zintish - June 9th, 2020

mūsu kaķim ir kaut kādas lauku suņa manieres, patiesi, patiesi.

papildus mēģinājumiem bichot, kad saimnieki ēd (šis gan pierimis pēdējā laikā, jo top ignorēts), tikko kā kaut kas parādās uz galda, uzreiz vajag noinspicēt, un, pie iespējas arī nogaršot.
šodien nolēmu mēģināt cept napoleona kūku. lēto padomjlaika versiju, kur mīklā tikai milti, sāls, ūdens un maragrīns. sajaucu mīklu uz galda. kamēr tinu to pārtikas plēvē, viens mells, mazs, nekaunīgs jau laizīja galdu!!

cepju kūkas plātnes pa vienai
diezgan pavēlu esmu to iesākusi darīt, vajadzēja krietni agrāk,
šovakar vēl jāsaliek kopā, lai ievelkas.
atceros, kā kādreiz mana vecmāmiņa to darīja,
viņa kūkas daļas dzesēja uz dīvāna, tāda padomju izvelkamā, tad tā bija noliegtā zona.
mana vecmāmiņa vispār ir ģeniāla sieviete.
dabūja dzīvot kopā ar vīru- despotu, bet kaut kā grozījās, mācēja izsist arī savas tiesības, kaut mazliet.
zinot to visu, reizēs, kad viņa saka: kā ir, tā jāsadzīvo, tas iegūst pavisam citu noskaņu.
neesmu nekad ar viņu pašu par to runājusi. domāju, viņa negribētu. ir tikai dzirdētas atsaukmes no apkārtējiem.
šis noteikti ir cilvēks, kurš ir mani veidojis. ne tikai. bet ļoti pat arī.
un tieši šīs kūkas cepšana kaut kādā ziņā ir tribute.
es tikai nezinu, vai man sanāks. kūka.