Brīvdienas pagāja mierīgi.
Sestdien gan pamatīgi sašļuku, kad sapratu, ka uz Ķ. nedosimies divatā, bet būs arī mamma.
Gribot upenes lasīt.
Tev tas nav jādara, viņš teica.
Kā tad.
Nu lūk.
Mamma, protams, bez lielām ceremonijām no sākuma mani sabučoja. Labi. Pati iesāku.
Upenes, protams, lasījām kopā. Tiku mazliet izkomandēta, taču ne nejauki.
Izrunājāmies, pārgājām uz tu. Viņai joprojām, protams, nepatīk, ka ar A. draudzējamies kā tipiski mūsdienu jaunieši.
Nu neko, mammīt, šis tev nav jāsaprot vai jāpieņem. Mēs abi savu izvēli esam izdarījuši un jūtamies labi tā.
Mamma arī paziņoja, ka vīrietim 30 gados pirmais bērns ir ok, bet sievietei gan nē. Mammīt, cik tev pašai bija gadi, kad A. piedzima? Mazliet pēc trīsdesmit? 33?
Nespļauj nu pret vēju.
Vēsā mierā nolasīju upenes, mazliet apbižojos uz tām sasodītajām skudrām, kuras, protams, mēģināja mani apēst...
A. aizveda mammu uz autobusu, es tikmēr sakārtoju viņa bardaku. Kaut kāda mānija - likt drēbes uz visiem krēsliem, pat, ja krēsli ir vismaz 8 un drēbes tikpat.
Viņš bija pārsteigts, bet īsti ne dusmīgs - parasti jau cilvēki mazliet dusmojas, ja tiek izjaukta viņu kārtība, bet man tik ļoti gribējās ieraudzīt apaļo galdu un pa grīdu staigāt basām kājām. Nespēju noticēt, ka tur nav dēļu grīda...
Lai vai kā, bijām abi pēc tam pirtī, kas kopš zināma laika ir ļoti pat jutekliski - vienkārši tā būšana blakus uz lāvas, tas, kā viņš iemasē manā ādā pirts medu... Cik fõrši tomēr pēc pirts pasēdēt laukā un mazliet atžirgt.
Svētdien visu dienu nodzīvojos pa gultu, izņemot to stundu, kad ārā sēžot, pabeidzu savu nebeidzamo eseju.
Šodien to iesniedzu. Nu lai tā būda rūc, redzēs pēc mēneša, kas no tā iznāks.
Vakarā ar A. mazliet parunājāmies, izrādās viņš ļoti pārdzīvo to, ka nevar atrast meistaru, kurš būtu ar mieru savest kārtībā vannasistabu un virtuvi tur Ķ., it kā viņu nomierināju - sliktākajā gadījumā būs jādara pašiem.
Pavilku viņu uz zoba, ka nespēju iedomāties, kur mēs tur liksim bērnus - jo ir tikai mūsu istaba un vēl mazā istabiņa. Viņš saka, ka sākumam - nu diviem bērniem pietiks ar to pašu, bet pēc tam gan būs jādomā par otro stāvu.
Man patīk viņa apņēmība. Un viss būs labi.
Izspēru, ka mūsu meita būs Nora - jau sen esmu to izdomājusi un kopā ar viņa uzvārdu Nora izklausās jauki. Ja būtu iespēja - būtu arī otrs vārds, piemēram, Nelle. Kaut gan esmu pret to, ka bērniem ir divi vārdi, īpaši tad, ja otru vārdu neviens nelieto.
Nu lūk. Gaidu A. mājās, taisīšu vakariņas, saldais jau ievelkas un gaida viņu.
Man gan vajadzētu diētu - nu jau plus četri. Par ko? :D