail no elles, ka ja tāds sapnis būtu mūžību. elles paveidus esmu redzējis ļoti daudz un dažādus. tas viss dzīvo cilvēkos, un tikai ar Dievu atceļams. elles gan nav, jo tad tas būtu ne tāds Dievs, kāds Viņš ir, bet es nevaru būt drošs, jo neviens neko droši nezina.

varbūt izglābs arī šoreiz.

uz brīdi iesnaudos, un pierāvos kājās, kad sapnī atkal sākās bezjēdzības.
nekas cerams, vēl nav zaudēts. rietumeiropa ar mani runā sarakstē par iesāktā darba turpinājumu. dažu simtu eiro jauno projektu gan atcēla, tas bija ļoti steidzams. vienīgi nezinu, vai kādreiz uzticēs vēl ko.

un nē, es esmu nacists, tikai mēģinu nešķirot cilvēkus pēc tautības. un patiešām labi domāju par labiem krieviem. vnk tā tauta ir tādu tumsu un ārprātu darījusi, kura priekšā Hitlers var tīrīt vien kartupeļus, un atkal ir uzsākusi, kam neredzu labu risinājumu, jo viņiem vairs nav kur atkāpties, vai arī jāizšķist viņu šovinismam, un jāraud mutautiņā. to viņi nedarīs un gatavi kārtējo reizi pārvērst puspasauli putrā.

blakus dzīvoklī, jau stāstīts, jauni kārtīgi cilvēki, un arī nesaskata vajadzību pat spēt pasveicināt latviski. arī viņu bērns nesaprot atņemt sveicienu. tādu ir pietiekami daudz, lai es nebūtu nacists

veselais saprāts, lūdzu atgriezies.

redzu, ka man labāk nerunāt. prāts vēl atkritumos, bet šņabis vislaik kārdina, lejā pie galda.
tikai ir sajūta, ka man viss būs kārtībā. to pat Vova nemitīgi apgalvoja tajās dienās. arī mētājās ar nesaprātīgi daudz papīra banknotēm, kaut atteicos mani nopirkt. vienalga uzspieda, nerēķinoties, ka kategoriski atsakos.

tagad vienīgi saņemties drosmi zvanīt rietumeiropai. kafija un aizliegtais paņēmiens, malks vodkas un vēl cigaretes, kuras šodien nu nevajag tik daudz. ķermenis ir ļoti noguris. plakstiņi atkal nīkuļo pēc katras cīgas vai maza malciņa

es rakstīšu, un to daru, arī kad redzu, ka tas ir labākajā gadījumā ūdens.
dombrava reiz komentārā minēja, dienās, kad biju diezgan suicidālā noskaņojumā, ka varbūt es to visu izrakstu cibā, jo tā ir mana terapija (kaut kā līdzīgi). ar domu, ka tādā veidā tieku no tā vaļā.

nu ja. kam es to visu gruzīšu? cilvēkiem, kas var mani nelasīt, ja negrib. ne tuviem cilvēkiem, kas būtu spiesti klausīties vnk caureju, jo katrs kaut kā cieš. es arī nespēju uzņemt kāda sāpes, ja tās sāk mani pašu apēst, vai vnk pjanas pļāpas un mana darba laika izniekošanu.

mikrons dzīvesprieka un pozitīva dziesma no Yessayer manā tik regulāri skanošajā radiogalvā. skolā draugi mani sauca par radio (reti lietotā (ne gluži draugu) iesauka gan bija teftelis), un vēl 2011 viens puisis to teica, jo man ir totāla muzikālā atmiņa, dažkārt pat lirikai, ja esmu spējis to uztvert, selektīvs info par mūziķiem, kuri interesē. mūzikas dotības gan man ir pilnīga nulle - nemāku neko neko, pat nezināju, kas ir solfedžo, pirms bērns nesāka mācīties. un dziedāt, - man daži cilvēki pat lūguši tā nedarīt vairs. arī to esmu stāstījis.

stāstīju arī, ka delīrijā 2011 prāts pats sacerēja dziesmas - mūzikas halucinācijas prātā pilnā hi-fi izšķirtspējā. viena, ko domāju, ka affigena kruta Rammstein dziesma, bet neatšķīru, ka to dzird tikai manas smadzenes. viņi to uzrakstīja gadiem vēlāk, krietni vājāku

oh, here comes a little sun. bītliem bija citi vārdi, kurus dažas rindas atceros

Laura ir mūziķe. prāts ģenerē tikai jau šeit stāstīto.

viņas tētis, komponists, mūzikas pasniedzējs.
Laura palīdzēja manam bērnam apgūt skolā iekavēto solfedžo. es biju stipri izbrīnīts par viņas zināšanām un spējām mūzikā.
neturpināja mūziku čista dēļ drausmīgas pasniedzējas, kura nogalināja visu interesi. tētis noraksturoja. viņš pats nepasniedza tajā skolā.

mūzika ir visaugstākā no dvēseli dziedējošām mākslām. es to pilnībā izjūtu, un tikai vēlāk dzirdējis vairākus intelektuāļu apstiprinājumus tam, ko pats esmu izpratis.

savu cilvēku gāju meklēt uz LMA, mācīties tikai otrajā prioritātē. man vajag cilvēku ar dzīvu garu. par Guntas naudu. tāds pimpis. par viņas naudu un ar viņas atbalstu attīstīties, atrast ar ko viņu nomainīt. Gunta nav nedzīva. labs, sirsnīgs cilvēks, bet cits, kas man bija vajadzīgs.
un gadu simtus vēlāk sastapt enģeli, pietam mūziķi.

