06.03.2021.
Šorīt sapinusies diena.
Izeju ārā. Mīnus desmit. Kaķis atgriezās pēc divu nedēļu prombūtnes. Saku, nebarošu, jāiet uz autobusu. Aizeju līdz pieturai, saprotu, ka laika daudz, sāk mocīt sirdsapziņa. Eju atpakaļ barot kaķi. Atnākot, redzu, uz sola stāv pie durvīm mana soma ar maku. Atslēgšu durvis. Nē, durvis nav aizslēgtas. Normāli būtu aizbraukusi.
Iedod kaķim ēst. Paskatās spogulī, lai neskaitās atgriešanās (sveika, māņticība!). Aizslēdz durvis. Pārbauda. Paņem somu. Pārbauda, ka nekas nav aizmirsts. Nu ejam uz autobusu, laika vēl gana.
Stāvu pieturā, tuvojas cilvēks. Nu forši, brauksim kopā. Paiet garām. Autobuss nenāk. Ko tajā sarakstā šis autobusa laiks ir tādā citā tonī iezīmēts? Paldies, iet tikai darba dienās. Jāiet pie labiem cilvēkiem, lai aizved uz vilcienu.
Jāiet pusstundu. Eju. Šoseja tukša kā brīvdienās. Pusceļā pirmajai mašīnai, kas brauc pretī, uz sāniem uzraksts Bolt. Un tu domā, kur bija tavs prāts, uzreiz vajadzēja izsaukt taksi un normāli paspēt uz to vilcienu. Nu ko tad vairs.
Vismaz kaķis paēdis.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: