un es attopos tavā dzīvoklī
pēc desmit gadiem
mēs esam tie paši vecie cilvēki
mēs esam tik ļoti mainījušies
pavisam citi cilvēki
es pielieku roku pie tava pulsa
un neko nejūtu
tu joko?
es prasu
bet tu klusē
pēc mēneša tu paver muti
it kā grasītos ko teikt
bet tavs skatiens kļūst blāvs
mute atkal aizveras
pēc gada no tevis atnāk vēstule
man labāk iznāk rakstīt
tu paskaidro
un es lasu it kā
kas tā par valodu?
it kā domāti burti bet savādāki
tādi kā hieroglifi
un aploksnē dažādi priekšmeti spalvas mazas trepes brilles
viss kas man ar tevi asociējas
un pašā aploksnes dibenā
dusmās saņurcīts apspļaudīts sists adatām sadurstīts spēļu lācis
no tā tārpi kā tavas mutes
vienmēr gribošas ko teikt
bet tikai