Viss ir kārtībā.
Ir pagājis ļoti ilgs laiks - īsti nav bijusi vēlme palikt divatā ar sevi šeit un izlikt to, kas iekšā. Man ir kur likt emocijas un enerģiju.
Esmu laimīga. Mierīga. Apmierināta.
Vairāk garīgi, kā fiziski, lai gan atzīstu - mums iet lieliski.
Viņš mani prot samīļot tā, kā neviens nekad nav spējis.
Un vienlaicīgi - tā viņa kautrība tikai tagad rimst. Esam tik tuvi.
Braucu uz Ķ. un viņš gaida, izkurinājis pirti.
Ejam pirtī un viņš mani nopaijā un noper.
Dalāmies mīlestībā.
Aizmiegam blakus - man atstājis vietu pie mūrīša un tur patiešām ir visdrošāk un vissiltāk - starp mūrīti un A.

Nākamā dienā tikai pret vakarpusi izeju laukā un pie durvīm satieku sikspārņu bērniņu.
Un tad ieslēdzās tas māmiņas gēns, kurš vēl pirms dažām dienām tika slāpēts, veikala labierīcībās uzčurājot uz testa...

Un par māmiņām runājot, esmu satikusi A. mammu - pirmajā reizē biju nenormāli uztraukusies, bet viss bija kārtība. Līdz pavadīju kopā ar viņu ar Līgo svētkus - tas beidzās ar eksāmenu, kuru laikam gan izturēju - bet pavisam tas beidzās ar to, ka mājupceļā gandrīz apraudājos - tik ļoti mamma bija nogurdinājusi mani ar savu informāciju, viedokļa jautāšanu, komentāriem...

Tagad mamma ir manā prātā gandrīz kā vellamāte, lai gan viņa tāda nav - skaļa, jā, tieša, jā. Negribu nonākt situācijā, kad A. manis dēļ nonāk sliktās attiecībās ar mammu, lai gan - nu viņš jau sen dzīvo kā pats par sevi, bez mammas gādības.
Kad A. stāstīju, kas tieši man lēcies, viņš teica, ka sen šos jautājumus ar mammu izrunājis, lai aizmirstu...
Un mammai nav teikšana tur, kur parādās jēdziens "mēs".
Bet tas ir tik sarežģīti. Un es priecājos, jo man tiek dota izvēle - nē, ar mammu uz zvejnieksvētkiem negribu...
Labāk glābt sikspārņu mazuļus.

Šovakar ielido brālis, pirms nedēļas - Jancis. Gaisā viss virmo.