Kopš pirmdienas A. nebija bijis - slimoja un sargāja mani, bet vakar bijām norunājuši, ka nu gan pietiks būt šķirtiem, A. atbrauca.
Pirms tam konstatēju, ka man ir temperatūra, ielīdu vannā un godīgi A. uzrakstīju, ka laikam nekas nesanāks, jo tagad slima esmu arī es.
Nezinu, vai tas no iespējamās temperatūras vai galvassāpēm, bet man divas dienas sāp arī auss. Sākumā man šķita, ka tā pēkšņi atcerējusies pēdējo mājuplidošanu no TR - toreiz bija traki, auss sāpēja vēl ilgi pēc tam - tagad domāju, kāpēc sāp un varbūt tiešām jātiek pie kāda ārsta (piektdienas vakara atklāsme, protams), lai pārbauda...
Bet A. tomēr atbrauca, protams, un es gulēju viņam virsū tik ilgi, līdz visas ilgas bija norimušas. Norimušas, ne pārgājušas. Mēdzu ilgoties pēc viņa arī tad, kad viņš ir blakus - ne tāpēc, ka mums katram sava darīšana tajā brīdī, bet tāpēc, ka nekad nepietiek. Tad mēs gulējām blakus, viņš smaržoja mani un es smējos - pārbaudi, vai esmu bijusi laba meitene?! Un viņš saka - nē, man vienkārši patīk, kā tu smaržo. Un viņš patiešām diezgan bieži ielien ar degunu man matos un pasmaržo, pasmaržo ādu... Nedēļas laika diezgan daudz bijām izrunājuši FB, jo tur baciļi pa naktīm nepārvietojās un viņš mani patiešām nomierināja - tas jādara vīrietim, lai sieviete būtu laimīga un apmierināta. Tāpēc vakar bija nu tā... Biju apsolījusi viņu neaiztikt, ja viņš atbrauks, bet kad nu viņš tur tā gulēja man blakus un mīļoja, nenoturējos... Un tas kopā pārauga tādā fiziskā mīlestībā, kas absolūti neliecina par to, ka abi slimi, noguruši un saudzējami. Milzīgs mīļums, ilgas un prieks par atkal kopā būšanu... Un tad viņš aizbrauca mājās. Es sildīju kājas.
Pamodos, jūtos labāk, bet ne spīdoši, ne kā briljants. Brauksim uz Ķ., tad jau redzēs - varbūt pirts ārstēs un izārstēs...