sen neesmu juties tik iztukšots kā šodien, un tai pašā laikā šis tukšums nav vis tukšums, bet negāciju gūzma. šķiet, ka esmu iestidzis purvā. esmu dūksnājā no kura nespēju izkļūt. turklāt, kā nenovelkama uzmava, uzklājusies un piesūkusies vientulības sajūta. nav neviena, pie kā es gribētu iet, negribu, jo neklausītos, negribu, jo tikai izliktos, ka klausās. ir tādas sievietes draudzenes, kam varētu iet stāstīt, cik viss ir slikti, bet kaut kā tā ir sanācis, ka dvēseles atraugas vien varu izklāt vīrietim, bet nav, šobrīd nav neviena tāda drauga. tie, kas bija, ir pazuduši miglā. tiem, kas it kā ir, jūtu, ka nevajag stāstīt. jūtu, ka esmu par daudz. tad jau labāk cibā. te vismaz klausās mistiskais NEVIENS.