Pieskatu divus mazos, kuri nu jau skaisti čuč - skriešana gandrīz piecu stundu garumā, dzenājot dažādas bumbiņas - hokejs (iekštelpās un bez ledus), florbols, basketbols, ķeršanas spēle - esmu pārlaimīga, ka nebija futbols... Nokausēta.
Toties to atsver viena mazā ierāpšanās klēpī un skaists: es tevi mīlu.
Šajā ziņā man dzīvē veicies - vienmēr ir kāds tāds ķipars, kurš atklāj visu ko par mani domā - un visbiežāk tā ir laba emocija, tāpēc visumā man ir cerība, ka patiesībā jau neesmu nemaz tik slikts cilvēks. Vairāk pret sevi, jā, bet ne pret viņiem. Viņi ir manas mūžīgās baterijas.
Skaitu dienas līdz dienai, kad aizvēršu tagadējā dzīvokļa durvis un atvēršu jaunā dzīvokļa durvis. Mans mini, mans mīļais labais mini. Kaut gan no otras puses - ir mazliet bail, ka nenojūdzos pilnībā. Bet tad jau būs pavasaris, es saku, pavasaris. Ričuks, parks, tilts, dambis...
Ārā pūš. 9. stāvā to jūt patiešām skaļi. Labi, 10.
Iešu tagad vannā. Smieklīgi, un tomēr. 5 stundu treniņš (: