Nekad netiku jokojies par to, ko es domāju vai jūtu, varbūt tikai par to, kas un kāds esmu, bet beigās sanācu nerrs, kuru iznerroja, un viss. Gribas paslēpties miglā.
Es tomēr cilvēkam uzticējos, un vai nav vienalga, kādā vidē tas bija. Finālā sajutos kā izmēģinājumu trusītis kāda rokās, sak, paskatīsimies kā trusītis reaģēs vienā vai otrā situācijā.
Pats vainīgs es esot, naivs un ne sevišķi gudrs. Varbūt.
Droši vien.
Nemaz neraudu. Visi laiki ir labi, arī sliktie. Vismaz turpmāk būšu uzmanīgāks. Nepaļaušos. Taču solīt sev es to nevaru.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: