Vakar A. bija pie manis.
Tādas nenormālas sirdsklauves, esot pie ārdurvīm.
Dzeltenas un košas narcises.
Buča 3. stāvā.
Vakariņas ar aizņemtu zupu.
Sarunas.
Neizsakāms miers.
Sarunas.
Daudz piparmētru. Tējas.
Vēls gājiens pa Nometņu ielu, cauri gaismām, pavasarim un lietum.
Bučošanās autobusa pieturā.
Un tad izrādās, ka esmu pļāpa.
Jo viņa pēdējā pirmsmiega īsziņa manī apstādināja visu.
Šovakar runājam FB.
Izrādās, mana lielā mute jau sen izpļāpājusi tās sajūtas, ka negribas laist viņu prom.
Un šovakar viņu noliku uz lāpstiņām, jo lielā mute atzinās, ka viņš ir vienīgais no visiem tiem brīnumiem, kas man rakstīja, ar kuru gribējās iepazīties un redzēt, vai būs arī 2. un 3. randiņš.
Un lielā mute priecīga smaida.
Viss ir labi.