Murgs
Nāca apgaismojums, visi bija aizbēģuši. Viņš neko konkrēti neatceras, itkā tiko būtu pamodies no komas, apžilbis viņš apskatījās apkārt un konstatēja ka atrodas telpā ar 3 līķiem. Vīnu pārņēma neizjustas sajūtas, sirds gandrīz izleca pa muti, iestājas neaprakstāms stāvoklis, viņš stāvēja sastindzis kā akmens stabs un nevarēja neko pateikt. Skats nebija no patīkamākajiem, uz zemes mētājās 3 līķi, bez galvām. Vis noritēja pa miglu, viņs neko neatceras, ne to kas tie par cilvēkiem, ne kā viņi nokļuvuši te, vienīgais kas bija skaidrs ka viņš atradās savās mājās un viš tur pagaidām bija viens. Nesprasdams kāpēc viņam tā jādara, viņš to darija, viņš safasēja līķus maisos un aiznesa tos uz mašīnu un ielika tos bagāžniekā, galvas ielika melnā miskastes maisā un atstāja tos pie durvīm. Viss notikās itkā transā, nekādas apziņas par to ko kas notikās, kas pašlaik notiek un kas būs, vienkārši kautkādas darbīdas kas balstītas uz nezin kādām dziņām automātiski rīkojoties. Pēkšņi atskanēja zvans pie durvīm, viņš sastinga, neizsakāmas sajūtas pārņēma viņu, viņš apskatījās apkārt un konstatēja ka vienīgais kas par kautko liecinā ir maiss ar galvām koridorī. Viņš metās to pagrābs, bet konstatēja ka tas tur vairs nebija. Viņš metās pa durvīm ārā un konstatēja ka tas bija atnācis tēvs kurš bija paņēmis maisu un aiznesis uz miskastēm, tēvs mēdza tā darīt, viņam patika tīrība un laikam nodomājis ka viņš vēl ir kurpēs viņš to var aiznest un izmest lai nestāv koridorā.
Viņam atlika tikai cerēt ka tēvs neko nepamanīs kas ir tajos maisos. Uzmanīgi vērojot tēvu, viņš pēc tēva reakcijas saprata ka kautkas nav kārtībā, metot ārā maisu galvas bija izvēlušās un viņs tās ieraudzija, tēva seva bija pelēka kā un cieti stīva kā akmens olis. Vienīgais ko viņš man varēja pateikt bija: "Kas tie bija?" Es teicu es nezinu. "Viss beidzās kā sākās, neko neatceros": - viņš teica.