!
Šovakar ir pilnīgi ciet, nopietni, ko vēl šajā gadā vajadzētu pārdzīvot, ko?

Nav brīnums, ka neviens man neko nestāsta.

Un tik absurda ir sajūta, ka šogad nekā laba vairs nebūs, dzeru moku ar piena lāsīti un man gribas kaukt un visus žēlot.
Vasarā, vakarā, kad izlasīju mammas sms, ka tētis nokritis cauri jumtam un ir reanimācijā... tā šausmīgā apziņa, ka viņš var neizdzīvot... Tas tik ļoti sadragāja manu ticību. Pirmo reizi mūžā man bija patiešām bail un mēs ar brāli klusēdami sēdējām pie mājas uz ietves un pīpējām, pīpējām... Jo nekā cita mēs izdomāt nespējām. Tas laiks man vienmēr liks nodrebēt, tā liepa, tie pelni...
Tētis izķepurojās.
Šodien viņš man izstāstīja, nē, izpļāpājās, ka māsas vīra brālim viss būs labi.
Prasu, kas būs labi?
Bļeģ, neviens nav uzdrošinājies man pateikt, ka viņš ir reanimācijā ar lauztu mugurkaulu un pēc ārstu prognozēm, nekad vairs nestaigās. Vai Tu, kad no rīta ej uz darbu, domā par to, ka tā būs Tava pēdējā, sasodīti pēdējā pastaiga?!
Bļeģ. Man sirds salūzt jau miljono reizi domājot par stipriem vīriešiem, kurus dzīve/neuzmanība noliek pie vietas. Nu, kas ir?! Ja es visu laiku nejustos tā it kā kāds būtu miris - tak nē, reanimācijā guļ, dzīvs, saprot, kas notiek. Bet nestaigās. Jo dakteri var cilvēciņu kā puzli salikt, bet nervus - kas pārtrūcis, tas neatjaunojams... Un, kur gan lai tas vīrietis tagad kļūst stiprs? Sieva?
Redzēju, kā mamma nedēļu laikā nosirmoja, un neko, pilnīgi neko nevarēja pateikt.
Nabaga mazie ķipariņi - viņi var būt laimīgi, ka viņiem joprojām ir tētis, jo es esmu - ka mans tētis izdzīvoja, jo varēja būt, ka nē. Ir pārāk daudz kā un kāpēc?, sliecos pat ieiet baznīcā pie darba un pasēdēt - un man nav ne konfesija, ne ticība... Ko tas mums māca?
Es gribu, lai visi ir sveiki un veseli, un pamosties mierā bez visa šī. Lai tas nebūtu noticis...