Staigāju šeit garām un joprojām nerakstu.
Biju pazaudējusi vēlmi, bet šobrīd saprotu, ka gribas atkal sevi mazliet atstāt tur, kur tas netraucē citiem.
Uzrakstīt un atstāt.
Gaidu A. mājās, viņam vēls vakars un es ilgojos arvien skaļāk.
Mums ir labas dienas un lieliskas. Vēl ir tās, kad neesam kopā, jo kaut kas jādara viņam (parasti) vai tomēr man. Tas gan nav pārāk bieži. Nespēju iedomāties, ka ilgstoši dzīvojam prom viens no otra.
Es to izjutu un man ne pārāk patika, domāju, ka viņam arī nē. Taču tas bija mans Golden Age atvaļinājums, ieplānots krietni pirms satiku viņu.
Liktenis mums ir labvēlīgs. Mīlestība aug, reizēm tā ir karsta kā tikko cepta maize, dažreiz mierīga kā kafija krūzē - jo nebango, vienkārši esam mierā viens ar otru.
Viņš mani mīļo, es stādu puķes viņa dārzā. Viņš smejas par manu ziemas mēteli, es nopērku viņam svītrainu džemperi. Viņš labo manas salauztās lietas, es skatos viņam uz pirkstiem un jūtu līdz... Es viņu mīlu. Tas nav pārejoši, jo katru dienu mīlu citādāk. Gaidu atgriežamies mājās, virtuvē noskūpstu, kamēr viņš mazgā rokas, pieglaužos viņa mugurai kā kaķis un dziļi elpoju. Dod Dievs, lai tas nekad nebeigtos...