un tad tapa kaķis
un tad tapa kaķis
- Pagātnes milžu fenomens
- 2/2/23 08:34 pm
A rare optic sight, the "Brocken spectre," which occurs when a person stands at a higher altitude in the mountains and sees his shadow cast on a cloud at a lower altitude.-
1 commentLeave a comment
- čīk
- 2/2/23 02:38 pm
es nemāku hiphopu :( man likās, ka tas ir viegli. Nēnu ganjau arī ka tas ir viegli, bet es vnk nemāku un laikam esmu diezgan lielā aplauzienā par to. Mana pirmā kasete mūžā ir Beastie Boys Licensed to Ill. Pusaudža saundtracka trešdaļu aizņēma Cypress Hill un ICP. Vēlāk ilgu laiku burtiski dievināju visu, kas iznāk no Anticon. Līdz šim man ir izdevies uztaisīt popsu, romantisma laikmeta kamermūziku, moderno džezu, nokopēt Morikoni, Kino, uztaisīt kreizī laikmetīgas multikanālu skaņu ainavas un ko tik vēl ne, bet faking hiphops neizdodas. Esmu kautkā ablomījies sevī un tas baigi asi iebaksta. Taisu versiju pēc versijas, bet vienīgais kas progresē ir migrēnas :(-
0 commentsLeave a comment
- 2/2/23 10:37 am
Nelielas pārdomas par teātra izrādi Brands un pašam par sevi.
Es īsti nezinu neko vairāk tikai par to, ka ir tāda izrāde, kas ir balstīta uz jau iepriekš zināmu stāstu un tā, cik saprotu, ir kaut kādā mērā pielāgota mūsdienu skatītājam un progresīvajām idejām, jo galvenais varonis oriģināli ir vīrietis, bet to tēlo sieviete. Ja es mēģinātu īsumā aprakstīt par ko ir izrāde un savu skatījumu uz to, es teiktu, ka tā ir par kristīgiem (varētu arī teikt, ka vispārēji reliģiskiem) ideāliem, ego, dusmām, ģimeni un cilvēku būtību kā tādu. Es neteiktu, ka ir izteiktas līdzības, bet man kaut kā brīžiem atsita Trīra Dogville - stāstījuma veids ir kaut kādā ziņā līdzīgs, tā pati cilvēka būtības ideja, bet citādākā veidā.
Kas man parasti ir galvenais takeaway pēc šādas tematikas darbiem - atvieglojums ka es vairs īsti nejūtu emocionālu saiti ar visu šo ņemšanos par laicīgām piesaistēm un visu šo kristīgo vai pat vispārēji spirituālo tematiku. Neopagāns? Varbūt tas ir tas. Es teiktu, ka visu vienkārši uztveru par vienu. Kas man ir miesisks baudījums, manā skatījumā, arī vismaz kaut kādā mērā ir manai dvēselei. Nav viena bez otra. Protams, es izšķiru vairāk ego-orientētas lietas un vairāk it kā garīgākas lietas - tādas, kas mani paceļ augstāk, padara manu un es domāju - arī apkārtējo dzīvi labāku. Senāk es tā nedomāju, senāk manī arī bija šīs garīgais pret laicīgo mūžīgās pārdomas. Manā skatījumā tā ir īsta elle! Protams, negribētos trivializēt izrādes tematiku, jo tajā parādītas dažādas izvēles, kas cilvēkam savā dzīvē jāizdara un es domāju, ka tas varētu tik pat labi arī attiekties uz pieturēšanos pie jebkādām lietām, ko turi vērtē un tas patiešām ir grūti. Tas pats arī par pieturēšanos pie saviem ideāliem un sava vārda turēšana.
Zinu, ka patiesi reliģiski cilvēki tā nedomātu, bet man tomēr tāda, izrādes varones uzvedībai līdzīga, tiekšanās pēc ideāliem un citu cilvēku "izsvēršana" caur tiem šādā mērā, šķiet visai izteikta sava ego izteiksme. Diezgan pretēja pret to, kas, manuprāt, mums būtu jādara, ja vēlētos kļūt garīgāki vai kā man labāk gribētos teikt - ētiskāki. Šo vārdu savietojamība noteikti vēl ir cits, liels atsevišķs jautājums. Tomēr tajā pašā laikā sekošana saviem ideāliem tik lielā mērā pat varētu būt apbrīnojama, ja vien tas tā neietekmētu apkārtējos un, visvairāk tieši, tuvākos cilvēkus.
Par izrādi kā tādu negribētos teikt neko sliktu. Galvenās aktrises sniegums bija intensīvs un iespaidīgs, ne mirkli nebija šaubu par paustajām emocijām. Filmētājs Jēzus, kas arī taisa video-selfijus - kur 21.gs. bez tā. Otrā dimensija izrādei, kas tika panākta ar projicētu video (nesapratu tomēr līdz galam vai tas tika straumēts no kameras vai nē - brīžiem likās, ka jā, bet brīžiem - ka nē) bija interesanti un deva iespēju saskatīt aktieru sejas izteiksmes un ķermeņa valodu arī vairāk tuvplānā.-
0 commentsLeave a comment
- 2/1/23 04:56 pm
-
Pēc nedēļas atsākšu studēt LU JF bakalaura programmā. Februāris neklātienē, jo "LU nav naudas apkurei", bet no marta sākuma studijas klātienē (nevaru sagaidīt).
Šajā semestrī jānokārto 3 kursi: Konstitucionālās tiesības, Administratīvā procesa tiesības, Vides aizsardzība. Un jāuzraksta studiju darbs II.
Rudens semestrī 3 kursi, plus, šis tas vēl - Jurista ētika, Tiesību filozofija, Straptautiskās privāttiesības - mācība par kolīzijnormām, plus, kontroldarbs Civiltiesību vispārējajā daļā un eseja ES materiālājās tiesībās (abās pietrūkst pa kredītpunktam). Un 3. semestrī, nākošaja pavasarī, būs jāraksta bakalaura darbs.
Tāds, lūk, plāns tuvākajam pusotram gadam. Pārāk ilgi atliku šo atsākšanas procesu. Lai Akvīnas Toms man stāv klāt visu šo laiku!
-
5 commentsLeave a comment
- 2/1/23 04:27 pm
-
Pirms pāris nedēļām pirmo reizi mūžā apgriezu sev pats matus. Tas ir interesants process. Katru nākošo dienu notika pielabošanas darbi, līdz, es teiktu, ka kaut kur septiņu dienu laikā mana frizūra tapa perfekta. Septiņu, jo ne jau katru dienu es tur kaut ko pielaboju.
-
9 commentsLeave a comment
- 2/1/23 01:51 am
Eos
Dažreiz tik ļoti gribas kaut ko jaunu dzīvē. Jaunu un harmonisku. Taču tas ir jānopelna ar izietām
iepriekšējām mācību stundām.
Skolā ir divi semestri. Četri ceturkšņi. Mēnesī ir četras fāzes. Tātad, iedaļa ir viena nedēļa. Cita iedaļa, nodomu izteikšanai un materializācijas pārbaudei, ir trīs dienas. Trīs dienas kā mūžība.
Ja es gribu paildzināt laiku, es varu skatīties kā ziedi uz palodzes aug. Astoņas stundas dienā. (Dienas paliek garākas)
Es gribu redzēt kā dzīvības zieda struktūra izplešas, taču tas notiek kvantu laikā. Bez lineārā laika klātbūtnes.
Ja paciesties būtu viegli, tad tas nebūtu tikums. Kurš ir pateicis, ka vispār vajag kaut ko paciest?
Šo vārdu “pacietība” var izmest no vārdu krājuma uzreiz. Ja gribi, radi vietā. Ja Tev ir laiks, tad Tev ir resurss.
Domā, domā, kā to saprātīgi ieguldīt.-
0 commentsLeave a comment
- 1/28/23 07:12 am
Eos
Es, kā daudzi jaunieši, cerēju, ka otrs var mainīties. Uz labu. Strauji.
Beigās tāpat bija, ka satiku cilvēku, kurš jau atbilda manam ideālam teju visos punktos, tāpēc man bija motivācija pašam. Strauji uz labu mainīties, lai attiecībās būtu izaugsme.
Tas viss var robežoties ar augstprātību atkal. Gadiem ilgi trenēties telepātijā, un pēc tam pārstāt dot otrās un trešās iespējas cilvēkiem, kuri pārprot skaidrā latviešu valodā teikto.
Taču atkal – ir vārdi “ lūdzu”, “piedod man”, “es pārpratu”, “es atvainojos” , un viss var turpināties.
Varbūt tā ir padzīvojušu cilvēku gudrība. Emocionāli iesaistīties tikai tad, ja tiek izrādīts adekvāts cieņas daudzums.
Esmu pārliecināts, ka ir cilvēki, kuri justies laimīgi arī sākumā uztvēra kā pienākumu, lai citiem aspektiem nav šmuce aiz viņiem jāvāc. Pēc tam tas pārtapa ieradumā censties.
No vienas puses – katrs cilvēks ir pakāpiens uz nākamo cilvēku. Taču, būtu jābeidz domāt par to, vai tas ir labi, vai slikti. Tā tas ir. Tā ir pieredze.
Savukārt, pieredze ir jāpalaiž vaļā. Viss ir tik vienkārši – ar vienu braucu kamanās gadu, ar citu piecus gadus, ar citu dažas dienas. Pirms apguvu pieredzi. Atslēga uz laimi ir pateicībā par visu.
