biju pie draugiem, puse diena dārzā, melnajās laiviņās iesauļotas pēdas.

vakarā, mazliet noreibusi, steidzu uz mājām. labi, ka I. mani paķēra līdzi - mums uz vienu pusi. vīrs pirms diviem mēnešiem aizgājis pie citas.
atbrauca A.
parunājāmies, pasēdējām gultā, skūpstījāmies.
viņš tiešām ir kautrīgs, nudien dīvaini, ka nerauj drēbes nost (; uzprasījos pati un paliku viņa klēpī ķēmu biksēs un puķainā krūšturī. biju tik pārliecināta par sevi, bet tomēr - lai novilktu krekliņu, bija nepieciešams saņemties un bez jokiem - tieši tobrīd Uzvaras parkā gāja vaļā gadsimta uguņošana.
rīt viņš mani ved uz Liepāju.
jūtos kā mākoņos staigājot - tik ļoti negribas zaudēt šos brīnišķīgos brīžus un tuvību, kas nu ir jau nākamajā pakāpē.
jo puskailai sēžot viņam klēpī un atskārstot, ka jā - tūlīt, tūlīt viņš varētu palikt pie manis - jo uz manu teikto, ka drīz vairs prom nelaidīšu, atbild ar jā.
te ir daļa spēles, kas patīk mums abiem.
man patīk, ka viņš nolasa manas domas, bet, kad tomēr neuzdrošinās, atsaucās uz manu piedāvājumu.
kaut kas brīnišķīgs.

N. pēc dārza ballītes tomēr piezvanīju un pateicu, cik laimīga un noilgojusies biju pēc viņas, un, ka vispār esmu laimīga, ka man ir A. un, ka nākamajai bērniņš būs man, jo ir pienācis mans laiks. viņa atbild, ka jūtot, ka gaisā ir kas vairāk - ka es vispār esmu citādāka. ka ir laimīga, ka tā. gaida, kad satiks A.

es gaidu, kad dzīvē būs milzīgas pārmaiņas.