ai, drusku depresīvi. par Lauru nevajadzēja iedomāties. ļoti skumji, jo tik blāva cerība pat sagaidīt.
darbs man ir palicis vienīgais. nav manā dzīvē kamdēļ vnk auksti neturēties pie sevis pastāvēšanas. dzīvnieciski izdzīvot. ja es būtu cilvēks, tad nekropļot savu bērnu ir galvenais, par ko rūpēties

nu bļāviens, es tiešām orientējos situācijās, un zināju jau nakts beigās, ka smelšos drosmi, attālinot laiku sazināties ar rietumeiropu, un tikmēr rakstīšu cibā. viņi gaidīja visu dienu. tikko atvēru visas saziņas, jo tev ir pēdējais brīdis drosmei sākt. še - nebaidies, tev ir visa drosme, un nokavētas ir 10 minūtes. "Paldies, Armand, vairs nav aktuāli"

pārjautāju, ar lētu skaidrošanos, vai nokavētas 10 minūtes. nav atbildes - izlasīja manu whatsapp, iesāka rakstīt atbildi, bet nenosūtīja un izgāja ārā. novelku brilles un pilnīgi sevī apklusušam, virtuve, kur būs cigarete.

ciba ļoti atņem laiku. biju to atmetis, kad strādāju mēnešus kā vāvere. man bagātīgi deva iespēju, pat pēc nočņika izvēles. smadzenes izslēdzas. un ciba būs tā, kur šovakar atgriezīšos, ja no sevis neapvemšos.

man tiešām šķiet, ka kāds šo raksta manā vietā, jo teikt negribas pilnīgi neko

prāts norāva visus secinājumus. viņš pilnīgi atsakās piedalīties, un nē, es neesmu piedzēries. līdz virtuvei pēc cigaretes joprojām nepiedalās aizvirzīt

rīta zāles motoriski to izdarīs, ticami, vēl līdz tumsai. nekas nemainās jau stundu, atslēgta strāva, nekustos, palicis tikai runātājs, kuram savu domu nav, un viņš nekur nepiedalās, pat piecelt mani uzpīpēt. ir vēl powerbanka, ne jau narkotikas. nezinu kas, bet ar plikām skaitļošanas spējām, bez emocijām. iedarbini to otro, par kuru man nedod atbildi, vai tas stulbāks vai gudrāks. farmācija bija no rīta, un tā joprojām dara tavā vietā. labi, ka esmu četri, ne tikai divi. redzu, ka ir kāds vēl, kaut pazīstu tikai divus. redzošs draugs uz skābes ļoti sen to teica, ka četrus vienā nebija vēl pieredzējis, bija ļoti pārsteigts, un lasīja mani timelapsā - redzēja mani arī kāds es būtu vecs. vēlāk arī to, ka lai nedzeru alko. zinot, ka nav viegli, bet vnk izturu, kad vēl tikai sāku krist. tu būtu nenormāli kruts, ja to [tevi graujošo] nelietotu, kaut nekā nebiju sevi pierādījis, tikai ar uztveri

to ir teikuši vismaz vēl pāris cilvēki [par alko, kas aptur manu piepildīšanos], bet vai tā ir. tad es būtu kaut kas cits.
bez sāpēm es biju ievērojami neattīstītāks. (ja jūs redzētu to naivo, ar visu apmierināto, un urlisko personu, man esot ap 20). arī tagad gan spēju pieaugt tikai emocionālajā pieredzē, jo pilnīgi nekā sevi neattīstu.
sāpes un alko šeit nepamatoti likti vienā katlā, jo maucieni pret zemi un piecelšanās attīstīja. alko vnk bija kaut kur blakus.
esmu noguris liet visu šo bezsakaru

UPD. varbūt pieaugtu anyway. neviens nestāv uz vietas. visi ir dumjāki, laimīgāki un ķiri-piri (negribās kļūt vēl lētākam) jauni esot.

nu, būt ar plašāku redzesloku (izlasīt vairāk par 2 grāmatām dzīvē) gan nebūtu slikti, bet interesēja, lasīju tikai pirms kniebšanās kopdzīves. Vovam ir potenciāls, un katastrofāli neesošā pieredze ārpus savas istabas, 200m ap māju un Putina ģīmja ekrānā, ko 1x tur pabijis, ieraudzīju. ne pacelšanās uz viņa, bet informācija, ko nozīmē neko dzīvē neredzēt, nepiedzīvot, un cik ārprātīgi tas ierobežo pat esoša potenciāla iespēju attīstīt jaudu.

tik noriebās bezsaturs, ka ceļos pīpēt beidzot.
jādomā jauns bezsaturs

pāreju uz leitestiem slēpto veidu šovakar. vairs vispār nav ko teikt, bet spiedīšu burtus anyway. tas būs tik garlacīgi, rakstīt rakstīšanas pēc, bet man nav ko iesākt ar vakaru. nu pag, varu drusku ieliet, galva vairs nav vajadzīga. traks palieku (tb nekāds), ka beidzot ir brīvs viss vakars cibai, bet esmu pārēdies tekstot atšālējušās pārdomas. varu spiest kaut vai qwerty.

saudzējot tos, kas tērētu savu uzmanību

bāc, tik garlaicīgi. turu nedaudz ielietu vodku glāzē, un pat to jāsaņemās