Kā bieži dzīvē – Tu novērtē tad, kad esi laimīgs. Vai, kad darot, kā intuīcija liek, sanāk 100x labāk par to, cik cilvēka saprāts spēja iztēloties.
Tāpat ar atpakaļejošu datumu kāds var pateikt - “Tev šķita, ka viss bija labi, ka jūs augāt, bet Tu nebiji pat pamanījis, ka jau biji mazliet sācis degradēties”.
Kā ziedu dārzā, atliek aizmirst par asniņu mazu brīdi, un ir jau par vēlu. Jābūt modram.-
0 commentsLeave a comment
- lūdzu, dieva dēļ aizver kreisajā pusē esošās tabulas
- 1/26/23 08:42 pm
-
Novilku un uzliku Chrome jaunu, ļoti vienkāršu paplašīnājumu ar nosaukumu Close Tabs. Vienīgais mērķis, kam to pielietoju funkcija "close all tabs to the left". Jo Chrome by default ļauj vien "close all tabs to the right". Kāpēc Chrome jau sākotnēji netika integrēta šāda opcija, nodarbina daudzu netizenu prātus. Vispārējās (common) viedoklis ir, ka mistiskā kompānija, kas veidoja Chrome, uzskatīja, ka citas funkcijas ir būtiskākas par šo. Un "close all to right", pašsaprotams, būs biežāk lietotā no abām, jo tabulatūras (vai tā maz drīkst dēvēt tabus?) atveras no labās puses. Līdz ar to senāk atvērtie tabi būs labajā pusē.
-
10 commentsLeave a comment
- Reportāža no teātra festivāla
- 1/22/23 06:43 pm
-
Karoč reģiona amatieru teātru skate Smiltenes kultūras centrā rit pilnā sparā jau otro dienu.
Vakar nekādu īpašu notikumu nebija, ja neskaita pirmo izrādi, kas bija izcili debīla Paukša luga debilu cilvēku nospēlēta izcili debīli. Pārējais bija vnk garlaicīgi. Un pēdējā izrāde no Gulbenes (Nāves ēnā no mājās palikušo sieviešu skatu punkta) bija pat, nekautrēšos šo vārdu - atsvaidzinoši gaumīga.
Bet šodien, ak sirds, stāvi mierīga, šodien bija spēka ceļojums Trīnes grēki 2:20h garumā ar dziesmām, dejām un bez starpbrīža no Cēsīm. Uz skatuves kādi 30 cilvēki. Vislielākais hailaits bija 16 (SEŠPADSMIT) hedseti, kam visiem, pārsvarā jābūt ieslēgtiem. Un mūzikas komponistu - traku šlāgerveci pie sintiņa FOHā - karoč episks šlāgermūzikls. Bļe tas bija vnk pizģets. Neviens (NEVIENS) no aktieriem nemāk dziedāt. Nu ne tā, ka nav iemācījušies, bet ir skaidrs, ka vnk tur nav jēgas mācīties, tur vnk nekad nekas nebūs un tas ir fine, katram savs. Un to dziesmu bija daudz...
Onka, kurš izdomāja, ka vajag 16 hedsetus un dzīvo sintiņu, izrādes laikā sēž man blakus un saka kurš miķis jāpagriež skaļāk (nu tipa tas, kuram ir teksts) un kurš klusāk - man tā arī netapa skaidrs, kāpēc pie kloķiem sēžu es, nevis šī tehnoloģiskā brīnuma autors. Kad aktieri runā tekstu, visam pāri ir atbaidošs bodypacku fons, visu laiku kautkas grab un čarkst, jo bodīpacki ir kkādi lētie sūdi. Monitoros miķus griezt nav jēgas, jo momentāli sāk saitēt. Tie aktieri, kam nav teksts, visu laiku sačukstās savā starpā un domā, ka neviens viņus nedzird.
Mans onkulis mēģina man tur kko moderēt, bet pusi izrādes ļerkšķ ar to sintiņa onku un otru pusi mēģina ļerkšķēt ar mani un tad atjēdzas, ka ir pazaudējis tekstu un tad meklē, kur mēs tagad esam un meklējot pamazām atsāk ļerkšķēt ar Sintiņu. Sintiņa onka spēlēdams sintiņu pats sevi visu laiku griež skaļāk lai gan pirms izrādes ir nozvērējies to nedarīt. Ak jā, paralēli man ir spēcīga migrēna un es esmu apmēram 2mm no noģībšanas, ir nelabi un domāju kas notiks, ja man tiešām būs jāskrien vemt. Beigās pārgāja, nevēmu. Varbūt vajadzēja vemt un vemt zālē.
Hipertrofēti pārlaimīgas sejas ietērptas lina drēbēs un pastalās ir mans kriptonīts.
-
12 commentsLeave a comment
